- Kā sviežas, Vārnij? misters Krups jautāja. Ceram, ka itin labi. Tā ir? Lieliskā ("ormā, brašs un možs, gatavs šovakar doties uz tirgu? Vai zini, kas mēs esam?
Vārnijs centās pamāt ar galvu, tajā pašā laikā nekustinot muskuļus. Viņš zināja, kas ir Krups un Vandemārs. Vārnijs ar acīm pārmeklēja sienu. Jā, tur ta bija: rīta zvaigzne ar naglām piedzīta koka bumba ar ķēdi galā. Tā atradās pašā tālākajā telpas stūrī…
Tā runā, ka zināma jauna lēdi ja grasās šim vakaram nolīgt miesassargus. Vai esi domājis izmēģināt spēkus viņas uzdevumā? misters Krups paklabināja kapakmeņiem līdzīgos zobus. Izsakics skaidri.
Vārnijs ar domu spēku izkustināja rīta zvaigzni no vietas. Tas bija viņa talants. Mierīgi, tā, tagad lēnām… Viņš nokabināja to no āķa un uzvilka augšā pie tuneļa griestiem… Viņa mute pa to laiku sacīja: — Vārnijs ir vislabākais algotnis un miesassargs visā Apakšzemē. Mēdz teikt, ka es esot labākais kopš Mednieceš laikiem.
Vārnijs domās novietoja rīta zvaigzni ēnā virs mistera Krupa galvas. Vispirms viņš pāršķels Krupam pauri, tad ķersies pie Vandemāra. ..
Rīta zvaigzne šāvās uz Krupa galvas pusi: Vārnijs strauji pieliecās, lai atbrīvotos no naža smailes pie acs kaktiņa. Misters Krups neskatījās augšup. Viņš pat nepagi iezās. Vajadzīgajā mirklī viņš zibenīgi ātri palieca galvu uz priekšu, un rīta zvaigzne aizšāvās viņam gar muguru un ietriecās grīdā, atšķeldama pāris ķieģeļu un betona gabalus. Misters Vandemārs ar vienu roku pacēla gaisā Vārniju. Pamocīt viņu? Vandemārs jautāja savam biedram.
Misters Krups pakratīja galvu, kas nozīmēja: vēl ne. Vārnijam viņš sacīja: Nav slikti. Un tātad, «vislabākais algotni un miesassarg», mēs gribam, lai tu šovakar dodies uz tirgu. Mēs gribam, lai tu kļūsti par zināmās lēdijas miesassargu: kā to panākt, izdomā pats. Un tad, kad tu būsi salīgts, atceries vienu lietu: tu vari sargāt viņu no kā vien vēlies, bet, kad viņa būs vajadzīga mums, mēs viņu ari dabūsim. Pielēca?
Vandemārs pārbrauca ar mēli zobu atlūzām. Jūs mani cenšaties uzpirkt? — viņš jautāja.
Misters Vandemārs bija pacēlis rīta zvaigzni. Ar brīvo roku viņš citu pēc cita lieca vaļā ķēdes posmus un svieda zemē izlocītā metāla gabalus. Tinkš. Nē, — misters Vandemārs atbildēja. Tinkš. — Mēs tev draudam. Tinkš. Un ja tu nedarīsi tā, kā misters Krups liek, tad… tinkš, … mēs tev diezgan stipri… tinkš, — … nodarīsim pāri, tinkš, pirms… tinkš, — … novācam tevi pavisam.
— Ā-a, Vārnijs noteica. Tad iznāk, ka es strādāju jūsu labā, ja?
- Jā, tā iznāk gan, misters Krups atbildēja. Tikai mums, tā rādās, nebūs, ar ko atlīdzināt.
— Tas nekas, Vārnijs attrauca.
- Labi, misters Krups noteica. Esi sveicināts mūsu pulkā.
Tas bija paliels, bet smalks mehānisms, kas sastāvēja no pulēta riekstkoka un ozolkoka, no misiņa un stikla, vara un spoguļu plāksnēm, un inkrustēta ziloņkaula, no kvarca prizmām un misiņa zobratiem, atsperītēm un skrūvītēm. Mehānisms bija nedaudz lielāks par platekrāna televizoru, taču pats ekrāns platumā pa diagonāli nepārsniedza sešas collas. Tam pāri piestiprinātais palielināmais stikls deva iespēju skatīt daudz prāvāku attēlu. Aparāta sānos bija redzama liela misiņa taure līdzīga kā vecajiem gramofoniem. Aparāts kopumā atgādināja televizora un videomagnetofona apvienojumu, ko pirms trīssimt gadiem varētu būt radījis sers Izaks Ņūtons. Kā tas lielā mērā arī bija.
— Skaties, Dora sacīja. Viņa uzlika koka lodi uz aparāta platformas. No tās uz lodi plūda gaismas stari. Lode sāka ātri griezties.
Mazajā ekrānā pilnā krāsu gammā parādījās aristokrātiska seja. Ar mirkļa nokavēšanos no misiņa raga atskanēja balss, kā dzirdams, turpinādama iepriekš iesāktu domu: … ka divām pilsētām būtu jābūt tik tuvu un tajā pašā laika tik tālu, balss sacīja, valdošajiem virs mums un beztiesīgajiem mums, kas dzīvojam apakšā un pa vidu, kas dzīvojam šķirbās.
Dora vērās ekrānā ar neizdibināmu skatienu.
- Un tomēr… viņas tēvs turpināja, es uzskatu, ka tas, kas mūs sakropļo, ir mūsu sīkumainais frakcionārisms. Muižu un lēņu sistēma ir vienlaikus šķeļoša un muļķīga. Lords Portiks bija tērpies vecā, apdilušā frakā, un galvā viņam bija maza, apaļa cepurīte. Šķita, ka viņa balss skan cauri gadu simtiem, nevis dienām vai nedēļām. Viņš ieklepojās. — Un es neesmu vienīgais, kas ir pārliecināts par lo. Ir tādi, kas vēlas, lai viss paliek tā, kā ir. Ir tādi, kas grib, lai situācija pasliktinātos. Un ir tādi…
- Vai tu vari palīt uz priekšu? marķīzs jautāja. Atrast pēdējo ierakstu?
Dora pamāja ar galvu. Viņa paskārās ziloņkaula svirai kastes sānos; attēls kļuva miglains, sadalījās fragmentos, un parādījās cits.
Tagad Portiks bija ģērbies garā mētelī. Cepurītes viņam galvā vairs nebija. Vienai pieres pusei pāri stiepās koši sarkana brūce. Viņš vairs nesēdēja pie galda, un runāja steidzīgi un klusi. Es nezinu, kas šo atradis, bet, lai kas jūs arī būtu, lūdzu, nogādājiet šo manai meitai, lēdijai Dorai, ja viņa vēl ir dzīva. Cauri balsij un ekrānam izšāvās elektriska uzliesmojuma vilnis. Pēc mirkļa balss turpināja: Dora? Meitiņ, ir pavisam slikti. Nezinu, cik ilgs laiks man vēl atvēlēts, pirms viņi atradis šo istabu. Domāju, ka mana nabaga Poršija un tavs brālis un māsiņa ir miruši. Attēls un skaņa kļuva aizvien neskaidrāki.
Marķīzs palūkojās uz Doru. Viņas seja bija pilnīgi slapja — no acīm plūda asaras un tecēja lejup pa vaigiem. Šķita, ka Dora pati nemaz nejūt, ka raud, viņa pat necentās noslaucīt slapjos vaigus. Viņa tikai lūkojās sava tēva attēlā un klausījās viņa vārdos. Sprakšķis. Pārrāvums. Sprakšķis. Paklausies, meitiņ, sacīja tēvs. Ej pie Izlingtona… Uz viņu tu vari paļauties… Tev jāuzticas Izlingtonam… viņa balss pamazām izdzisa. No brūces pierē sūcās asinis un tecēja acīs. Portiks tās noslaucīja. Dora? Atrieb mūs. Atrieb savu ģimeni.
No gramofona taures atskanēja skaļš blīkšķis. Portiks samulsis un izbiedēts pagrieza galvu. Ko? viņš noteica un izgāja no attēla rāmja. Kadu bridi attēlā nekas nemainījās: priekšplānā rakstāmgalds, aiz tā balta siena. Piepeši telpai ekrānā cauri izšļācās koša asiņu strūkla. Dora nospieda slēdzi aparāta sānos, un ekrāns satumsa. Dora aizgriezās.
— Še, ņem, teica marķīzs, dodams Dorai kabatlakatu.
Pateicos. Viņa noslaucīja seju un spēcīgi izšņauca degunu.
Viņa palūkojās tukšumā un pie sevis pateica vārdu: Izlinglons.
Man ar Izlingtonu nav bijusi nekāda darīšana, marķīzs teica.
- Es biju domājusi, ka tā ir tikai leģenda, Dora sacīja.
- Nepavisam ar ne. — Marķīzs pasniedzās pāri galdam, paņēma zelta kabatas pulksteni un atvēra tā vāciņu. Smalks darbiņš, viņš noteica.
Dora pamāja. Tas ir tēta.
Marķīzs ar klikšķi aizvēra vāciņu. Laiks doties uz tirgu. Drīz jau sāksies. Misters Laiks nav ar mums draugos.
Dora vēlreiz izšņauca degunu un sabāza rokas ādas jakas kabatās. Viņa pagriezās pret marķīzu, meitenes laumai līdzīgā sejiņa bija saspringta, neparastās acis mirdzēja. Vai tu patiešām domā, ka mums izdosies atrast miesassargu, kas varētu spēkoties ar Krupu un Vandemāru?
Marķīzs paspīdināja savus baltos zobus. Kopš Mednieces laikiem nav bijis neviena, kurš varētu kaut vai mēģināt to darīt. Nē, es sameklēšu kādu, kurš varētu novilcināt laiku, lai tu paspēj aizbēgt. Marķīzs piestiprināja pulksteņķēdi pie mēteļa atloka un ieslidināja pulksteni kreisajā kabatā.