- Ko tu dari? Dora vaicāja. Tas ir mana tēta pulkstenis.
- Viņam taču to vairs nevajag, vai ne? Marķīzs nopētīja zelta ķēdi. Nu paskat. Tā taču izskatās visai smalki. Marķīzs vēroja, kā Doras sejai pārslīd vesela emociju gamma no mēma sašutuma līdz rezignācijai.
- Labāk iesim, — tas bija viss, ko viņa sacīja.
Mēs vairs neesam diez ko tālu no tilta, Anestēzija teica.
Ričards no sirds cerēja, ka Anestēzijai ir taisnība. Viņi bija aizdedzinājuši jau trešo sveci. Sienas sveces gaismā uzzibsnīja un zuda, un šķita, ka ejai nav gala. Ričards sāka šaubīties par to, ka viņi arvien atrodas zem Londonas; viņš sliecās domāt, ka viņi jau ir mērojuši lielāko daļu ceļa uz Velsu.
- Man patiešām ir bail, Anestēzija turpināja. Es vēl nekad neesmu gājusi pār to tiltu.
- Man šķita, ka tu jau esi bijusi tajā tirgū, Ričards samulsis bilda.
Tas ir Klīstošais tirgus, muļķīt. Es taču tev teicu. Tas pārvietojas.
Notiek dažādās vietās. Iepriekšējais, kurā es biju, notika tajā lielajā tornī ar pulksteni. Lielajā… kaut kādā. Un nākamais bija…
- Bigbenā? — Ričards minēja.
- Varbūt. Mēs bijām telpā, kur visi tie lielie zobrati, un tur es dabūju šitās, Anestēzija pacēla augšup krelles. Ņo spožajām kvarca bumbiņām atspīdēja dzeltena sveces gaisma. Viņa pasmaidīja kā bērns. Tev patīk? Anestēzija vaicāja.
- Kolosālas. Dārgi samaksāji?
- Iemainīju pret pāris mantām. Tā te lejā pieņemts. Mēs maināmies. Viņi nogriezās ap stūri un ieraudzīja tiltu. Tas varētu būt viens no Temzas tiltiem piecsimt gadu senā pagātnē, Ričards nodomāja; milzīgs akmens tilts, kas sniedzas pār nepārredzamu tumsas aizu. Pāri tiltam nebija debesu, un zem tā neredzēja ūdeni. Tilts slējās tumsā. Ričards prātoja, kas un kad to varētu būt cēlis un kā gan iespējams, ka tāds tilts Londonā stāv, un neviens par to nezina. Ričardam vēderā bija tāda sajūta, it kā viņš slīktu. Viņš aptvēra, ka ārkārtīgi, ka neaprakstāmi baidās tieši no tilta.
- Vai mums tiešām jāiet tam pāri? Ričards vaicāja. — Mēs nevaram iet pa kādu citu ceļu? Viņi apstājās tilta piekājē.
Anestēzija papurināja galvu. Mēs varam aiziet uz to cku, kur tas notiek, viņa sacīja, — bet tirgus tur nebūs.
- Ko? Bet tas taču ir smieklīgi. Kaut kas vai nu ir kādā vietā, vai nav. Vai tad tā nav?
Anestēzija vēlreiz papurināja galvu. Viņiem aiz muguras atskanēja balsu murdoņa, un kāds nogrūda Ričardu zemē. Viņš paskatījās augšup: pāri slējās milzīgs, viscaur tetovēts vīrišķis, tērpies paštaisītās gumijas un ādas drānās, kas izskatījās ka sastiķētas no noplēstiem automašīnu sēdekļu pārvalkiem. Vīrs blenza Ričardam pretī un šķita apvainots. Viņam aiz muguras stāvēja pūlītis ļaužu — tur bija gan vīrieši, gan sievietes, un visi izskatījās kā sataisījušies uz diezgan nožēlojamu masku balli. Kāds, sacīja Vārnijs, kurš nebija pašā labākajā noskaņojumā, maisās man pa kājām. Kādam vajadzētu pielūkot, kur viņš sper kāju.
Reiz bērnībā, kad Ričards bija nācis mājup no skolas, viņš bija ieraudzījis žurku ceļmalas grāvi. Kad žurka bija ieraudzījusi Ričardu, tā bija pieslējusies uz pakaļkājām un lēkājusi un šņākusi, iedvešot Ričardam šausmas. Viņš bija devies prom, brīnīdamies, kā kaut kas tik sīks var but tik drosmīgs un gribēt cīnīties ar kādu, kas ir daudz reižu lielāks par viņu pašu. Tagad Anestēzija bija tā, kas nostājās pa vidu starp Ričardu un Vārniju. Viņa nebija ne uz pusi tik liela, bet blenza uz milzīgo vīru un rādīja zobus, un šņāca kā nikna žurka. Vārnijs pakāpās soli atpakaļ. Viņš uzspļāva Ričardam uz kurpēm. To izdarījis viņš pagriezās, un, vezdams sev līdzi ļaužu bariņu, uzkāpa uz tilta un aizgāja tumsā.
— Vai tev viss kārtībā? Anestēzija vaicāja, palīdzēdama Ričardam piecelties.
—Jā, viss kārtībā, viņš sacīja. Tu nudien rīkojies drosmīgi.
Anestēzija kautrīgi nodūra galvu. Īstenībā es nemaz neesmu
drosmīga, — viņa teica Man joprojām ir bail no tilta. Pat viņiem ir bail. Tāpēc jau viņi gāja visi kopā. Jo vairāk, jo drošāk.
—Ja vēlaties šķērsot tiltu, es varu iet ar jums kopā, viņiem aiz muguras ieskanējās medaina sievietes balss. Ričards nevarēja atcerēties, kas tas ir par akcentu. Viņš pagriezās un ieraudzīja garu, slaidu sievieti ar dzeltenbrūniem matiem un karameļkrāsas ādu. Sieviete bija tērpusies dābolainas ādas drēbēs. Plecā viņa bija uzmetusi miecādas mugursomu. Viņai rokā bija nūja, pie jostas karājās nazis, un pie plaukstas piestiprināts elektriskais lukturītis. Un šī sieviete neapšaubāmi bija visskaistākā būtne, kādu Ričards jebkad bija redzējis.
—Jo vairāk, jo drošāk. Būsim pagodināti, ja nāksiet ar mums kopā, Ričards brīdi vilcinājies sacīja. Mans vārds ir Ričards Meiliju. Šī ir Anestēzija. Viņa ir tā, kas zina, kurp mēs dodamies. Žurkmeitene pieglauda kažoku.
Adās tērptā sieviete nopētīja Ričardu no galvas līdz kājām. Tu esi no Augšlondonas, viņa pavēstīja.
- Jā. Ričards, lai ari jutās šai citpasaulē galīgi apmaldījies, tomēr centās pieņemt spēles noteikumus. Viņa prāts bija pārāk sastindzis, lai spētu aptvert, kur viņš atrodas, taču tas varēja pieņemt šeit valdošos likumus.
Eju kopā ar žurkmēli. Dodu godavārdu.
Es viņu pavadu, Anestēzija nejrvozi apstiprināja. Kas tu esi? Kam tu kalpo?
Sieviete pasmaidīja. — Es nevienam nekalpoju, žurkmeitēn. Vai jūs jau kādreiz esat šķērsojuši Nakts tiltu? Anestēzija papurināja galvu. Un kas par to? Vai tad tas nebūs visai jautri?
Viņi tuvojās tiltam. Anestēzija padeva Ričardam lukturi. Ņem, viņa teica.
- Paldies. Ričards palūkojās uz ādās tērpto sievieti. Vai tur tiešām ir no kā baidīties?
- Tikai no nakts… viņa strupi atbildēja.
- No naktssardzes?
- Nē, vienkārši no nakts tās pašas, kas nāk, kad diena ir galā.
Anestēzijas roka sataustīja Ričarda plaukstu. Viņš cieši saņēma
meitenes sīko rociņu savējā. Anestēzija viņam uzsmaidīja un vēl ciešāk saspieda Ričarda roku. Viņi spēra pirmos soļus uz Nakts tilta, un Ričards sāka aptvert, ko šeit nozīmē tumsa: tā bija kaut kas tik viendabīgs un īsts, kaut kas daudz vairāk par vienkāršu gaismas neesamību. Viņš juta, kā tumsa pieskaras viņa ādai, kā tā vaicājoši lavās apkārt un kaut ko meklē, un ieslīd viņa prātā. Tumsa ielija viņa plaušas, iekļuva aiz acu āboliem, tika mutē…
Ar katru soli, ko viņi spēra uz tilta, liesma lukturī kļuva arvien vājāka. Ričards ievēroja, ka ar ādās tērptās dāmas lukturīti notiek tas pats. Bija tāda sajūta, ka nevis gaisma kļūst blāvāka, bet gan tumsa pieņemas spēkā. Ričards samirkšķināja acis. atvēra tās un neredzēja it neko neko, izņemot tumsu, pilnīgu un visaptverošu. Skaņas. Šalkoņa, švīksti. Ričards bolīja un mirkšķināja acis tumsā. Trokšņi kļuva arvien uzmācīgāki, badīgāki. Ričardam šķita, ka viņš dzird balsis: milzonīgu, bezformīgu troļļu pulku sarunas kaut kur dziļi zem tilla…
Kaut kas paslīdēja viņiem garām. Kas tur bija? Anestēzija iepīkstējās. Viņas roka Ričarda plaukstā drebēja.
- Kuš, sieviete nočukstēja. Neļaujiet tam sevi manīt.
Kas te notiek? Ričards čukstus vaicāja.
- Tumsa notiek, ādās tērptā sieviete ļoti klusā balsī atbildēja. Nakts notiek. Ir sarosījušies visi murgi, kas, tumsai iestājoties, vajājuši ļaudis kopš alu laikiem, kad mēs mēdzām sēdēt, cieši kopā saspiedušies, lai rastu siltumu un drošības sajūtu. Tagad, viņa sacīja, ir pienācis laiks baidīties no tumsas. — Ričards juta, ka viņam pa seju kaut kas rāpo. Viņš aizvēra acis: tas nemainīja neko no tā, ko viņš redzēja vai juta. Nakts bija iestājusies pa īstam. Un tad sākās halucinācijas.