Viņš redzēja cauri tumsai krītam kādu būtni ar degošiem spārniem un māliem tā gāzās viņam virsū.
Ričards pašāva augšup rokas: tur nekā nebija.
Džesika nicinoši viņā nolūkojās. Viņš gribēja kliegt, pateikt viņai, ka nožēlo.
Sper nākamo soli, ej tālāk.
Viņš bija mazs puika, bija vakars, un viņš nāca mājās no skolas pa to neapgaismoto ielu. Lai cik reižu viņš mērotu šo cehi, vieglāk nekļuva.
Viņš bija dziļi pazemē, apmaldījies tuneļu labirintā. Viņu gaidīja Briesmonis. Viņš dzirdēja kaut kur lēni pilam ūdeni. Viņš zināja, ka Briesmonis gaida, un satvēra šķēpu ciešāk… Piepeši viņam aiz muguras atskanēja baiss rūciens no Briesmoņa rīkles. Viņš pagriezās. Lēni, mokoši lēni Briesmonis nāca viņam virsū cauri tumsai.
Un uzbruka. Viņš nomira. Un turpināja iet.
Lēni, nāvējoši lēni tas atkal un atkal nāca viņam virsū cauri tumsai.
Pēkšņi kaut kas nosprakšķēja un uzliesmoja tik spilgti, ka Ričards aizmiedza acis un sagrīļojās. Bija iedegusies svece limonādes pudeles dibenā. Viņš nekad nebūtu iedomājies, ka viena pati svece var dot tik daudz gaismas. Viņš pacēla to augstāk, no atvieglojuma elsodams un kampdams gaisu lieliem malkiem. Sirds krūtis drebēja un sitās kā negudra.
— Izskatās, ka būsim sveikā tikuši pāri, noteica ādās tērptā sieviete.
Ričardam tik stipri dauzījās sirds, ka labu bridi viņš nebija spējīgs runāt. Viņš piespieda sevi elpot lēnāk un dziļāk, lai nomierinātos. Viņi atradās lielā priekštelpā, gluži tādā pašā, kādai bija gājuši cauri otrā krastā. Patiesību sakot, Ričardu pārņēma dīvaina sajūta, ka tā ir tieši tā pati telpa, no kuras viņi pirms brīža bija izgājuši ēnas gan šai telpā šķita dziļākas, un Ričardam gar acīm zibēja redzētā fragmenti, līdzīgi, kā ir, kad acis apžilbinājusi zibspuldzes gaisma. Es pieņemu, Ričards šaubīdamies sacīja, ka mēs nemaz nebijām īstās briesmās… Līdzīgi kā spoku apsēstā namā. Atliek tumsā atskanēt pāris trokšņiem, un iztēle paveic visu pārējo… Īstenībā uz tilta taču nebija no kā baidīties, vai ne?
Sieviete uzmeta viņam gandrīz vai līdzjūtīgu skatienu, un Ričards piepeši aptvēra, ka neviens vairs neturas viņam pie rokas. — Anestēzija?
No tilta atskanēja sīks troksnītis tāda kā šalka vai nopūta. Pa tilta slīpumu lejup noripoja sauja nevienādu kvarca bumbiņu. Ričards vienu pacēla. Tā bija no žurkmeitenes krellēm. Ričards atvēra muti, bet skaņa nenāca. Pēdīgi viņš atguva balsi: Būs labāk, ja. Mums jāiet atpakaļ. Viņa taču…
Sieviete pacēla augstāk lukturīti un apgaismoja tiku. Ričards varēja to saskatīt visā garumā. Tilts bija tukšs. Kur viņa ir? Ričards jautāja.
Pagalam, sieviete sausi noteica. Viņu ir paņēmusi tumsa.
Mums kaut kas jādara, Ričards nemierīgi sacīja.
- Piemēram?
Viņš atkal atvēra muti. Šoreiz vārdi tā arī neatradās. Ričards aizvēra muti. Viņš virpināja pirkstos kvarca bumbiņu un lūkojās uz pārējām, kas mētājās zemē.
Viņa ir pagalam, sieviete atkārtoja. Tilts prasa savu artavu. Priecājies, ka nepaņēma tevi ari. Un, ja tu gribi iet uz tirgu, jāiet cauri pa šejieni un tad taisni. — Viņa norādīja uz taciņu, kas, lukturīša stara vāji izgaismota, aizvijās dūmakā viņiem priekšā.
Ričards nekustējās. Viņš jutās kā sastindzis. Bija grūti noticēt, ka žurkmeitēns ir pagalam pazaudēts, nozagts, apmaldījies, vai… un vēl grūtāk bija pieņemt, ka ādas tērptā dāma to uztver kā pašu par sevi saprotamu, un izturas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Anestēzija nevarēja būt mirusi…
Ričards centās pabeigt domu. Viņa nevarēja būt mirusi, jo, ja viņa būtu mirusi, tā būtu Ričarda vaina. Anestēzija nebija lūgusi, lai viņai ļauj doties Ričardam līdzi.
Viņš saspieda kvarca bumbiņu pirkstos tik cieši, ka tie iesāpējās, un domāja par lepnumu, ar kādu Anestēzija bija rādījusi viņam krelles un kā viņš pats bija sācis ar meitēnu lepoties to nedaudzo stundu laikā, ko viņi bija pavadījuši kopā.
- Tu nāksi?
Ričards pāris sirdspukstu garuma mirkļus vilcinājās, tad rūpīgi iebāza akmentiņu džinsu kabatā. Viņš sekoja sievietei, kura visu laiku turējās dažus soļus viņam priekšā. Tā iedams, viņš attapa, ka nemaz nezina, kā sievieti sauc.
Piektā nodala
viņiem garam slīdēja un plūda dažnedažādi ļaudis, rokās turēdami lampas un lāpas, lukturus un sveces. Ričardam tas atgādināja skolas laikā redzētas filmas par zivīm, kas spīguļojot šaudās okeāna dzīlēs… Dzelmē, kur mīt tādas lietas, kam redze vairs nav vajadzīga.
Ričards, sekodams ādās tērptajai sievietei, uzkāpa dažus pakāpienus augstāk. Tie bija akmens pakāpieni ar metāla maliņu. Viņi atradās metro stacijā. Ričards un sieviete ādas tērpā pievienojās ļaužu rindai, kas gaidīja, lai izlīstu cauri režģim, kas bija pavērts par pēdas tiesu, atsedzot eju, kas veda uz ielu.
Viņiem priekšā stāvēja divi puišeļi, kuriem ap vidukli bija apsieta virve. Virves galu rokā bija saņēmis bāls, plikgalvains vīrietis, kurš oda pēc formaldehīda. Aiz viņiem rindā iestājās vīrs ar sirmu bārdu, — viņam uz pleca sēdēja melnbalts kaķēns. Tas mazgājās, aizrāvies nolaizīja ausi arī vīram, saritinājās viņam uz pleca un aizmiga. Rinda virzījās uz priekšu lēni, ļaudis pa vienam izspraucās cauri atvērumam starp sienu un režģi un pazuda naktī. Kādēļ tu dodies uz tirgu,
Ričard Meihjū? ādās tērptā sieviete zemā balsi vaicāja. Ričards aizvien vēl pūlējās noteikt, kāds akcents jaušams viņas runā: nupat viņš sāka domāt, ka viņa ir no Āfrikas vai no Austrālijas, vai varbūt no kādas vēl tālākas un eksotiskākas zemes.
- Es tur ceru satikt dažus draugus. Patiesību sakot, vienu draugu. Es šeit īpaši daudzus nemaz nepazīstu. Es jau tā kā saku iepazīt Anestēziju, bet… — viņš aprāvās. Un tad viņš izgrūda jautājumu, ko nebija uzdrošinājies uzdot līdz šim mirklim. Vai viņa ir mirusi?
Sieviete paraustīja plecus. — Jā, ir. Vai tikpat kā ir. Es ceru, ka tirgus apmeklējums tev šķitīs šī zaudējuma vērts.
Ričards nodrebēja. Nedomāju vis, viņš noteica, juzdamies iztukšots un ļoti, ļoti viens. Viņi tuvojās rindas galam. Ar ko tu nodarbojies? — viņš apjautājās.
Sieviete pasmaidīja. Es tirgojos ar personīgiem fiziskiem pakalpojumiem.
- Ak tā, viņš noteica. Ar kādiem personīgiem fiziskiem pakalpojumiem? -viņš vaicāja.
— Es izīrēju savu miesu. Viņa neieslīga sīkumos.
— Āa. Viņš necentās taujāt tālāk vai lūgt, lai sieviete izskaidro, ko tieši ar to domājusi; turklāt Ričards nojauta, kas tas varētu būt. Viņi izspraucās cauri ejai un iekāpa nakti. Ričards atskatījās. Uzraksts uz stacijas ēkas vēstīja: Naitsbridža. Viņš nesaprata, ko darīt priecāties vai skumt. Šķita, ka nakts sliecas uz rīta pusi. Ričards paskatījās pulkstenī un pārsteigts ievēroja, ka tā digitālā ciparnīca neko nerāda. Iespējams, ka beigušās baterijas vai arī, kas likās ticamāk, Apakšlondonas laiks tikai attāli līdzinājās tam laikam, pie kura Ričards bija pieradis. Taču viņam bija vienalga. Ričards noņēma pulksteni no rokas un iemeta to tuvākajā atkritumu kastē.
Ielu šķērsoja dīvaina paskata ļaužu straume tā plūda iekšā pa ielas otrā pusē stāvošā nama divviru durvīm. Tur? Ričards bailīgi jautāja.