- Vajadzēja man tomēr pirkt to ķiršu kūku, Ričards sacīja, tad viņi varbūt varētu atļauties vēl kādu van Gogu.
^^ Džesiku viņš bija saticis pirms diviem gadiem Francijā, pāris dienu viesojoties Parīzē. Precīzāk sakot, viņš bija ievērojis Džesiku tieši Luvrā, meklēdams savu kolēģu grupu, ar ko kopā bija tur ieradies. Lūkodamies augšup uz kādu milzīgu skulptūru, viņš bija pakāpies atpakaļ un uzgrūdies Džesikai, kura tur stāvēja un apbrīnoja īpaši lielu un vēsturiski nozīmīgu dimantu. Vispirms viņš mēģināja atvainoties franciski, bet, tā kā franciski viņš patiesībā neprata, tad meta mieru un atvainojās angliski, pēc tam juzdams pienākumu franciski atvainoties par to, ka pirmīt atvainojies angliski, līdz visbeidzot viņš saprata, ka Džesika angliski runā tik labi, cik nu tas cilvēkam vispār ir iespējams. Viņa bija nolēmusi, ka vienkāršāks veids, kā atvainoties, būtu nopirki viņai dārgu franču sviestmaizi vai glāzi superdārgas ābolu limonādes, un tā nu tas viss bija sācies. Pēc šī gadījuma viņš tā ari nebija spējis pārliecināt Džesiku, ka nebūt nepieder pie tiem, kam patīk brīvo laiku pavadīt, staigājot pa galerijām.
Tajās brīvdienās, kad viņi negāja uz galerijām vai muzejiem, Ričards clevās Džesikai līdzi iepirkties un iepirkās viņa ne vairāk ne mazāk kā apdullinoši dārgajā Naitsbridžā, kas bija īsa gājiena un vēl īsāka takša brauciena attālumā no viņas apartamentiem Kensingtonmjūzā, tā sauktajās staļļu mājās, kas jau labu laiku nepiederēja
zirgiem, bet gan ļaudīm ar visai lieliem ienākumiem. Ričards pavadīja Džesiku arī uz tādām milzonīgām un draudīgam iepirktuvēm kā «Harrods» un «Haruey Nichols», kur Džesika bija spējīga sapirkt jebko, sākot no dārglietām, grāmatām un pārtikas krājumiem visai nedēļai.
Ričardu bija savaldzinājis Džesikas skaistums, jautrība, kas laiku pa laikam izpaudās, un tas, ka viņa allaž kaut kur devās. Savukārt, Džesika Ričardā saskatīja milzīgu potenciālu, kas, īstās sievietes prasmīgi iegrožots un vadīts, padarītu Ričardu par ideālu laulības aksesuāru. Ja vien viņš mazuliet pacenstos, viņa mēdza pie sevis purpināt un laiku pa laikam dāvināja Ričardam grāmatas ar tādiem virsrakstiem kā «Ģērbies veiksmei» vai ari «Simt divdesmit pieci veiksmīga vīrieša ieradumi»; neiztika arī bez grāmatām par to, kā vadīt biznesu ka militāru kampaņu, un Ričards ikreiz pateicās un ikreiz izlikās, ka to visu lasa. «Harvey Nichols» vīriešu apģērbu nodaļā viņa izvēlējās drēbes, kādas, viņasprāt, Ričardam vajadzētu valkāt, un viņš tās arī valkāja, nu, vismaz kādu nedēļu; un gadu pēc viņu pirmās tikšanās viņa ieteicās, ka būtu laiks sākt domāt par saderināšanās gredzenu.
Ko tu ar viņu pinies? bija jautājis Gerijs, Ričarda darbabiedrs kompānijā «Corporated AČcounls» pusotru gadu vēlāk. Viņa taču ir šausminoša.
Ričards pakratīja galvu. Viņa ir ļoti jauka, kad tā tuvāk iepazīstas.
Gerijs nolika vietā plastmasas trolli, ko pirms brīža bija paņēmis no Ričarda galda. Es brīnos, kā viņa joprojām ļauj tev ar šitiem spēlēties.
Šim jautājumam neesam picskārušies, Ričards noteica, paceldams vienu no dīvainajiem radījumiem. Tam bija spilgti oranžs matu cekuls un viegli iztrūcināta izteiksme, it kā nabadziņš nupat būtu apmaldījies.
Patiesībā, viņi bija gan pieskārusies šim jautājumam. Vismaz pati sevi Džesika bija pārliecinājusi, ka troļļu kolekcija norāda uz Ričarda labsirdīgo raksturu, līdzīgi kā mistera Stoktona eņģeļu kolekcija. Viņa toreiz organizēja mistera Stoktona eņģeļu kolekcijas ceļojošo izstādi, un bija nonākusi pie slēdziena, ka lieli vīri allaž kaut ko kolekcionē. Vispār jau Ričards nemaz nebija sācis krāt troļļus. Kādu dienu viņš bija atradis vienu trollīti uz ielas netālu no biroja un, veltīgi mēģinādams piešķirt kaut mazliet personiskuma savai darba vietai, bija nolicis to uz datora monitora. Nākamo mēnešu laikā troļļu skaits bija palielinājies, — kolēģi bija ievērojuši, ka mazi, neglīti radījumi ir Ričarda vājība. Ričards bija pieņēmis dāvanas un izvietojis tās lokā ap rakstāmgaldu, blakus telefoniem un ierāmētajai Džesikas fotogrāfijai. Uz fotogrāfijas bija pielipināta piezīmju lapiņa.
Bija piektdienas pēcpusdiena.
Ričards jau iepriekš bija ievērojis, ka notikumi ir pagļēvi radījumi tie nekad nenāca vieni paši, bet allaž baros, un gāzās viņam virsū visi uzreiz. Nu piemēram, šo piektdien. Šī bija, kā Džesika pēdējā mēneša laikā jau duci reižu bija atgādinājusi, vissvarīgākā diena viņa dzīvē. Taču, par spīti līmlapiņai, ko viņš bija uzlipinājis uz ledusskapja durvīm un par spīti tādai pašai lapiņai, kas turējās pie Džesikas fotogrāfijas, viņam bija gadījies šo dienu aizmirst pilnīgi un galīgi.
Visu vēl papildināja atskaite Vcndsvērtam, kurai jau vajadzēja būt uzrakstītai un kas aizņēma labu daļu Ričarda domu. Ričards pārbaudīja kādu skaitļu ailīti; pēkšņi atklājās, ka pazudusi 17. lapa, un vajadzēja to izdrukāt vēlreiz; viņš zināja, ka paspētu, ja vien viņu liktu mierā, kā par brīnumu, vismaz nezvanīja telefons, nē… nu jau zvanīja. Viņš ieslēdza skaļruni.
Hallo, Ričard? Direktors vēlas zināt, kad viņš varēs saņemt atskaiti.
Ričards palūkojās pulkstenī. Vēl piecas minūtes, Silvij. Esmu jau gandrīz pabeidzis. Man tikai jāpievieno P un L plāns.
— Paldies, Dik. Es nonākšu pakaļ. Silvija bija, kā viņa pati mēdza izteikties, direktora personīgā palīdze, un darīja savu darbu zibensātri un tikpat precīzi. Viņš grasījās izslēgt telefona skaļruņa pogu, taču tajā pašā mirklī tas iezvanījās vēlreiz. Ričard, skaļrunis ierunājās Džesikas balsī, te es, Džesika. Tu taču neesi aizmirsis, vai ne?
- Aizmirsis? viņš pūlējās atcerēties, ko gan varētu būt aizmirsis. Meklējot kaut ko, kas varētu to atgādināt, viņš palūkojās uz Džesikas bildīti, bet viss, ko viņš tur ieraudzīja, bija dzeltena zīmīte, pielipināta pie draudzenes pieres.
- Ričard? Pacel klausuli.
Viņš pacēla klausuli, lasīdams ziņu zīmītes otrā pusē. Atvaino, Džesa. Nē, es neesmu aizmirsis. Septiņos «Ma Maison Italiano». Iesim kopā vai satiksimies tur?
Džesika, Ričard, nevis Džesa, viņa ieturēja īsu pauzi. Pēc ta, kas notika pagājušo reizi? Ļoti šaubos. Tu taču spēj apmaldīties pat savā kabatā.
Ričards jau gribēja iebilst, ka ikviens normāls cilvēks būtu sajaucis Nacionālo galeriju ar Nacionālo portretu galeriju un ka tā nemaz nebija viņa, kas pavadīja visu dienu, stāvot ara lietū (kas gan, viņaprāt, nemaz nebija sliktāk kā visu dienu staigāt apkārt no vienas zāles uz otru, līdz kājās iemetas krampji), bet viņš nolēma paklusēt.
- Satiekamies tavā dzīvoklī, Džesika teica. Uz restorānu dosimies kopā.
Labs ir, Džesa. Atvaino Džesika.
- Tu taču esi apstiprinājis vietu rezervēšanu, vai ne, Ričard?
- Jā, Ričards godīgi meloja. Sāka zvanīt otrs telefons. Paklau, Džesika, es…
- Labi, Džesika noteica un nolika klausuli. Ričards atbildēja uz otru zvanu.
- Cau, Dik. Te es, Gerijs. Viņu rakstāmgaldus šķīra vien pāris kolēģu vietas. Gerijs runādams pamāja. Vai mums paliek spēkā tā pasēdēšana Merstema krodziņa? Tu teici, ka mēs varētu aiziet un nobaudīt pāris labu dzērienu.
Liecies mierā ar to sasodīto telefonu, Gerij. Protams, ka paliek spēkā. Ričards nolika klausuli. Dzeltenās zīmītes pašā apakšā bija uzšņāpts numurs. Ričards pats bija zīmīti rakstījis pirms pāris nedēļām. Un viņš bija rezervējis galdiņu — par to viņš bija tikpat kā pārliecināts. Bet viņš nebija rezervēšanu apstiprinājis. Viņš bija par to iedomājies, bet allaž atradās kas steidzamāks, ko darīt, un bija taču vēl laiks, un… Bet notikumi gāzās virsū kaudzēm.