Silvija tagad stāvēja viņam blakus. Dik? Vendsvērta atskaite?
- Tūlīt jau dodu, Silvij. Klau, uzkavējies vēl brītiņu, labi?
Viņš uzklikšķināja numuru, ievilka elpu un izdvesa atvieglotu nopūtu, kad tajā galā kāds pacēla klausuli. «Ma Maison». Ka varam palīdzēt?
- Man, lūdzu, vajadzētu galdiņu trim personām šim vakaram. Man šķiet, ka es jau to rezervēju. Un, ja rezervēju, tad tagad es apstiprinu rezervēšanu. Un ja ne, vai es, lūdzu, varētu tagad rezervēt. Lūdzu. — Nē, viņiem neesot nekas rezervēts uz Mcihjū uzvārda. Nedz ari uz Stoktona. Ne uz Bertramas. Un, kas attiecas uz galdiņu rezervēšanu…
Nevarētu sacīt, ka visnepatīkamākie bija vārdi, ko Ričardam nācās dzirdēt, drīzāk gan tonis, kādā tie tika teikti. Galdiņš šim vakaram būtu bijis jāpasūta vismaz pāris gadus iepriekš iespējams, to būtu varējuši izdarīt Ričarda vecāki. Galdiņu šim vakaram nebija iespējams dabūt pat ja pie viņiem ierastos pāvests, premjerministrs vai Francijas prezidents un gribētu dabūt nerezervētu galdiņu, viņus nāktos pavadīt līdz durvīm ar kādu īsti kontinentālu joku. Bet tas ir manas līgavas šefs. Es zinu, ka man būtu vajadzējis piezvanīt, agrāk. Bet mēs būsim tikai trīs, vai jūs, lūdzu, varētu…
«Ma Maison» nolika klausuli.
- Ričard? ierunājās Silvija. Direktors gaida.
- Kā tu domā, Ričards vaicāja, vai tad, ja es piezvanītu vēlreiz un piedāvātu papildu samaksu, viņi dotu mums to galdiņu?
Viņa sapņoja, ka bija majas kopa ar ģimeni tur bija vecāki, brālis, mazā māsiņa. Visi bariņā stāvēja viesistabā un lūkojās uz viņu. Viņi bija ļoti bāli un norūpējušies. Mamma Poršija noglaudīja Dorai vaigu un teica, ka viņai draudot briesmas. Dora sapnī iesmējās un teica, ka pati zinot. Nē, nē mamma pakratīja galvu šajā mirkli tu esi apdraudēta. Tieši šajā mirklī.
Dora atvēra acis. Klusu klusītiņām atvērās durvis. Viņa aizturēja elpu. Tikko dzirdami soļi uz akmens grīdas. Varbūt viņi mani neievēros viņa domāja. Varbūt viņi tūlīt ies prom. Un vēl viņa izmisīgi nodomāja, ka ļoti gribas ēst.
Soļi pēkšņi apstājās. Viņa zināja, ka ir labi noslēpusies zem avīžu un lupatu kaudzes. Un bija jau arī iespējams, ka ienācējs nemaz nemeklē viņu. Varbūt viņš var dzirdēt manus sirdspukstus? viņai iešāvās prātā. Soļi tuvojās, un viņa zināja, kas būtu jādara, un tas viņu šausmināja. Kāds norāva avīžu un lupatu skrandas nost, un viņa ieraudzīja sev pretī trulu, gludu ģīmi, kas atņirdzās nežēlīgā smaidā. Dora apmetās uz sāniem un šāvās augšā, un asmens, kas bija notēmēts pret viņas krūtīm, skāra plecu.
Vēl pirms brīža viņa bija domājusi, ka nespēs to izdarīt. Viņa neticēja, ka varētu būt tik drosmīga vai tik pārbijusies, vai tik izmisusi, lai uzdrošinātos ta darīt. Bet viņa grūda vienu roku pret svešinieka krūtīm, un tās atvērās…
Viņš iegārdzās un uzkrita Dorai virsū. Viņš bija slapjš un lipīgs; Dora kārpīdamās atbrīvojās no vīrieša svara un izstreipuļoja no telpas.
Sānu tunelī tikusi, viņa mēģināja atgūt elpu, atspiedās ar muguru pret sienu un stāvēja tur, saraustīti kampdama gaisu. Viņas spēki bija galā cīņa ar svešinieku bija paņēmusi pēdējos. Plecs bija sācis pulsēt. Nazis, viņa nodomāja. Bet nu viņa bija drošībā.
Ak vai, ak vai, pa labi no Doras atskanēja balss. Viņa ir izdzīvojusi, mister Ros. Kas to būtu domājis, mister Vandemār! Runātāja balss izklausījās kā pilošas, pelēkas gļotas.
Es arī to nebūtu domājis, mister Krup, — atsaucās dobja balss Dorai kreisajā pusē.
Kāds mēģināja uzšķilt uguni.
Šā vai tā, misters Krups teica, acīm spīgojot tumsā kādu gabalu virs zemes, viņa mūs nepārdzīvos.
Dora saņēmās un spēcīgi iespēra viņam pa cirkšņiem. Tad sakopoja visus spēkus un, ar labo roku pieturēdama asiņojošo plecu, metās bēgt.
Dik?
Ričards ar roku atgaiņājās no traucētāja. Viņš gandrīz jau bija atguvis varu pār dzīves straumi. Vēl tikai mazu brītiņu, un…
Gerijs sauca vēlreiz. Dik? Pulkstenis ir pusseptiņi.
- Cik?\ Papīri, troļļi un rakstāmie tika salidināti portfeli. Ričards aizcirta to ciet un metās skriet.
Skriedams viņš mēģināja uzvilkt mēteli. Arī Gerijs rikšoja līdzi. Nu, kā paliek ar to pasēdēšanu šovakar? viņš jautāja.
Ričards uz brīdi apstājās. Ja kāds reiz nolemtu, viņam iešāvās prātā, iekļaut juceklīgumu Olimpisko spēļu sarakstā, viņš noteikti tajās pārstāvētu Lielbritāniju.
Gerij, viņš sacīja, piedod. Es visu sačakarēju. Šovakar man jāsatiek Džesika. Mums jāiet vakariņās ar viņas bosu.
- Ar misteru Stoktonu? No Stoktoniem? Ar to Stoktonu?
Ričards pamāja ar galvu. Viņi lēkšoja lejup pa kāpnēm. Esmu
pārliecināts, ka jums būs jauks vakariņš, Gerijs ne pārāk sirsnīgi noteica. Un ko dara «Radījums no Melnas lagūnas»?
- Viņu sauc Džesika no Ilfordas, Gerij. Un viņa ir manas dzīves gaišums un prieks, paldies, ka pajautāji. Viņi bija nonākuši pirmā stāva vestibilā; Ričards iebelza ar roku pa automātiskajām durvīm, kas kā par spīti nevērās vaļā.
Ir jau pāri sešiem, mister Meihjū, sacīja ēkas apsargs Fidžiss. Jupis jāparakstās žurnālā.
- Nē, nav vajadzīgs, Ričards teica, ne pie viena konkrēti nevērsdamies. Es patiešām varu bez tā iztikt.
Fidžiss viegli smaržoja pēc kaut kādas medicīniskas ziedes. Baumoja, ka viņam piederot teju enciklopēdiska pornogrāfisku bildīšu kolekcija. Durvis viņš sargāja ar uzcītību, kas gandrīz jau robežojās ar vājprātu. Nepagāja ne vakars bez bažām par visu iestādes datorsistēmu, divu dabīgo palmu un direktora Eksminstcras paklāja drošību.
Tad jau tie dzērieni būs jāatliek uz kādu citu reizi?
Piedod, Gerij. Vai pirmdien tu būtu ar mieru?
Protams pirmdiena būtu pašā laikā. Nu tad līdz pirmdienai.
Misters Fidžiss pārbaudīja viņu parakstus žurnālā, un, atvieglots, ka viņiem līdzi nav ne datoru, ne palmu puķu podos, ne direktora paklaja, viņš piespieda kādu pogu zem galda, un durvis beidzot atvērās.
Durvis, Ričards novilka.
Pazemes eja krustojās ar šķērsejām un sazarojās. Viņa izvēlējas ceļu uz labu laimi un skrēja — brīžam pustupus, brīžam klūpot un taustoties. Viņai pa pēdām sekoja misters Krups un misters Vandemārs, tikpat mierīgi un apmierināti kā Viktorijas laika augstmaņi, kas dodas uz izstādi «Crystal Palace» ēkā Haidparkā. Nonākot krustcelēs, misters Krups pietupās, sameklēja tuvāko asins pilieniņu, un sekoja tā norādītājā virzienā. Viņi bija kā hiēnas, kas nogurdina medījumu. Viņi varēja gaidīt. Laika viņiem bija atliku likām.
Veiksme pārmaiņas pēc bija Ričarda pusē. Viņš noķēra melnu taksometru, kam pie stūres sēdēja pavecāks virs, kurš prata ceļā uz Ričarda māju pusi iegriezties tādās šķersielās, kādas Ričards vispār nebija pamanījis; šoferis, nopriecājies, ka dabūjis tādu īstu, dzīvu un angliski runājošu pasažieri, vienā laidā runāja Ričards bija ievērojis, ka Londonas taksisti allaž bez apstājas runā, vecais vīrs paguva izskaidrot satiksmes problēmas Londonā, izstāstīt, kā vislabāk cīnīties ar noziedzību un pavēstīt dienas asākos politiskos notikumus. Ričards izlēca no mašīnas, attapies atstāt dzeramnaudu, taču neattapies neatstāt portfeli; par laimi, viņš paguva noplātīties gar vadītāja durvīm, vēl pirms auto bija nogriezies uz galveno ielu. Atguvis portfeli, Ričards metās augšup pa kāpnēm uz dzīvokli. Tikko ienācis priekšnamā, viņš steidzīgi vilka nost drēbes; portfelis pārlidoja pāri istabai, un tā saturs izgāzās uz dīvāna. Ričards izņēma no kabatas atslēgas un rūpīgi nolika uz priekšnama galdiņa, lai noteikti atcerētos tās paņemt.