Viņš iebrāzās guļamistabā. Pie durvīm atskanēja zvans. Veicis trīs ceturtdaļas no ceļa, kas nepieciešams iekļūšanai labākajā uzvalkā, Ričards pieliecās pie atbildētāja.
Ričard? Te Džesika. Ceru, ka tu esi gatavs.
Jā. Protams. Gaidi turpat lejā, es nāku. Viņš steigšus uzrāva mēteli un joņoja laukā no dzīvokļa, spēcīgi aizcirzdams durvis. Džesika viņu gaidīja lejā pie kāpnēm. Viņa parasti gaidīja tieši tur. Džesikai nepatika Ričarda dzīvoklis tas viņai lika asi izjust pašas sievišķību. Ričarda miteklī allaž pastāvēja iespēja nejauši ieraudzīt kaut kur nomestu netīru veļu, nemaz nerunājot par zobu pastas pikučiem un traipiem uz izlietnes malām. Nē, Ričarda apartamenti nepavisam nebija Džesikas gaumē.
Džesika bija ļoti skaista tik ļoti, ka Ričards palaikam pieķēra sevi raugāmies viņā un prātojam, kā gan šī meitene ar viņu vispār ielaidušies. Un, kad viņi mīlējās to viņi darīja Džesikas dzīvokli smalkajā Kensingtonā, misiņa gultā ar svaigiem, baltiem linu palagiem (Džesikas vecāki bija pateikuši, ka kokvilnas palagi ar gumijām galos esot dekadentiski) vēlāk, guļot tumsā, Džesika mēdza viņu cieši apskaut, garajām, brūnajām cirtām pārklājot viņa krūtis, un čukstēt, cik ļoti viņu mīl, un viņš tad čukstēja, ka arī ļoti mīl un ka allaž gribējis būt ar viņu kopā, un viņi abi tam no visas sirds licēja.
— Saki nu paldies, mister Vandemar. Viņa sāk piekust. Sāk gan piekust, mister Krup.
Viņa droši vien zaudējusi daudz asiņu, mister V. Daudz jauku, saldu asiņu, mister K. Jauku, svaigu asiņu. Nu jau vairs nav ilgi.
Kabatas nazim atveroties, atskanēja sauss, vientuļš un ļauns klikšķis.
Ričard? Ko tu tur dari? Džesika jautāja.
- Neko, Džesika.
Tu taču nebūsi atkal aizmirsis atslēgas?
Nē, Džesika. Ričards kāpa lejup pa kāpnēm, taustīdamies pa kabatām, un pēdīgi iegremdēja rokas mēteļa kabatās.
- Šovakar, tiekoties ar misteru Stoktonu, tev jāņem vērā ne vien tas, ka viņš ir ļoti ievērojams vīrs, Džesika klāstīja. Tev jāiegaumē arī, ka viņš ir pilnīgi pārliecināts par savu taisnību.
Nevaru vien sagaidīt, kad viņu beidzot ieraudzīšu, Ričards novilka.
- Kas tas bija, Ričard?
- Nevaru vien sagaidīt, Ričards sacīja jau mazliet možākā balsī.
Nu lūdzu, pasteidzies, Džesika skubināja. Viņai apkārt jau
veidojās tāda aura, ko ap mazāk sievišķīgu būtni varētu raksturot ka nervozu. Mēs nedrīkstam likt misteram Sloktonam gaidīt.
Nē, Džesa.
- Nesauc mani ta, Ričard. Es neciešu mīļvārdiņus. Tie tik ļoti sagroza vārdus.
Vai jums nav sīknaudas? No vārtrūmes viņus uzrunāja kāds virs ar dzeltenpelēku bārdu un tumšām, izdzisušām acīm. Viņam uz krūtīm, pakārts nospurušā striķi, karājās ar roku rakstīts vēstījums visiem, kam dotas acis redzēt ka viņš ir bezpajumtnieks un ka viņam nav ko ēst. Lai to parādītu, uzraksts nebija vajadzīgs; Ričards, roku kabatā iebāzis, taustījās pec kāda naudas gabala.
- Ričard, mums nav laika, atgādināja Džesika, kura allaž bija gatava ziedot un piedalīties labdarības akcijās. Es gribu, lai tu atstāj labu iespaidu, mans topošais līgavaini. Tam ir milzīga nozīme, lai nākamais vīrs vai sieva atstātu labu iespaidu. Tad Džesikas seja savilkās smaidā un viņa uz brīdi apskāva Ričardu, sacīdama Ak, Ričard! Es patiešām tevi mīlu. Tu taču to zini, vai ne?
Ričards pamāja ar galvu; viņš patiešām to zināja.
Džesika ieskatījās pulkstenī un pielika soli. Ričards slepus pameta vienas mārciņas monētu uz vārtrūmē stāvošā vīra pusi vīrs noķēra naudu mezglainajā rokā.
Ar vietu rezervēšanu taču viss bija kārtībā, vai ne? Džesika vaicāja. Un Ričards, kurš nebija diezko labs melotājs situācijās, kad saskārās ar tiešu jautājumu, atteica vien: Ak!
Viņa bija devusies pa nepareizu ceļu gaitenis pēkšņi atduras pret ķieģeļu sienu. Parasti Dorai šādas vietas apstāties nelika, bet tagad viņa bija tik pārguruši no bada un sāpēm… Viņa piespiedās pie sienas un sajuta pie vaiga ķieģeļu raupjumu. Žagodamās un rīstīdamās, viņa mēģināja nomierināt satrakoto elpu. Labā roka bija nosalusi, kreisā kļuvusi nejūtīga. Viņa nespēja turpināt ceļu. Pasaule piepeši šķita ļoti tāla un sveša. Dorai gribējās palikt tepat, apgulties, aizmigt un gulēt simt gadu.
- Ak, kāds prieks manai melnajai dvēselītei! Mister Vandemār, vai jūs redzat to pašu, ko es? tepat blakus ieskanējās salda balss; viņi bija daudz tuvāk, nekā Dorai bija licies.
- Es ar savu nieka actiņu samanu, ka te ir kāds, kurš…
Drīz būs miris, mister Krup, attrauca dobja balss kaut kur virs Doras galvas.
- Mūsu vadonis būs apmierināts.
Meitene saņēma kopa visus dvēseles spēkus un visu, ko vien sāpju un baiļu pārņemtajā ķermeni spēja atrast. Viņa bija nomocījusies un iztukšota, un nebija vairs ne laika, ne spēka, ne vietas, kurp doties. -Ja tās ir pēdējās durvis, ko atveru, viņa lūdzās Templim un
Arkai, lai tās veras uz labu… lai tieku… kaut kur… drošībā. Pie kāda… viņa nesamaņā piebilda.
Bridi pirms saļimšanas viņa mēģināja atvērt durvis. Pazūdot tumsā, viņa iztālēm dzirdēja Krupa balsi. — Nolāpīts un nolādēts, viņš auroja.
Džesika ar Ričardu steidzās uz restorānu. Viņa turējās Ričardam elkonī un klidzināja tik aši, cik vien kurpju papēži atļāva. Ričardam nācās pielikt soli, lai turētu līdzi. Ceļu izgaismoja laternas un veikalu skatlogi. Vienā ietves pusē sākās mūris, aiz kura slējās tukši, draudīgi ires nami.
- Tu patiešām gribi teikt, ka piedāvāji viņiem piecdesmit dolāru par galdiņa rezervēšanu? Tu esi idiots. Ričard, teica Džesika, tumšajam acīm neganti zibsnījot.
- Viņi bija pazaudējuši manis rezervēto vietu kartīti. Un teica, ka visi galdiņi esot aizņemti.
Augstais mūris atbalsoja viņu soļu troksni.
Droši vien, apsēdinās mūs kaut kur pie virtuves, — Džesika šņāca. Vai pie durvīm. Vai tu pateici, ka gaidāms misters Stoktons?
- Jā, — Ričards atteica.
Džesika nopūtās. Viņa rāva Ričardu uz priekšu, līdz gabaliņu tālāk sienā atvērās durvis, un uz ietves izstreipuļoja cilvēks. Tas ļodzīdamies pastāvēja vienu šausminoši garu mirkli un sabruka uz bruģa. Ričards nodrebēja un palēnināja soli. Džesika mēģināja raut viņu tālāk.
- Un tātad, kad tu runā ar misteru Stoktonu, atceries nepārtrauc viņu. Un nekādā gadījumā neiebilsti viņam nepatīk cilvēki, kas runā pretī. Un, kad viņš joko, smejies. Ja tu nesaproti, vai tas, ko viņš saka, ir joks vai nav, skaties uz mani. Es tad… mmm… pabungošu ar pirkstiem pa galdu.
Viņi bija pienākuši klāt uz ietves sagumušajam stāvam. Džesika pārkāpa pāri sagumzītajam murskulim. Ričards noelsas: Džesika?
- Tev taisnība. Viņš vēl nodomās, ka man ir garlaicīgi, viņa apcerīgi noteica. — Es zinu, Džesika dzīvespriecīgi turpināja, Kad viņš jokos, es pabraucīšu auss ļipiņu.
- Džesika? Ričards nespēja noticēt, ka viņa nav ievērojusi tepat pie kājām guļošo cilvēku.
Kas ir? viņai ari nepatika, ka viņu pārtrauc.
- Skaties.
Viņš noradīja uz ietvi. Pakritušais gulēja ar seju pret zemi; saskatīt varēja vienīgi noplīsušo drēbju stērbeles, kurās nabags bija ievīstījies. Jā. Es redzu. Ja tu pievērsīsi viņiem uzmanību, viņi vienā jaukā dienā atnāks visi uzreiz. Viņiem visiem ir mājas, ka es tev saku. Kad viņa izgulēs dzērumu, viņa piecelsies un dosies tālāk, par to esmu droša. Viņa? Ričards palūkojās lejup. Tā tiešām bija meitene. Džesika turpināja iesākto: Tātad, es sacīju misteram Stoktonam, ka mēs… Ričards pietupās, lai tuvāk aplūkotu meiteni. Ričard! Ko tu dari!