- Ņūtona nami, Mazā Kemdenstrita… viņš apstājās teikuma vidū. Meitene bija atvērusi aizkarus un samiedza acis vēsajā dienas gaismā. Pēc mirkļa viņa blenza laukā pa Ričarda logu, aiz kura pavērās visai ikdienišķs skats — mašīnas, autobusi, cieši cita pie cilās piespiedušās bodītes: maiznīca, aptieka, dzērienu veikals. Meitene lūkojās lejup plaši ieplestām acīm.
- Es esmu Augšlondonā, viņa smalkā balstiņā sacīja.
Jā, tu esi Londonā, Ričards teica, prātodams, ko viņa doma ar augšu. Man liekas, ka tu vakar biji pamatīgā šokā. Tā brūce tev uz pleca ir diezgan briesmīga. Viņš gaidīja, ka meitene kaut ko sacīs un skaidros, bet viņa aizvien lūkojās pa logu uz autobusiem un veikaliem. Ričards turpināja: Es, ē, atradu tevi uz ietves. Tu biji vienās asinis.
- Par to tu neuztraucies, meitene nopietni sacīja. Tās lielākoties nebija manējās.
Viņa ļāva aizkaram pašam aizkrist ciet un sāka raisīt sev no pleca nost apsēju, kas negribīgi kārtu pa kārtai lobījās vaļā. Meitene apskatīja ievainojumu un saviebās. Mums būs ar šito kaut kas jādara, viņa noteica. Tu varēsi man palīdzēt?
Ričardu pamazām pārņēma viegla panika. Es īsti nesaprotu neko no tām pirmās palīdzības lietām, viņš stomījās.
- Lai nu paliek, meitene teica, ja tev pietrūkst dušas, pietiks, ja pieturēsi marli un sasiesi, kur es nevarēšu aizsniegt. Tev taču ir marle, vai ne?
Ričards pamāja ar galvu. Ak, jā, — viņš atbildēja, pirmās palīdzības nodalījumā. Vannas istabā, skapītī zem izlietnes. To pateicis, viņš iegāja guļamistabā un pārģērbās, prātodams, vai kreklu jelkad izdosies izmazgāt (viņa labāko, Džesikas dāvināto kreklu, ak kungs, viņa spertu zemes gaisā, šito redzot!).
Asiņainais ūdens viņam kaut ko atgādināja, šķiet, kādu sen redzētu sapni, bet Ričards nekādi nespēja skaidri atminēties, kāds tas bijis. Viņš parāva aizbāžņi, izlaida no izlietnes ūdeni un ielēja tīru, šoreiz pievienodams arī dezinfekcijas līdzekli; tā asā un medicīniskā smaka šķita izgaisinām vakardienas notikumu un Ričarda viešņas dīvainību. Meitene pieliecās, un Ričards skaloja viņas plecu ar siltu ūdeni.
Ričards patiesībā nebija ne uz pusi tik mazdūšīgs, kā viņam šķita. Pareizāk sakot, viņš baidījās no asiņainām ainām ekrānā, ar iedvesmu radīts zombija tēls vai pat detaļās precīzs ārstu dzīves seriāls varēja viņu novest līdz tādam stāvoklim, kad viņš, stūrī ierāvies ar rokām aizsedzis acis murmina: «Pasakiet, kad šī aina ir galā!». Taču, kad bija darīšana ar īstām asinīm un īstām sāpēm, viņš vienkārši ķērās pie lietas. Viņi iztīrīja brūci, kas tagad šķita mazāka nekā vakar vakarā, pārsēja to, un meitēns visu šīs procedūras laiku turējās godam un nemaz nedīdījās. Ričards prātoja, cik gan viņai varētu būt gadu, un kā viņa varētu izskatīties bez kosmētikas un netīrumu kārtas, un kādēļ viņa dzīvo uz ielas, un…
Kā tevi sauc, viņa ievaicājās.
Ričards. Ričards Meihjū. Diks. Meitene palocīja galvu, kā apstiprinot, ka paturējusi to atmiņā. Atskanēja durvju zvans. Ričards palūkojās uz netīrību vannas istabā, uzmeta skatu meitenei un mēģināja iedomāties, kā uz to varētu paraudzīties cilvēks no malas. Tāds kā, piemēram… Ak kungs, Ričards noelsās, aptverdams ļaunāko. — Varu derēt, ka tā ir Džesa. — Avārijas seku kontrole. Seku kontrole. Paklau, viņš pievērsās meitenei, — tu paliec šeit.
Viņš aizvēra vannas istabas durvis un izgāja priekšnama. Atvēris iekšdurvis, Ričards atviegloti uzelpoja. Tā nebija Džesika. Bet kas tie tādi bija? Mormoņi? Jehovas liecinieki? Policija? Nevarēja saprast. Lai nu kā, aiz durvīm stāvēja divi vīri.
Abi vīri bija ģērbušies melnos uzvalkos — mazliet netīros, nedaudz saburzītos, un pat Ričards, kuram nebija iemesla uzskatīt sevi par modes pazinēju, ievēroja uzvalku visai dīvaino piegriezumu. Izskatījās, it kā tos pirms divsimt gadiem būtu šuvis drēbnieks, kurš dzirdējis mūsdienu uzvalka aprakstu, bet nekad tādu nav redzējis. Vīles un dekoratīvās nošuves izskatījās pagalam greizas.
Lapsa un vilks, Ričards nevilšus nodomāja. Vistuvāk durvīm stāvēja lapsai līdzīgais vīrs. Viņš bija mazliet īsāks par Ričardu, un viņam bija gari, taisni, spilgti rudi un taukaini mati un bālgana sejas krāsa. Ričardam atverot durvis, viņš plati, tomēr ar mirkļa nokavēšanos, pasmaidīja, atklājot skatu uz muti, kas līdzinājās izdemolētai kapsētai. Labu šo rītu, jums, ak cienītais, lapsīgais sacīja tādā skaistā un brīnišķā dienā.
- Aha. Sveiki, Ričards atbildēja.
- Mums ir radies viens delikātas dabas jautājums, uz ko mēs meklējam atbildi, staigādami no vienām durvīm pie otrām. Vai ļausiet ienākt?
Nu, patiesību sakot, šis gan nav pārāk piemērots brīdis, Ričards sacīja un pēc mirkļa pajautāja: Jūs esat no policijas? Otrs atnācējs, garš vīrs ar īsi apgrieztiem, iesirmiem matiem tas, kuru Ričards domās bija nodēvējis par vilku, stāvēja īsākajam aiz muguras un turēja pie krūtīm piespiestu papīru žūksni. Līdz šim viņš bija klusējis, stāvēdams tāds milzīgs un vienaldzīgs, bet nu iesmējās zemu, nepatīkamu un piesmakušu smiekliņu. Šajos smieklos bija kaut kas indīgs.
- No policijas? Mēs diemžēl nevaram apstiprināt šo jauko pieņēmumu, sacīja īsākais. Karjera likuma un kārtības sargātāju lomā, kas gan ir neapšaubāmi valdzinoša, tomēr nav ierakstīta tajās kārtīs, ko Fortūnas madāma iedalījusi man un manam brālim. Nē, mēs esam visai parasti pilsoņi. Atļaujiet iepazīstināt. Es esmu misters Krups, un šis džentlmenis ir mans brālis, misters Vandemārs.
Tic bija visatšķirīgākie brāļi, kādus Ričards jebkad bija redzējis. Viņš vispār neko tamlīdzīgu iepriekš nebija redzējis. Brāļi? Ričards jautāja. Vai jums nevajadzētu būt vienam uzvārdam?
Esmu aizkustināts. Kas par prātu, mister Vandemār! Viltībā un dzēlībā galvastiesu pārāks par citiem. Daži te ir tik trāpīgi, īsākais atbildēja, tik strauji pasniegdamies uz Ričarda pusi, ka ar pirkstiem gandrīz iebakstīja viņam sejā, ka gluži vai bailes uztrāpīties uz naža. Ričards nevilšus pakāpās atpakaļ. Vai drīkstam ienākt? misters Krups vaicāja.
- Ko jūs vēlaties?
Mēs meklējam savu māsu, Krups teica un nopūtās. Varēja just, ka viņš uzskata to par varen skumju nopūtu. Kaprīzu un stūrgalvīgu bērnu ar stingru gribu, kurš nupat nolēmis salauzt mūsu nabaga atraitnes māmuļas sirdi.
— Aizmuka no mājām, — misters Vandemārs klusi paskaidroja. Viņš iespieda Ričardam rokā vienu no kopētajām lapām. Viņa ir drusku… jokaina, Vandemārs piebilda un pagrozīja pirkstu pie deniņiem plaši pazīstamajā žestā, kam jāapzīmē prāta nepilnība.
Ričards palūkojās lapā.
Tur bija rakstīts:
Vai esat redzējuši šo meiteni?
Zem uzraksta bija neskaidri nokopēta jaunas meitenes fotogrāfija — viņa izskatījās kā tīrāks un mazliet garmataināks tās meitenes variants, kura gaidīja Ričarda vannas istabā.
Zem fotogrāfijas bija rakstīts:
Atsaucas uz vārdu DorIna.
Kož un spārdās. Aizbēgusi.
Ziņojiet, ja esat redzējuši. Griisam viņu atrast.
Piedāvājam atlīdzību.
Zem šī uzraksta bija pievienots telefona numurs. Ričards vēlreiz palūkojās uz fotogrāfiju. Tā pavisam noteikti bija tā pati meitene. Nē, viņš teica, neesmu redzējis. Man ļoti žēl.
Misters Vandemārs Ričardā nemaz neklausījās. Viņš bija pacēlis galvu un ošņāja gaisu, it kā saodis ko dīvainu vai nepatīkamu. Ričards jau pastiepa roku, lai atdotu Vandemāram lapiņu, bet viņš ar savu milzīgo stāvu vienkārši pastūma Ričardu malā un vilka gaitā devās iekšā dzīvoklī. Ričards metās viņam pakaļ. Ko jūs atļaujaties! Apstājieties taču! Ejiet laukā! Jūs nedrīkstat te nākt! bet misters