Tiklīdz tu būsi gatavs, abats atteica.
Mūki bija izmazgājuši un salāpījuši Ričarda drēbes, un atdevuši tās atpakaļ. Brālis Kvēps pavadīja viņu cauri abatijai; viņi devās augšup pa galvu reibinošām kāpņu kaskādēm, līdz nonāca zvanu tornī. Torņa griestos aiz smagām koka durvīm bija lūka. Brālis Kvēps atslēdza to; abi vīrieši izspraucās pa lūku un nonāca šaurā, zirnekļtīklu pilnā šahtā, kuras sienās bija iestiprināti metāla riņķi. Viņi, pieturēdamies pie riņķiem, sāka rāpties augšup un kapa, šķiet, ne vienu vien tūkstoti jūdžu, līdz nonāca uz putekļainas metro stacijas perona.
Naitingeii.i.eina
Tā vēstīja zīme pie sienas. Brālis Kvēps novēlēja visu labu, un, piekodinājis Ričardam palikt uz perona un gaidit tos, kas atbrauks viņam pakaļ, norāpās lejup pa sienu un prom bija.
Ričards pavadīja uz perona minūtes divdesmit. Viņš prātoja, kas tā ir par staciju; tā nešķita nedz pamesta kā Britu muzeja stacija, nedz īsta kā Blekfraiersa; šī bija pavisam spokaina, visu aizmirsta un dīvaina vieta, kas šķita kā izcelta no kada sapņa. Ričards prātoja, kāpēc marķīzs nebija pasacījis viņam ardievas. Kacl Ričards par to bija apjautājies Dorai, viņa bija teikusi, ka nezina, bet piebildusi, ka varbūt atvadišanās un tamlīdzīga laipnības izrādīšana nav gluži marķīza stiprā puse. Tad, nomurminājusi, ka viņai kaut kas iekritis acī, viņa bija iedevusi Ričardam lapu ar norādēm un aizgājusi prom.
Tuneļa tumsā kaut kas māja. Gaisā zibinājās kaut kas balts, kas izrādījās zara galā piesiets kabatlakats. — Sveiki! Vai tur kāds ir? Ričards sauca.
No krēslas parādījās Vecā Beilija apaļīgais stāvs. Viņš izskatījās bikls un nokautrējies. Viņš vicināja gaisā Ričarda kabatlakatu un svīda. Tas mans mazais karodziņš, viņš teica un norādīja uz kabatlakatu.
— Priecājos, ka tas izrādījies noderīgs.
Vecais Beilijs neveikli pasmīkņāja. Tā ja. Tikai gribēju pateikt. Man ir viena lietiņ' priekš tevis. Re, te būs. Viņš iebāza roku mēteļa kabatā un izvilka lielu, melnu spalvu, kas laistījās vietām zilganā, vietām violetīgā, vietām zaļā nokrāsā; spalvai ap kātu bija apsiets sarkans diegs.
Mm, paldies, Ričards pateicās, īsti nesaprazdams, ko lai ar to
dara.
— Tā ir spalva, — Vecais Beilijs paskaidroja. Un patiešām laba spalva. Piemiņas lietiņa. Suvenīrs. Nieciņš. Tā ir par brīvu. Dāvana. Tev no manis. Tāds kā mazs paldies.
—Jā. Pateicos. Ļoti mīļi no jūsu puses.
Ričards iebāza spalvu kabatā. Tunelī parādījās silta vējpūsma: tuvojās vilciens. Sitas būs tavs vilciens, Vecais Beilijs sacīja. Es gan nebraucu ar vilcieniem. Man tik vajag kārtīgu jumtu, un viss iet, kā nakas. Viņš žigli sarokojās ar Ričardu un aizskrēja.
Vilciens tuvojās pieturai. Ta starmeši bija izslēgti, un pie priekšējām durvīm neredzēja nevienu mašīnistu vai pavadoni. Vilciens apstājās. Visi vagoni bija tumši, un visas durvis ciet. Ričards pieklauvēja pie durvīm, kas atradās viņam tieši priekšā, cerībā, ka tās būs īstās. Durvis atvērās, piepludinot dūmakaino staciju ar siltu, dzeltenu gaismu. No vilciena izkāpa divi maza auguma pavecāki kungi ar garām vara taurēm rokās. Ričards viņus pazina tie bija Dagvars un Halvars no Grāfa galma; viņš, pat, ja reiz to bija zinājis, vairs nespēja atminēties, kurš no džentlmeņiem ir kurš. Viņi pielika pūšamos pie lūpām un nospēlēja fanfaras pašķībi, taču no sirds. Ričards iekāpa vilcienā, un abi vīri sekoja.
Grāfs sēdēja vagona galā un glaudīja milzīgu iru vilku suni. Āksts, ko, Ričards atcerējās, sauca par Tūliju, stāvēja viņam blakus. Izņemot viņus un divus vīrus bruņutērpos, vagonā neviena cita nebija.
- Tas ir viņš, ser-r, paziņoja āksts. Ričards Meihjū. Tas, kurš nogalināja Briesmoni.
- Karotājs? Grāfs domīgi pakasīja rudi sirmo bārdu. Atvediet viņu šurp.
Ričards pats piegāja pie grāfa sēdekļa. Grāfs viņu nopētīja no galvas līdz kājām; nešķita, ka viņš atcerētos, ka Ričardu jau reiz redzējis. Biju domājis, ka tu būsi garāks, grāfs pēc laba laika noteica.
- Piedodiet.
- Nu labi, jāķeras pie lietas. Vecais virs pieslējās kājās un uzrunāja tukšo vagonu. Labvakar! Mēs godinām jauno Meiflaueru. Kā sacīja slavenais bards: Sārtojas sakautā sašķeltie sāni, Nogāžas nekavējoties naidnieks, Karstasinīga kareivja kauls, Zēna zobenam zaudējis, zudis… Par zēnu viņš gan īsti vairs nebūtu saucams, vai ne, Tūlij?
- Ne gluži, Jūsu gaišība.
Grāfs pastiepa roku. Dod savu zobenu, puis.
Ričards pasniedzās aiz jostas un izvilka Mednieces doto nazi. Vai šis derēs? viņš jautāja.
- Jā, jā, paņemdams nazi, attrauca vecais vīrs.
- Meties ceļos, — teatrālā čukstā pavēlēja Tūlijs un norādīja uz vagona grīdu. Ričards nometās uz viena ceļa; grāfs viņam viegli uzsita ar naža asmeni pa abiem pleciem. — Celies, — viņš nodārdināja. — Ser Ričard no Meiberijas. Ar šo nazi es piešķiru tev Apakšzemes brīvības. Kopš šī brīža tev ir ļauts brīvi staigāt it visur bez šķēršļiem, bez aizkavēšanās… un tā tālāk, un tā joprojām… blā, blā, blā, viņš neskaidri nomurmināja un apklusa.
- Paldies, Ričards sacīja. Vispār jau mans uzvārds ir Meihjū. Taču grāfs viņu neuzklausīja, jo vilciens tobrīd gatavojās apstāties.
- Šeit tev jāizkāpj, grāfs sacīja. Viņš atdeva Ričardam nazi Mednieces nazi un tad, vēlreiz papliķējis viņam pa plecu, norādīja uz durvīm.
Vieta, kur Ričards izkāpa, nebija metro stacija. Tā bija parasta virszemes stacija, kas Ričardam nedaudz atgādināja Sentpenkrasas staciju tās arhitektūrā bija kaut kas tikpat pārspīlēts un pseidogotisks. Taču šis stacijas gaisotnē jautās kaut kas nepareizs, kas bija visai droša zirne, ka viņš joprojām atrodas Apakšlondonā. Gaisma bija dīvaina, pelnu pelēka, kāda mēdz būt tikai īsi pirms rītausmas un kādu mirkli pēc saulrieta tad, kad pasaule pamazām izšķīst tumsā un kad attālumi un krāsas kļūst nenosakāmi.
Uz koka sola sēdēja kāds vīrs un vēroja viņu: Ričards viņam tuvojās piesardzīgi, jo biezajā krēslā nebija saskatāms, kas tas ir par vīru kāds pazīstams vai ne. Ričardam rokā aizvien bija Mednieces nazis viņa nazis, un Ričards drošības labad satvēra tā spalu vēl ciešāk. Virs, pamanījis Ričarda tuvošanos, pielēca kājās un piešāva pirkstus pie pieres, izrādot pazemību tā, kā Ričards to bija redzējis darām vienīgi klasikas romānu ekranizācijās. Virs izskatījās reizē smieklīgs un atbaidošs. Ričards viņu pazina tas bija lords Zurkmēlis.
Tātad tātad. Jā-jā, — virs satraukti runāja, sākdams it kā no teikuma vidus. Par to meiteni Anestēziju. Neturam ļaunu prātu. Žurkas aizvien ir jūsu draugi. Un žurkmēļi tāpat. Nāciet pie mums. Mēs visu nokārtosim.
Ričards pateicās. Anestēzija viņu pavadīs, viņam ieskanējās galvā. Viņu nav žēl upurēt.
Lords Zurkmēlis paliecās zem sola un izvilka no turienes melnu vinila sporta somu ar rāvējslēdzi. Tā izskatījās kaut kur redzēta. Tur viss ir iekšā. Nekas nav pazudis. Palūkojiet pats. Ričards atvēra somu. Tur bija visas viņa mantas, ieskaitot naudas maku, kas bija nolikts pašā augšā uz kārtīgi salocītām džinsu biksēm. Viņš aiztaisīja somu ciet, uzmeta to plecā un devās projām, ne paldies nesacījis un skatu atpakaļ nepamezdams.
Ričards izgāja no stacijas un nokāpa pāris pakāpienus lejup.
Viss bija kluss. Un tukšs. Laukumā stacijas priekšā vējš dzenāja kritušas rudens lapas. Gaisā pašāvās dzeltenu, brūnganu un okera toņu sajaukums, krāsas nespodrajā gaismā izskatījās blāvas. Ričards šķērsoja laukumu un nokāpa pazemes pārejā. Viņam aiz muguras tumsā kaut kas sakustējās, un Ričards piesardzīgi pagrieza galvu. Viņas bija vairākas un slīdēja uz viņa pusi tikpat kā nedzirdami; varēja saklausīt vien iešalcamies tumšo samtu un šur tur iešķindamies pa sudraba rotai. Lidojošo lapu saceltais troksnis skaļumā bija daudzkārt pārspējis šis bālās sievietes. Viņas lūkojās uz Ričardu ar badīgām acīm.