Tad viņš nobijās pa īstam. Tiesa gan, viņam rokā bija nazis, taču ar to cīnīties viņš spētu tikpat labi kā pārlēkt pāri Temzai. Viņš vienīgi cerēja, ka gadījumā, ja sievietes uzbruks, viņš varēs tās aizbaidīt ar nazi. Viņa nāsis skāra sausserža, maijpuķīšu un muskusa smarža.
Lamija izvirzījās māsu Samšu bariņa priekšā un paspēra soli uz Ričarda pusi. Ričards nervozi pacēla nazi, atceroties viņu ledaino, kaislīgo apskāvienu gan to, cik tas bijis patīkams, gan to, cik auksts. Tad Lamija pielika pirkstu galus sev pie lūpām un aizsūtīja Ričardam gaisa skūpstu.
Viņš nodrebēja. Pazemes pārejas tumsā kaut kas sakustējās, un kad viņš atkal atskatījās, tur bija vairs tikai ēnas.
Izgājis cauri pazemes pārejai, Ričards uzkapa pāris pakapienu augšup un piepeši atradās zāļaina kalniņa galā. Ausa rīts, un apkārtējā ainavā lik tikko varēja izšķirt kokus: ozolu, kam nobirušas gandrīz visas lapas, vienu osi un dižskābaržus, ko varēja sazīmēt pēc varenajām stumbru formām. Starp zaļajiem laukiem un pakalniem izlocījās plata, tīra upe. Palūkojies visapkārt, Ričards aptvēra, ka atrodas uz tādas kā salas — ap kalniņu, kura galā viņš stāvēja, tecēja divas nelielas upītes, kas saplūda vienā lielākā, atdalot pakalnu no cietzemes. Ričards, pats neapjaušot, kā to zina, saprata, ka joprojām atrodas Londonā, taču tādā Londonā, kāda tā bijusi kādu trīstūkstoš gadu senā pagātnē, kad pirmais cilvēks šajā zemē vēl nebija nolicis akmeni uz akmens.
Ričards atvēra somu un ieslidināja tajā nazi tas nonāca blakus naudas makam. Tad viņš somu atkal aizvēra. Debesis kļuva gaišākas, taču gaisma bija ļoti neparasta. Ta bija tāda kā jaunāka par to saules gaismu, ko viņš bija pieradis redzēt varbūt tīrāka. Austrumos lēca oranžsarkana saule ap to vietu, kur reiz būs Doklcnda, un Ričards skatījās, kā pār purviem un mežiem, ko viņš aizvien uzlūkoja kā Griniču, Kentu un jūru, slīd pirmie gaismas stari.
- Sveiks, sacīja Dora. Viņš nebija pamanījis meiteni pienākam. Zem viņas apbružātās ādas jakas varēja saskatīt mazliet citādas drēbes nekā iepriekš; tās joprojām bija kārtu kārtām savilktas un atgādināja skrandas, taču tagad starp tām vīdēja tafts, zīds, mežģīnes un brokāts. Viņas īsie, sarkanie mati saullēktā spīdēja kā nospodrināts varš.
- Sveika, Ričards atbildēja. Viņa nostājās blakus un ar saviem sīkajiem pirkstiņiem pieķērās Ričarda labajai rokai tai, kurā viņš turēja sporta somu. Kur mēs esam? viņš vaicāja.
- Varenajā un briesmīgajā Vestminsteras salā, viņa atbildēja. Izklausījās pēc kāda citāta, taču viņš nevarēja atminēties, kur būtu šo frāzi iepriekš dzirdējis. Viņi sāka brist uz priekšu pa garo zāli, kas, sarmai kūstot, bija balta un slapja. Aiz viņiem zālē palika tumšzaļas pēdas.
- Paklau, Dora sacīja. tagad, kad eņģeļa vairs nav, Apakšlondonā ir ļoti daudz darāmā. Un darītāja esmu tikai cs. Mans tētis gribēja apvienot Apakšlondonu… Es domāju, ka man pieklātos pabeigt to, ko viņš ir iesācis. Viņi roku rokā gāja uz ziemeļiem, projām no Temzas. Virs viņu galvām sakliegdamās riņķoja baltas kaijas. Ričard, tu taču arī dzirdēji, ko Izlingtons mums teica ka mana māsa katram gadījumam ir atstāta dzīva. Varbūt, ka es nemaz neesmu vienīgā, kas palikusi no mūsu ģimenes. Un tu izglābi man dzīvību. Ne vienreiz vien. īsu mirkli viņa klusēja un tad steidzīgi nomurmināja: Tu man esi bijis patiešām labs draugs, Ričard. Un man visādā ziņā ir iepaticies, ka tu esi man blakus. Lūdzu, neej prom.
Viņš viegli saspieda meitenes roku savējā. Jāsaka, viņš ierunājās, ka arī man visādā ziņā ir iepaticies, ka tu esi blakus. Taču es neiederos šajā pasaulē. Manā Londonā… nu, tur visbīstamākais, kas var gadīties, ir saskriešanās ar kādu pārlieku steidzīgu taksometru. Tu man arī patīc. Ļoti, ļoti. Bet man ir jāiet mājās.
Viņa palūkojās uz Ričardu ar savām dīvainās krāsas acīm, kurās liesmoja zilganzaļa uguntiņa. Tad jau mēs nekad vairs nesatiksimies, viņa teica.
- Laikam gan ne.
- Paldies par visu, ko tu esi darījis, viņa nopietni sacīja. Tad Dora apskāva Ričardu tik cieši, ka viņa nobrāztās ribas iesmeldzās, un viņš satvēra meitēnu tik stiprā skāvienā, ka visas skrambas un rētas iesāpējās kā negudras, taču viņam tas nerūpēja.
- Un vispār, — viņš visbeidzot sacīja. Tas ir tik jauki, ka mēs satikāmies. — Viņa bez mitas mirkšķināja acis. Ričards jau gaidīja, ka viņa atkal stāstīs, ka acī kaut kas iebiris, taču tā vieta Dora tikai pajautāja: Vai esi gatavs?
Viņš pamāja ar galvu.
- Atslēga ir?
Ričards nolika somu zemē un ar veselo roku parakņājās bikšu aizmugurējā kabatā. Viņš izvilka atslēgu un padeva to Dorai. Viņa paņēma to rokās un turēja sev priekšā, it kā tā būtu iebāzta iztēlotu durvju slēdzenē. Kārtībā, viņa teica. Tagad ej. Un neskaties atpakaļ.
Viņš sāka soļot lejup no uzkalniņa, uzgriezis muguru Temzas zilajiem ūdeņiem. Garām pašāvās pelēka kaija. Nonācis kalna piekājē, viņš tomēr paskatījās atpakaļ. Viņa stāvēja kalna galā ar austošo sauli fonā. Meitenes vaigi mitri spīdēja. Uz atslēgas krita oranža gaisma.
Tad Dora to pagrieza ar vienu izlēmīgu rokas kustību.
Pasaule satumsa, un Ričarda galva ieskanējās dobja rūkoņa, it kā tur rēktu tūkstoš saniknotu nezvēru.
Divdesmita nodala
pasaule satumsa, un Ričarda galvā ieskanējās dobja rūkoņa, it kā tur rēktu tūkstoš saniknotu nezvēru. Viņš mirkšķināja acis tumsā un cieši turējās pie savas somas. Vienubrīd viņš iedomājās, ka varbūt izdarījis muļķību, ieliekot nazi somā. Viņam garām tumsā paspraucās pāris steidzīgu ļaužu. Ričards parāvās nostāk. Viņam priekšā bija pakāpieni; viņš kāpa augšup, un, kamēr viņš kāpa, pasaule sāka kļūt gaišāka, mainīties un atgūt formas.
Rēkoņu radīja automašīnu straumes, un Ričards iznāca virszemē no pazemes pārejas pie Trafalgaras laukuma. Debesis bija tik nevainojami zilas kā televizora ekrāns, kad ieslēgts neeksistējošs kanāls.
Bija vidēji agrs siltas oktobra dienas rīts, un viņš stāvēja laukumā, turēdams rokā somu un miegdams acis spožajā saulē. Apkārt laukumam, rēkdamas un drūzmēdamās, plūda melnu taksometru un krāsainu automašīnu straumes; tūristi bārstīja saujām baložu barības resniem putniem un fotografēja Nelsona kolonnu un milzīgās Lcndsīra lauvas tā piekājē. Ričards gāja pāri laukumam prātodams, vai viņš ir īsts vai nav. Vispirms viņš mēģināja uzrunāt kādu jauku, gaišmatainu
meiteni, bet viņa tikai smējās un purināja galvu, un teica kaut ko nesaprotamā mēlē, ko Ričards sākumā noturēja par itāļu valodu, bet kas patiesībā bija somu. Netālu stāvēja mazs nenosakāma dzimuma bērnelis un blenza uz baložiem, tajā pašā laikā sparīgi tiesādams nost šokolādes tāfeliti. Ričards notupās bērnam blakus.
Ēe. Sveiks, mazulīt, viņš ierunājās. Bērns tikai ēda savu šokolādi un nepievērsa Ričardam, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam, ne mazāko uzmanību. Sveiki, Ričards atkārtoja, un viņa balsī ieskanējās viegla izmisuma nots. Vai tu mani redzi? Ei, bērneli! Cau?
No šokolādes notraipītās sejiņas viņā pavērās mazas ačteles. Nākamajā mirklī bērnelim iedrebējās apakšlūpa, un viņš aizdipināja prom, ieķērās kājās tuvākajai sievieškārtas būtnei un sāka činkstēt: — Mammīti Man no tā onkuļa bail, man no viņa bail!