Выбрать главу

Bērna māmiņa pievērsa Ričardam neaprakstāmi drūmu skatie­nu. Ko jūs darāt? viņa noprasīja. Baidāt mūsu Lesliju? Tādiem kā jums nav jāstaigā apkārt uz brīvām kājām!

Ričards pasmaidīja. Tas nudien bija plats un laimīgs smaids. Es patiešām šausmīgi atvainojos, viņš teica, pasmīnēdams kā Cešīras kaķis. Un tad, pasitis somu padusē, viņš metās skriet pāri Trafalgaras laukumam, un viņu pavadīja satrauktu baložu bari, kas no pārbīļa bija pacēlušies gaisā.

Viņš izņēma no naudasmaka bankas karti un iestūma to automātā. Bankas automāts pieņēma viņa četrciparu identifikācijas kodu, pieko­dināja turēt to noslēpuma un nevienam neizpaust un vaicāja, kādu pa­kalpojumu viņš gribētu saņemt. Ričards izvēlējās naudas izņemšanu, un dabūja veselu žūksni papīra banknošu. Viņš sajūsmā pašāva gaisā dūri un tad apjucis izlikās, it kā būtu saucis taksometru.

Nākamajā mirklī viņa priekšā apstājās taksometrs apstājās! viņa priekšā! Ričards iekāpa mašīnā un starodams apsēdās aizmu­gures sēdeklī. Viņš palūdza šoferim aizvest viņu uz biroju. Šoferis gan piezīmēja, ka līdz turienei var ātrāk nokļūt ejot kājām, bet Ričards tikai pasmaidīja vēl platāk un atteica, ka tas nekas, lai braucot. Tiklīdz viņi sāka kustēties, Ričards aicināja, drīzāk gan jāsaka lūdzās, lai šoferis padalās iespaidos par satiksmes problēmām Londonā, izstāsta, ka vislabāk cīnīties ar noziedzību un pavēsta dienas asākos politiskos notikumus. Taču taksists sabozās, norūca, lai Ričards neiztaisot viņu par ākstu, un nākamās piecas minūtes vadīja automašīnu pa Strendu pagalam īgnā omā. Ričards par to daudz neuztraucās. Viņš tik un tā iedeva vīram pārmērīgi lielu dzeramnaudu un devās iekšā birojā.

Kad Ričards bija iegājis biroja ēkā, smaids no viņa sejas pamazām izdzisa. Ar katru pasperto soli viņam uzmācās arvien lielāks nemiers un bažas. Un ja nu viņam aizvien vēl nav darba? Ko gan tas dotu, ka viņu redz ar šokolādi nosmērējušies bērneļi un taksometru šoferi, ja tomēr notiktu ļaunākais un izrādītos, ka darbabiedriem viņš joprojām paliek neredzams?

Misters Fidžiss, ēkas sargs, pacēla acis no žurnāla «Nerātnās Pus­augu Nimfas», ko viņš bija ieslēpis laikraksta «The Sun» atvērumā, un pavīpsnāja. Brīt, mister Meihjū! viņš sveicināja. Tas bija no tiem «britiem», kas lika skaidri manīt, ka runātājam ir gluži vienalga, vai sveicināmais ir dzīvs vai miris, un kam tādējādi patiesībā nemaz ne­rūp, vai aizvien vēl ir rīts.

Fidžis! Ričards atviegloti iesaucās. Labs rīts tev arī, tu, lielis­kākais no sargiem! Neko tādu misteram Fidžisam vēl neviens nebija teicis, pat ne kailās dāmas viņa sapņos; Fidžiss pavadīja Ričardu ar aizdomu pilnu skatienu, līdz viņš iekāpa liftā un pazuda; tad apsargs atgriezās pie nerātnajām pusauga nimfām, no kurām gan nevienai, kā Fidžisam bija sācis likties, otrreiz vairs nebūs divdesmit deviņi, visviens, vai viņām mutē ir konfekte uz kociņa, vai nav.

Ričards izkāpa no lifta un mazliet nedroši devās pa gaiteni uz priekšu. Ja vien tur būs mans galds, Ričards sev sacīja, tad viss būs kār­tībā. Viss būsi labi, ja vien tur stāvēs mans galds. Viņš iegāja plašā telpā, pilnā ar stiklotiem darba vietu nodalījumiem, vienā no tādiem viņš bija nostrādājis trīs gadus. Cilvēki sēdēja pie galdiem un strādāja, runāja pa telefoniem, rakņājās pārpildītos skapjos, dzēra sliktu tēju un vēl sliktāku kafiju. Tā bija viņa darbavieta.

Viņš redzēja arī vietu pie loga, kur reiz bija stāvējis viņa rakstām­galds; tagad to aizņēma pārbāzti dokumentu skapji un puķupods ar izspūrušu jukas koku. Ričards jau grasījās pagriezties un mesties pro­jām, kad viņam rokā kāds iespieda plastmasas glāzīti ar tēju.

Pazudušais dēls atgriezies gan, ko? Gerijs vaicāja. Ņem tēju.

Čau, Gerij, Ričards atteica. Kur ir mans rakstāmgalds?

Nāc, es tev parādīšu, Gerijs sacīja. Kā gāja Majorkā?

-      Majorkā?

Tu taču vienmēr brauc uz Majorku? Gerijs pārvaicāja. Viņi kāpa pa gala kāpnēm augšā uz ceturto stāvu.

-     Ne šoreiz, Ričards noteica.

Es tieši grasījos teikt, Gerijs sacīja, ka nekādu dižo iedegumu nemana.

-  Kas nav tas nav, Ričards piekrita. Kā lai pasaka. Nu, saproti pats. Man savajadzējās pārmaiņas.

Gerijs pamāja ar galvu. Viņš norādīja uz durvīm, kas visu laiku, ko Ričards bija šeit pavadījis, bija vedušas uz administratīvo lietu un pie­gādes aktu telpu. Pārmaiņas? Tagad tev tādu būs papilnam. Vai drīkstu būt pirmais, kas tevi apsveic?

Uz durvīm bija plāksnīte ar uzrakstu:

R. O. Meihjū Jaunākais kompanjons

-  Laimīgais velns! Gerijs sirsnīgi iesaucās. Tad viņš aizgāja, un Ričards pagalam samulsis devās iekšā pa durvīm. Tā vairs nebija administratīvo lietu un piegādes aktu telpa: visas mapes un papīri bija aizvākti, telpa bija izkrāsota pelēkos, melnos un baltos toņos, un ieklāts jauns grīdas segums. Kabineta vidū stāvēja liels, melns rakstāmgalds. Ričards to pamatīgi nopētīja tas nepārprotami bija viņa vecais, labais galds. Viņa troļļi bija sabāzti vienā no atvilktnēm Ričards izņēma tos laukā un izvietoja pa visu biroju. Tagad viņam bija pašam savs logs ar skatu uz dubļubrūno upi un Temzas otru, dien­vidu, krastu. Telpā bija ari pamatīgs istabas augs ar platām, vaskainām lapām viens no tiem augiem, kas izskatās mākslīgs par spīti tam, ka ir īsts. Ričarda vecais, noputējušais kremkrāsas dators bija no­mainīts pret daudz spodrāku, melnu datoru, kas uz galda aizņēma ievērojami mazāk vietas.

Viņš apstājās pie loga un malkoja tēju, lūkodamies uz netīri brūno upi.

-      Tātad tu atradi visu, kas vajadzīgs? Viņš atrāva skatienu no loga. Durvīs, kā allaž moža un izdarīga, stāvēja direktora personīgā palīdze Silvija. Ieraudzījusi, ka Ričards pagriežas, viņa pasmaidīja.

Mhm.Jā, jā. Klau, kā būtu, ja es vēl šodienu paņemtu brīvu? Man mājās vēl šis tas darāms, un …

Ka vēlies. Tev jau tāpat bija paredzēts atgriezties tikai rit.

Tā bija paredzēts? viņš pārvaicāja. — Ak jā, nudien.

Silvija sarauca pieri grumbās. Ko tu esi izdarījis ar savu pirkstu?

Salauzu, viņš atteica.

Sieviete uzmeta viņa rokai ziņkārīgu skatienu. — Tu taču nebūsi kāvies, ko?

-      Es?

Viņa pasmīkņāja. Joks. Droši vien, ievēri durvīs. Manai māsai arī tā gadījās.

Nē, Ričards sāka stāstīt, patiesībā es tiešām… Silvija izbrī­nīta pacēla uzacis. Ievēru to durvīs, viņš stostīgi nobeidza.

Uz savu kādreizējo dzīvesvietu viņš brauca ar taksi. Viņš vēl neju­tās īsti nobriedis braukšanai ar metro. Vēl ne. Tā kā Ričardam nebija atslēgas, viņš pieklauvēja pie sava dzīvokļa durvīm un bija vairāk nekā apbēdināts, kad tās atvēra tā sieviete, ko viņam bija gadījies, vai, pa­reizāk sakot negadījies satikt savā vannas istabā. Viņš stādījās priekšā kā iepriekšējais īrnieks un aši noskaidroja, ka: a) viņš, Ričards, šajā dzīvoklī vairs nedzīvo un ka b) viņai, misis Bjūkenanai, nav ne jausmas, kur palikušas viņa personīgās mantas. Ričards šo to pierak­stīja blociņā, laipni atvadījās un tad sēdās nākamajā taksī, lai dotos pie vīrieša kamieļvilnas mētelī.

Jaunajam vīrietim kamieļvilnas mētelī mugurā vairs nebija kamieļ­vilnas mēteļa, un patiesībā viņš ne tuvu neizskatījās tik možs ka iepriekšējā reizē, kad viņi bija tikušies. Viņi sēdēja vīrieša birojā: viņš tikko bija uzklausījis Ričarda sūdzību gūzmu un tagad izskatījās ta, it kā būtu netīšām norijis dzīvu zirnekli un justu, kā tas iekšā spirinās.