- Jā, nudien, viņš, izskatījis papīru kaudzīti, atzina. Tagad, kad jūs tā sakāt, tiešām sāk izskatīties, ka te noticis kaut kāds pārpratums. Es tikai īsti nesaprotu, kā tas varēja gadīties.
- Nedomāju, ka tam, kā tas gadījās, tagad būtu kāda nozīme, Ričards prātīgi bilda. Lietas būtību tas nemaina, proti, ka to pāris nedēļu laikā, kamēr es biju prom, jūs izīrējāt manu dzīvokli, viņš ieskatījās pierakstos, Džordžam un Adelei Bjūkenaniem. Kuri, starp citu, nemaz nedomā doties prom.
Vīrietis aizvēra dokumentu mapi. Jāatzīst, viņš sacīja, ka ir notikusi kļūda. Kļūdīties ir cilvēciski. Baidos, ka mēs tur neko nevaram darīt.
Vecais Ričards, tas, kurš reiz dzīvoja tagadējā Bjūkenanu dzīvoklī, tobrīd būtu atmetis cerības, atvainojies, ka traucējis, un gājis projām. Tā vietā Ričards sacīja: Vai tiešām? Jūs neko tur nevarat darīt? īpašumu, ko es godīgi īrēju no jūsu kompānijas, jūs izīrējat kādam citam, turklāt vēl pazaudējat manas personiskās mantas, un sakāt, ka neko tur nevarat darīt? Es gan domāju, ka mans advokāts man piekritīs un sacīs, ka jūs tur varat darīt visai daudz.
Vīrs bez kamieļvilnas mēteļa izskatījās tā, it kā norītais zirneklis būtu sācis rāpties augšup pa rīkli. Bet tajā mājā vairs nav neviena brīva dzīvokļa, kas būtu tāds pats, ka jūsējais, viņš teica. Palikušas tikai augšstāva istabas.
Tas, Ričards ledainā balsī noskaldīja, jādomā, derēs… Vīrs uzelpoja. Tiktāl par dzīvojamo telpu jautājumu. Un tagad, — Ričards turpināja, parunāsim par kompensāciju, kāda man pienāka? par nozaudētajām mantām.
Jaunais dzīvoklis bija daudz jaukāks par iepriekšējo. Jaunajam bija vairāk logu, balkons, plašs priekšnams un atsevišķa rezerves guļamistaba. Ričards neapmierinātā solī izstaigāja dzīvokli. Vīrs bez kamieļvilnas mēteļa bija ļoti negribīgi dzīvokli novietojis pāris mēbeļu: gultu, dīvānu, dažus krēslus un televizoru.
Ričards nolika Mednieces nazi uz kamīna dzegas.
Indiešu restorānā viņš nopirka līdzņemšanai ēdienu ar kariju, apsēdās jaunajā dzīvoklī uz paklāja un ēda, brīnīdamies, vai tiešām viņš jelkad ir ēdis līdzīgu ēdienu vēlu naktī uz bruņukuģa, kas noenkurots netālu no Tauera tilta. Tagad, kad viņš par to domāja, tas šķita tikpat kā neiespējami.
Atskanēja durvju zvans. Viņš piecēlās un atvēra durvis. Mēs atradām veselu kaudzi jūsu mantu, mister Meihjū, teica virs, kurš reiz bija tērpies kamieļvilnas mētelī. Izrādās, tās bija aizvestas uz noliktavu. Nesiet tās kastes iekšā, puiši.
Pāris dūšīgi vīri iestiepa istabā pamatīgas koka kastes, piebāztas ar Ričarda mantām, un sakrāva tās uz paklāja dzīvojamās istabas vidū.
Paldies, Ričards teica. Viņš iebāza roku pirmajā kastē un paņēma pirmo papīrā ievīstīto mantu, kas gadījās pa rokai: tā izrādījās ierāmēta Džesikas fotogrāfija. Viņš kādu bridi tajā nolūkojās un tad atlika bildi atpakaļ kastē. Viņš sameklēja kasti ar drēbēm, izņēma tās un aiznesa uz guļamistabu, bet pārējās kastes palika stāvam neaiztiktas uz dzīvojamās istabas grīdas. Dienām ritot, Ričards jutās aizvien vainīgāks, ka tās neizkrāmē. Un tomēr viņš tās nevēra vaļā.
Viņš sēdēja savā kabinetā pie galda un lūkojās laukā pa logu. Iezvanījās biroja iekšējais telefons. Ričard? runātāja bija Silvija. Direktors vēlas pēc divdesmit minūtēm tikties, lai pārrunātu Vandsvērta ziņojumu. Viņš gaidīs savā kabinetā.
- Būšu, — Ričards atteica. Tad, tā kā viņam nākamās desmit minūtes nebija, ko darīt, viņš paņēma oranžo trolli un draudīgi gāja ar to virsū mazākam zaļmatainam trollītim. Es esmu Apakšlondonas lielākais karotājs. Gatavojies nāvei! viņš rūca draudīgā troļļa balsī un biedējoši zvalstīja oranžo trolli. Ar otru roku viņš pacēla zaļmataino trollīti un smalkā trolliskā balstiņā atpīkstēja: Labs ir! Bet vispirms tev jāizdzer tase gardas tējas…
Pie durvīm klauvēja, un viņš nokaunējies nolika troļļus nost. Nāciet iekšā. — Durvis atvērās, un tajās parādījās Džesika. Viņa palika stāvam turpat pie sliekšņa. Džesika izskatījās satraukta. Viņš bija piemirsis, ka viņa ir tik ļoti skaista. Sveiks, Ričard, — viņa sacīja.
- Sveika, Džesa, viņš atbildēja un steigšu izlaboja sacīto: Atvaino Džesika.
Viņa pasmaidīja un atmeta matus no pieres. Ak, Džesa skan forši, — viņa teica, un izskatījās, ka viņa gandrīz vai tā ari domā. Džesika Džesa. Mani veselu mūžību neviens tā nav saucis: Džesa. Man pat sāka pietrūkt.
- Un tātad, Ričards sastomījās. Kas tad tevi šurp… mmm, ar ko esmu izpelnījies, ka…
- Vienkārši gribēju tevi satikt, tas arī viss.
Viņš īsti nesaprata, ko tagad vajadzētu teikt. Jauki gan, viņš pēdīgi sacīja.
Džesika aizvēra kabineta durvis un paspēra pāris soļu tuvāk Ričardam. Ričard? Zini, kas man liekas dīvaini? Es atceros, ka atsaucu saderināšanos. Bet es tikpat kā nespēju atminēties, par ko mēs īsti sastrīdējāmies.
- Tiešām?
- Tam taču tik un ta vairs nav nozīmes. Vai ne? Viņa parlaida skatu birojam. Tevi paaugstināja amatā?
- Jā'
- Man prieks par tevi. Viņa iebāza roku kabatā un izvilka mazu, brūnu kastīti. Viņa to nolika uz Ričarda galda. Viņš atvēra kastiti, lai arī zināja, ko tur ieraudzīs. Tavs saderināšanās gredzens. Es tā domāju, ka, nu, varbūt labāk tev to atdot, un ka gadījumā, ja, piemēram, viss pēkšņi ņem un nokārtojas, ka tad tu varētu man to atkal atdot atpakaļ.
Gredzens mirgoja saulē: neko dārgāku viņš nekad nebija pircis. Ričards aizvēra kastīti un atdeva to atpakaļ Džesikai. — Lai tas paliek pie tevis, Džesika, viņš teica. Un tad piebilda: — Man ļoti žēl.
Džesika iekoda apakšlūpā. Vai tu esi kādu saticis?
Ričards nezināja, ko sacīt. Viņš domāja par Lamiju, par Mednieci un par Anestēziju, un pat par Doru, bet tās nebija tādas tikšanās, kādas viņa domāja. — Nē. Nav nevienas citas, viņš sacīja. Un tad, tajā pašā mirklī saprazdams, ka tieši tā arī ir, piebilda: Es vienkārši esmu mainījies, tas ari viss.
Atkal ieskanējās telefons. Ričard? Mēs tevi gaidām. Viņš nospieda pogu. Tūlīt būšu, Silvij.
Viņš palūkojās uz Džesiku. Viņa klusēja. Varbūt nebija nekā tāda, ko viņa vēl varētu piebilst. Džesika aizgāja un klusi aizvēra aiz sevis durvis.
Ričards ar vienu roku savāca papīrus, kas būs vajadzīgi apspriedē, un ar otru pārbrauca pāri sejai, it kā aizslaucīdams kaut ko prom: skumjas, kādu asaru vai varbūt Džesiku.
Viņš atsāka doties uz darbu un mājup ar metro; drīz viņš pamanīja, ka vairs nepērk avīzes, ko lasīt pa ceļam, kā bija darījis agrāk: tagad viņš vēroja ļaudis, ar ko brauca vienā vagonā, pētīja visdažādāko rasu un krāsu sejas, mēģināja uzminēt, vai visi līdzbraucēji ir no Augšlondonas, un prātoja, kādas domas šaudās viņu galvā.
Vienvakar, pāris dienas pēc tikšanās ar Džesiku, viņš sastrēgumstundā brauca mājās un ieraudzīja vagonā ar muguru pret viņu stāvam Lamiju ar augstu saspraustiem matiem. Viņai mugurā bija garā, melnā kleita. Ričardam sāka dauzīties sirds. Viņš spraucās cauri pārpildītajam vagonam uz viņas pusi. Kad viņš bija piekļuvis gandrīz pavisam klāt, vilciens apstājās, atvērās durvis, un viņa izkāpa. Taču tā nebija Lamija, viņš sarūgtināts atklāja, bet gan parasta Londonas meitene, kas devās uz pilsētu izklaidēties.
Kādā sestdienas pēcpusdienā Ņūtona namu pagalmā viņš ieraudzīja uz atkritumu konteinera vāka sēžam lielu, brūnu žurku. Žurka tīrīja ūsas un skatījās apkārt tā, it kā viņai piederētu visa pasaule. Kad Ričards pienāca tuvāk, žurka nolēca uz ietves un ierāvās miskastes ēnā, no kurienes nolūkojās viņā tramīgām melnpogu ačtelēm.