Ričards notupās žurkai blakus. Sveiki, viņš klusinātā balsi sacīja. — Vai mēs esam pazīstami? Žurka gan neko saprotamu neatbildēja, bet projām nebēga. Mani sauc Ričards Meihjū, viņš klusi turpināja. Es gan neesmu žurkmēlis, taču es. kā to lai saka, pazīstu pāris žurkas, pareizāk, esmu dažas saticis, un es nodomāju, ka jūs varbūt pazīstat lēdiju Doru…
Viņš dzirdēja sev aiz muguras pret asfaltu nočirkstam pazoles, un pagriezies ieraudzīja Bjūkenanu pāra izbrīnītos skatienus. Vai jūs… esat kaut ko pazaudējis? misis Bjūkenana vaicāja. Ričards dzirdēja viņas vīru noņurdam: Droši vien dažas skrūvītes izkritušas, taču nelikās par to ne zinis.
— Nē, — Ričards godīgi atteica. — Es te tikai sasveicinājos ar… Žurka apsviedās un aizmuka.
— Vai ta bija žurka? rejošā balsī noprasīja Džordžs Bjūkenans. Sūdzēšos pilsētas dome. Sito nesmukumu! Un tāda ir tā mūsu Londona, ko?
Jā, Ričards piekrita. Tāda tā ir. Tāda tā nudien ii- .
Ričarda mantas aizvien vēl neizkrāmētas stāvēja dzīvojamā istabā uz grīdas.
Televizoru viņš arī joprojām nebija ieslēdzis. Vakaros pārradies mājās, viņš mēdza paēst un tad stāvēt pie loga un skatīties uz Londonu uz mašīnām un namu jumtiem, un gaismu viņš vēroja, kā vēlā rudens krēsla pārtop naktī, un skatījās, kā pilsētā iedegas lampas. Tā viņš mēdza stāvēt sava dzīvokļa tumsā sagaidījis, līdz pilsēta satumst, viņš lēni un negribīgi izģērbās un devās pie miera.
Piektdienas pēcpusdienā viņa kabinetā ienāca Silvija. Viņš stāvēja pie galda un vēra vaļā vēstules ar savu nazi — ar Mednieces nazi kā ar papīra nazīti.
—Ričard? viņa ierunājās. Es te tā iedomājos. Vai tev paredzēts turpmākajās dienās kaut kur doties? Ričards papurināja galvu. Zini. mēs tāds bariņš grasāmies šovakar aiziet mazliet izklaidēties. Vai tu gribētu mums piebiedroties?
— Mhm. Labprāt, viņš atteica. — Ļoti jauka doma.
Pilnīgi atbaidoša doma.
Viņi bija astoņi: Silvija un viņas jaunais kavalieris, kura nodarbošanās bija saistīta ar antīkajiem automobiļiem, Gerijs no norēķinu kontu pārvaldes viņš bija nesen izšķīries ar savu draudzeni un šo šķiršanos pamatoja ar mazu nesaprašanos (viņam bija licies, ka viņa pret to, ka viņš guļ ar viņas labāko draudzeni, izturēsies mazliet iecietīgāk, nekā galu galā bija izrādījies); viņu pulkā bija vēl pāris jauku cilvēku un pāris jauko cilvēku draugu, kā arī jaunā meitene no datoroperatoru nodaļas.
Vispirms viņi noskatījās filmu uz lielā ekrāna Odeona kinoteātri Lestera laukumā. Labais puisis beigās uzvarēja, un līdz tam pieredzēja veselu virkni eksploziju un pa gaisu lidojošu objektu. Silvija pirms seansa nosprieda, ka Ričardam jāsēž blakus jaunajai meitenei no datoroperatoriem, jo, kā viņa bija paskaidrojusi, meitene firmā strādājot nesen un daudzus kolēģus vēl nemaz nepazīstot.
Pēc tam viņi devās uz Oldkomptonstrltu pašā Soho galā, kur izsmalcinātība un bezgaumība iet roku rokā, lieliski papildinot viena otru. Viņi iegriezās «La Reache» restorānā un pasūtīja kuskusu un vairākus brīnumaini eksotiskus ēdienus, kam uz viņu galdiņa beigās nepietika vietas, un šķīvji tika novietoti arī uz blakus galda; pabeiguši ēst, viņi devās uz kādu Silvijas iemīļotu krodziņu tuvējā Berikstrltā: tur viņi baudīja dzērienus un pļāpāja.
Jaunā meitene no datoroperatoriem vakara gaitā veltīja Ričardam vienu sirsnīgu smaidu pēc otra, taču viņam nebija itin nekā, ko viņai sacīt. Viņš izmaksāja kompānijai dzērienus, un datoroperatoru nodaļas meitene palīdzēja viņam tos atgādāt no bāra pie galdiņa. Gerijs devās uz kungu istabu, un datoroperatoru nodaļas meitene atnāca un apsēdās viņa vietā blakus Ričardam. Ričardam galvā jaucās glāžu šķindoņa, mūzikas automāta dārdoņa un stipra alus, izlijušā Bakardi un cigarešu dūmu smaka. Viņš centās ieklausīties pie galdiņa sēdošo sarunās un secināja, ka nespēj koncentrēties uz viņu teikto, un pats sliktākais apjauta, ka viņu nemaz neinteresē tas, ko izdevās sakļausit.
Un tad viņam pēkšņi un skaidri kā 1,estera laukuma Odeona lielajā ekrānā redzēta atausa kāda aina: viņa turpmākā dzīve. Vakarā viņš dotos mājās ar meiteni no datoroperatoru nodaļas, viņi maigi pamīlētos un nākamajā dienā, tā būtu sestdiena, visu ritu pavadītu gultā. Tad viņi pieceltos un kopīgi izkravātu no kastēm viņa mantas, un noliktu tās nost. Pēc gada vai pat mazliet agrāk viņš apprecētu meiteni no datoroperatoru nodaļas, dabūtu vēl vienu paaugstinājumu, viņiem būtu divi bērni, puika un meitene, un viņi pārvāktos uz kādu klusāku nomali, piemēram, Herovu vai Kroidonu, vai Hcmpstidu, vai varbūt pat uz tik attālu malu ka Redinga.
Un tā nebūtu slikta dzīve. Ari to viņš zināja. Dažreiz vienkārši nav citas izejas.
Kad Gerijs atgriezās tio tualetes, viņš samulsis paraudzījās visapkārt. Visi sēdēja kā sēdējuši, izņemot… Dik? viņš vaicāja. Kur viņš palika?
Meitene no datoroperatoru nodaļas paraustīja plecus.
Gerijs izgāja laukā Berikstrītā. Aukstais nakts gaiss kā ūdens šalts iesitās viņam seja. Gaisā jautās ziema.
- Dik! viņš sauca. Hci! Ričard?
— Te es esmu.
Ričards stāvēja tumsā, atspiedies pret sienu. Tikai iznācu ieelpot svaigu gaisu.
— Ar tevi viss kārtībā? — Gerijs vaicāja.
— Jā, Ričards atteica. Nē. Nezinu.
Mjā, Gerijs novilka. — Kaut kāda izvēle jau pastāv vienmēr. Vai gribi parunāties?
Ričards uzmeta viņam nopietnu skatienu. Tu smiesies.
- Es tik un tā to darīšu.
Ričards vēlreiz paskatījās uz Geriju. Viņš jutās atvieglots, ieraugot Ričarda smaidu, un zināja, ka viņi aizvien ir draugi. Gerijs pameta skatu atpakaļ krodziņā. Tad viņš sabāza rokas mēteļa kabatās. Labs ir, viņš noteica. Ejam. Varēsi novelt to smagumu nost. Un tad gan es smiešos.
Viņi vieglā solī gāja pa laternu apgaismoto ielu. Paklau, Gerij, Ričards ievaicājās, vai tu nekad neesi domājis, vai tiešām tas ir viss, kas ir?
- Kas?
Ričards nenoteikti noplātīja rokas, ietverot visu. Darbs. Mājas. Krogs. Randiņi. Dzīve pilsētā. Dzīve. Vai tas ir viss, kas ir?
Es domāju, ka, kopā ņemot, jā, Gerijs atteica.
Ričards nopūtās. — Nu labi, viņš teica, sāksim ar to, ka es nebraucu ne uz kādu Majorku. Saproti, es patiešām nebiju Majorkā.
Viņi līkumoja pa mazās Soho pārblīvēto ieliņu labirintu starp Rīdžentstrītu un Ceringkrosroudu, un Ričards runāja un runāja. Viņš stāstīja par visu pēc kārtas sākot ar to, kā atradis uz ietves ievainotu meiteni, kā gribējis viņai palīdzēt, jo nevarēja taču viņu vienkārši atstāt guļam uz ielas, beidzot ar stāstu par to, kas notika pēc tam. Kad kļuva pārlieku auksti, viņi iegāja kādā no lētajām diennakts kafejnīcām. Tā bija viena no tām vietām, kur visu vēl cepa cūku taukos un kur varēja dabūt stipru teju lielās, baltās un apdrupušās tasēs, kas bija tik taukainas, ka spīdēja. Ričards ar Geriju apsēdās pie letes, un Ričards runāja un runāja, un Gerijs klausījās; viņi pasūtīja ceptas olas, apceptas pupiņas, un grauzdiņus, un sēdēja un ēda, Ričardam nemitīgi runājot un Gerijam nemitīgi klausoties. Viņi ar maizes garoziņām noslaucīja pēdējās olu dzeltenumu paliekas no šķīvjiem, un vēl labu laiciņu dzēra tēju, līdz vienubrīd Ričards sacīja: … un tad Dora kaut ko izdarīja ar atslēgu, un es biju atpakaļ. Augšlondonā. Nu, īstajā Londonā. Nu, un pārējo tu jau zini.