Iestājās klusums. — Tas ari viss, Ričards teica un iztukšoja tējas lasi.
Gerijs pakasīja pakausi. Paklau, viņš pēc laba brīža ierunājās. Vai tā ir taisnība? Tas nav kaut kāds riebīgs joks? Te tūlīt neparādīsies kāds ar filmēšanas kameru rokā un neteiks, ka esmu piedalījies šovā «Slēptā kamera»?
— No visas sirds ceru, ka ne, Ričards sacīja. Tu… tu taču man tici?
Gerijs paskatījās rēķinā, kas bija nolikts uz galda, noskaitīja monētas un uzbēra tās uz letes, pie kuras viņi sēdēja blakus plastmasas pudelei milzu tomāta formā, kam ap uzgali rotājās melns, sakaltis kečups. Teiksim tā, es ticu, ka ar tevi kaut lias ir noticis. Tas ir acīmredzami.. . Klau, bet, atgriežoties pie lietas vai tu pats tam tici?
Ričards skatījās uz viņu platām acīm. Zem tām vīdēja melni loki. Vai es tam ticu? Es vairs nezinu. Es ticēju. Es tur biju. Un starp citu, arī tu tur vienubrīd parādījies.
- Par to tu neko neteici.
- Ta bija diezgan baisa epizode. Tu teici, ka es esot sajucis prātā un vazājoties apkārt pa Londonu vīziju varā.
Viņi izgāja no kafejnīcas un soļoja uz dienvidiem, uz Pikadilī pusi. Jāteic gan, Gerijs atzina, ka tas izklausās ticamāk nekā tava apburtā pazemes Londona, kurā nokļūst visi tic, kas izkrīt cauri šajā pasaule. Man ir gadījies redzēt cilvēkus, kas izkrituši cauri šai pasaulei, Ričard, ar viņiem ir pilnas visas vārtrūmes visā Strcnda garumā. Viņi nenonāk kaut kādā īpašā Londonā. Ziemās viņi vienkārši nosalst.
Ričards neko neteica.
Gerijs turpināja: Es domāju, ka varbūt tev galvā kaut kas sagriezās. Iespējams no šoka, kacl Džesika tevi pameta. Vienu laiciņu tu biji tāds kā nojūdzies. Pēc tam jau atkal palika labāk.
Ričards nodrebinājās. Zini, no kā man visvairāk bail? Man sāk likties, ka tev varētu būt taisnība.
Tu saki, dzīve nav interesanta? Gerijs turpināja. Lieliski. Lai tad nu būtu garlaicība. Bet es vismaz zinu, ka man būs ko ēst un kur šonakt pārgulēt. Un ka man pirmdien jāiet uz darbu. Vai ne? Viņš pagriezās un paskatījās uz Ričardu.
Ričards negribīgi palocīja galvu. Tā jau ir.
Gerijs paskatījās pulkstenī. Velns un elle! viņš izsaucās. Ir jau pāri diviem. Cerēsim, ka vēl varēs dabūt kādu taksi. Viņi nogriezās Brūerstritā Solio nomalē Pikadilī pusē un klīda gar striptīzbāru un varietē klubu gaišajiem logiem. Gerijs tērgāja par taksometriem. Viņa teiktajā nebija nekā oriģināla vai interesanta. Viņš vienkārši izpildīja savu īsta londonieša pienākumu pažēloties par takšiem. … Šim bija ieslēgta lampiņa, un viss pārējais, viņš klāstīja, bet, kacl es viņam pavēstīju, kurp man jābrauc, šis teica; atvainojiet, es dodos mājās, kur jūs, taksisti, galu galā dzīvojat, es atteicu, un kāpēc neviens no jums nedzīvo tur, kur es? Joks ir tāds, ka vispirms ir jāiekāpj iekšā, jāpaziņo, ka tu dzīvo dienvidu krastā, nu, lai nebrīnās, kas tā tāda par vietu, kur tev jānokļūst. Braucot uz Betersiju, viņš tā maldījās, it kā brauktu uz kaut kādu nolāpītu Katmandu…
Ričards bija viņu izslēdzis. Kad viņi bija nonākuši Vindmilstrītā, Ričards pārgāja pāri ielai un ielūkojās žurnālu antikvariāta skatlogā: viņš skatījās uz vecu filmu varoņu smieklīgajiem portretiem, veciem plakātiem, komiksiem un žurnālu vākiem. Viņš bija ielūkojies iztēlotā piedzīvojumu pasaulē. Tā nav īsta. Viņš mēģināja to sev iestāstīt.
— Nu, ko tu par to saki? Gerijs vaicāja.
Ričards mēģināja pieslēgties atpakaļ tagadnei. Par ko?
Gerijs aptvēra, ka Ričards nav dzirdējis nenieka no tā, ko viņš bija sacījis. Viņš pateica vēlreiz. Es domāju, ja takšu vairs nav, varbūt jāgaida nakts autobuss.
—Jā, Ričards tcica. Forši. Lieliski.
Gerijs saviebās. Man par tevi nav mierīgs prāts.
— Piedod.
Viņi gāja pa Vindmilstrītu uz Pikadilī pusi. Ričards iebāza rokas dziļi kabatās un izskatījās apjucis. Pēc kāda brīža viņš izvilka no kabatas diezgan apbružātu melnu kraukļa spalvu, kam ap galu bija apsiets sarkans dzīpariņš.
— Kas tas tāds? Gerijs vaicāja.
Tā ir… Viņš aprāvās. Tā ir parasta spalva. Tev taisnība. Kaut kāds štrunts. Viņš nosvieda spalvu uz lietus ūdens notekas vāka ietves malā un neatskatījās.
Gerijs brīdi svārstījās. Tad viņš, rūpīgi izvēloties vārdus, jautāja: Vai neesi domājis sākt ar kādu satikties?
— Satikties ar kādu. Nu vai zini, es jau neesmu traks, Gcrij.
—Tu to droši zini? Pa ielu tuvojās taksometrs ar iedegtu dzelteno lampu, kas norādīja, ka tas ir brīvs.
—Nē, Ričards godīgi atteica. Re, kur taksis. Tas būs tavs. Es ņemšu nākamo.
Paldies! Gerijs pamāja taksim, iekāpa pa aizmugurējām durvīm un tikai pēc tam pateica, ka viņam jānokļūst Betersijā. Nolaidis mašīnas logu, viņš izliecās laukā un teica: Ričard — ši ir realitāte. Pierodi pie tās. Nekā cita nav. Tiekamies pirmdien!
Ričards viņam pamāja un noskatījās, kā taksometrs aizbrauc. Tad viņš lēņa solī devās atpakaļ pa Brūerstrītu, projām no Pikadilī gaismām. Spalvas ietves malā vairs nebija. Ričards apstājās iepretī vecai sievietei, kas bija apgūlusies pie veikala durvīm un cieši aizmigusi. Viņa bija satinusies vecā, saplīsušā palagā, un savu mantību divas nelielas kartona kastes, pilnas ar visādu drazu, un netīru lietussargu, kas reiz bijis balts, nolikusi sev blakus. Mantas bija sasietas sainī, un striķa galu vecā bija apsējusi sev ap vidukli, lai būtu droša, ka, viņai guļot, neviens tās neaizstieps projām. Vecajai sievai galvā bija nenosakāmas krāsas platmale.
Ričards izvilka maku, sameklēja tajā desmit mārciņu naudaszīmi un pieliecās, lai iespiestu to vecajai sievietei plaukstā. Viņa pavēra acis un uztrūkās no miega. Vecās acis bolīdama, viņa aplūkoja naudu. Kas tad tas? — veča jautāja miegainā un īgnā tikko pamodināta cilvēka balsi.
Paņemiet to, Ričards lūdza.
Viņa atlocīja banknoti un aizbāza to aiz piedurknes. Ko ta' tu gribi? Viņa neuzticīgi vaicāja.
- Neko, Ričards atteica. Es patiešām neko negribu. Itin neko. To pateicis, Ričards aptvēra, ka tā patiešām ir, un cik tas ir drausmīgi — negribēt neko. Vai jums tā ir bijis, ka iegūstat kaut ko ļoti kārotu, un pec tam saprotat, ka tas nemaz nebija vajadzīgs?
- Tā es vis neteiktu, veča atbildēja, berzedama miegu no acu kaktiņiem.
- Biju domājis, ka man to gribas, Ričards sacīja. Ka man gribas jauku, normālu dzīvi. Jā, varbūt es esmu traks. Bet ja šis te ir vienīgais, kas pastāv, tad es nemaz negribu būt normāls. Saprotat? Sieviete papurināja galvu. Ričards iebāza roku kabatā. Vai redzat šo te? — viņš vaicāja. Viņam rokā bija nazis. Man to pirms nāves iedeva Medniece, viņš sacīja.
Liec man' mierā, vecā sieviete žēli lūdza. Es neko nav izdarīj's.
Ričards saklausīja savā balsī dīvainu pārliecību. Es notīrīju no asmens viņas asinis. Medniekam jārūpējas par saviem ieročiem. Grāfs mani ar to iecēla bruņinieku kārtā. Un dāvāja man Apakšzemes brīvības.
- Es par to neko nezin', viņa šļupstēja. Lūdzu, liec to nost! Esi labs puikiņš.
Ričards satvēra spalu ciešāk. Tad viņš pieliecās pie ķieģeļu sienas blakus veikala ieejai, kuras priekšā gulēja vecā sieviete. Viņš ar spēku ieskrāpēja sienā trīs svītras divas vertikāli, vienu horizontāli. Ko t' tur dari? vecā sieviete bailīgi vaicāja.
- Taisu durvis, Ričards atteica.
Viņa pavīpsnāja. Tev gan labāk būt' likt to nost. Ja uznāks policija, tevi iesēdinās par aukstajiem ieročiem.
Ričards aplūkoja durvju apveidu, ko bija ieskrāpējis sienā. Viņš ielika nazi atpakaļ kabatā un sāka zvetēt pa sienu ar dūrēm. Hei! Vai tur kāds ir? Vai jūs mani dzirdat? Ričardam smeldza un sāpēja rokas, bet viņš nemitējās bliezt un dauzīt pa ķieģeļiem.