Vandemārs jau soļoja taisni uz vannas istabu. Ričards cerēja, ka meitene — Dorina? būs bijusi (ik attapīga un aizslēgusi vannas istabas durvis. Bet nē Vandemārs nospieda rokturi, un durvis atsprāga vaļā. Vandemārs ieslāja iekšā, un Ričards, juzdamies kā mazs un nevarīgs šunelis, kurš mēģina noķert pastnieka bikšu staru, devās viņam pakaļ.
Vannas istaba nebija no lielajām. 'lajā atradās vanna, klozetpods, izlietne, ziepju gabals, pāris šampūna pudeļu un dvielis. Pirms dažām minūtēm, kad Ričards bija devies atvērt durvis, viņš te bija atstājis arī ļoti netīru meiteni, asinīm piešķiestu izlietni un izvandītu zāļu skapīti, l'aču tagad telpa spīdēja un laistījās.
Tajā nebija neviena stūrīša, kur meitene būtu varējusi noslēpties, taču viņas te nebija. Misters Vandemārs izlāčoja no vannas istabas, atgrūda vaļā Ričarda guļamistabas durvis, un iegāja izpētīt ari to. Es nezinu, ko jūs te meklējat, Ričards draudīgi teica, bet ja jūs neaizvāksieties no mana dzīvokļa tūlīt pat, es izsaukšu policiju!
Tai mirklī misters Vandemārs, kurš pašlaik pētīja dzīvojamo istabu, pagriezās pret Ričardu, un Ričards piepeši apjauta, ka nekad nav bijis tik nobijies ne no vienas dzīvas būtnes, kā tagad.
Pēkšņi ierunājās lapsīgais misters Krups: — Jā, tiešām, kas gan jums uznācis, mister Vandemār? Varu derēt, ka rūpes par mūsu dārgo māšeli ir sajaukušas jums prātus. Uz karstām pēdām atvainojieties džentlmenim, mister Vandemār!
Misters Vandemārs nodūra galvu un, brīdi padomājis, sacīja: Man likās, ka man vajag uz tualeti. Vairs negribas. Atvainojiet.
Misters Krups devās uz ārdurvīm un bīdīja misteru Vandemāru sev pa priekšu. Redziet nu. Jūs taču piedosiet mana noklīdušā brāļa manieru trūkumu, vai ne? Rūpes par mūsu nabaga mīļo atraitni māti un par māsiņu, kas pašlaik maldās kaut kur Londonas ielās neaprūpēta un neapmīļota, ir viņu pagalam satraukušas. Bet, par spīti tam, viņš ir lielisks biedrs, un katrs tādu gribētu sev pie sāniem. Vai ne, manu stipriniek? nu jau viņi abi bija laukā no dzīvokļa un stāvēja kāpņu laukumiņā. Misters Vandemārs neko neteica. Raižu nomākts viņš nudien neizskatījās. Krups pagriezās pret Ričardu un veltīja viņam vēl vienu lapsīgu smaidu. Jūs mums pateiksiet, ja viņu redzēsiet, viņš noteica.
Visu labu, Ričards sacīja. Viņš aizvēra un aizslēdza durvis. Un pirmo reizi, kopš dzīvoja šajā dzīvoklī, Ričards izmantoja arī drošības ķēdi.
Misters Krups, kurš, tikko izdzirdējis pieminam policiju, bija pārgriezis Ričarda telefona vadu, sāka prātot, vai tas bija pareizais vads vai ne. Divdesmitā gadsimta telekomunikāciju tehnoloģijas nebija viņa stiprā puse. Krups paņēma no Vandemāra vienu paziņojuma kopiju un pielika pie kāpņutelpas sienas. Spļauj! viņš pavēlēja Vandemāram.
Misters Vandemārs atkraukājās un dūšīgi uzspļāva uz lapas baltās puses. Misters Krups to pieblieza pie sienas blakus Ričarda durvīm. Lapa acumirklī pielipa un nebija kustināma.
Vai esat redzējuši šo meiteni? plakāts jautāja.
Krups pagriezās pret Vandemāru. Tu viņam tici?
Viņi sāka kāpt lejup pa kāpnēm. Ne velna, Vandemārs atbildēja. Es viņu saodu.
Ričards nogaidīja, līdz dzirdēja aizcērtamies kāpņu telpas durvis pāris stāvus zemāk, un jau devās atpakaļ uz vannas istabu, kad priekšnamā, Ričardu izbiedējot, ļoti skaļi iezvanījās telefons. Viņš aizlēkšoja atpakaļ un pacēla klausuli. Hallo! Ričards atsaucās, Klausos! .
Klausulē bija klusums. Toties uz galda blakus telefona aparātam noklikšķēja automātiskais atbildētājs, un atskanēja Džesikas balss. Tā sacīja: Ričard? Te Džesika. Man ļoti žēl, ka tevis nav mājās, jo šī būtu bijusi mūsu pēdējā saruna, un man tik ļoti gribējās pateikt to tev pašam. Ričards konstatēja, ka telefons ir pilnīgi mēms. Vads kādu gabaliņu no klausules bija pārgriezts.
- Tava vakarējā rīcība mani ļoti dziļi aizskāra, Ričard, balss runāja tālāk. Un, kas atliecas uz mani, saderināšanās ir atsaukta. Un man nav ne mazākās vēlmes nedz atdot tev gredzenu, nedz vispār tevi vēl kādreiz satikt. Visu labu.
Atbildētāja kasetē izbeidzās lente, un iemirgojās maza, sarkana lampiņa.
- Sliktas ziņas? meitene jautāja. Viņa stāvēja pie virtuves letes Ričardam aiz muguras un ar cieši pārsaitēto roku ņēma laukā no kārbiņas tējas maisiņus un lika tos krūzēs. Tējkannā vārījās ūdens.
- Jā, Ričards atteica, ļoti sliktas. Viņš piegāja pie meitenes un iedeva viņai lapu ar jautājumu «Vai esat redzējuši šo meiteni?». Tā taču esi tu, vai ne?
Viņa pacēla uzaci. Tā ir mana fotogrāfija.
- Un tevi sauc… Dorina?
Meitene papurināja galvu. Mani sauc Dora, Ričardričardmeihjūdik. Pienu un cukuru?
Kopš šī mirkļa Ričards jutās galīgi izsists no sliedēm. Vienkārši Ričards, viņš sacīja, cukuru nevajag. Un pēc brīža: — Paklau, ja tas nav pārāk personisks jautājums, kas ar tevi īsti notika?
Dora ielēja verdošo ūdeni krūzēs. Tu to negribi zināt, viņa vienkārši sacīja.
- E, nu labi, atvaino…
- Nē, Ričard. Tu to patiešām negribi zināt. Tas tev nenāks par labu. Tu jau tāpat esi darījis vairāk, nekā tev vajadzētu darīt.
Viņa izņēma tējas maisiņus un pasniedza vienu krūzi Ričardam. Pastiepies pēc krūzes, Ričards attapās, ka aizvien tur roka telefona klausuli. Es taču nevarēju tevi atstāt tur guļam.
- Tu būtu varējis, Dora atteica, bet tu tā neizdarīji. Dora piespiedās pie sienas un palūkojās laukā pa logu. Ari Ričards piegāja pie loga un paskatījās laukā. No maiznīciņas ielas pretējā pusē iznāca Krups un Vandemārs, un skatloga vidū karājās uzraksts «Vai esat
redzējuši šo meiteni?».
- Vai tie patiešām ir tavi brāļi? viņš jautāja.
- Lūdzu, Dora nopūtās, kaut brītiņu miera no šitā visa.
Ričards malkoja tēju un centās uzvesties tā, it kā viss būtu pilnīgi
normāli. Un kur tad tu pirmīt biji? viņš jautāja.
- Es biju šeit, Dora atbildēja. Paklau, kamēr tie abi vēl te slaistās apkārt, mums jāpaspēj nodot ziņu kādam… viņa uz mirkli aprāvās, — kādam, kurš varētu palīdzēt. Es neuzdrošinos bāzt degunu no šejienes laukā.
- Vai tad nav neviena, kam tu varētu piezvanīt, pie kā varētu aiziet? Ričards jautāja.
Dora izņēma klausuli ar nogriezto vadu Ričardam no rokām un pašūpoja galvu. — Manus draugus nevar sazvanīt pa telefonu, Dora sērīgi novilka un novietoja klausuli atpakaļ uz aparāta, kur tā palika guļam skumja un nelietojama. Dora piepeši pasmaidīja ašu, sazvērniecisku smaidiņu. Maizes drupačas, viņa teica.
- Kā, lūdzu? Ričards pārvaicāja.
Guļamistabas stūrī bija mazs vēdlodziņš, kas vērās uz mājas pagalma pusi, ar skatu uz jumtu smailēm un lietus ūdens notekām. Dora pakāpās uz Ričarda gultas, lai to aizsniegtu, un bārstīja uz palodzes maizes drupačas. Bet es nesaprotu, Ričards nerimās.
Protams, ka nesaproti, viņa piekrītoši atteica, bet tagad paklusē. — Atskanēja spārnu švīkstoņa, un pie loga parādījās violeti zaļganas nokrāsas balodis ar mirdzošu spalvu. Viņš knābāja nobērtās drupačas; Dora, izbāzusi pa logu vienu roku, iecēla putnu iekšā. Tas jocīgi palūkojās uz meiteni, bet nemaz nepretojās.
Viņi apsēdās gultā. Dora iedeva Ričardam paturēt balodi, kamēr pati ar koši zilu gumiju, ko Ričards līdz šim bija licis apkārt elektrības rēķinu kaudzītei, sēja balodim pie kājas zīmīti. Ričards pat vissaulainākajos laikos nebija diez ko aizrautīgs baložu audzētājs. — Neredzu tam nekādas jēgas, viņš komentēja. Tas taču nav mājas balodis.