Manuprāt, tas ir parasts Londonas balodis viens no tiem, kas apķēza lorda Nelsona statuju.
- Tā arī ir, Dora sacīja. Viņas vaigi bija vairākās vietās saskrambāti, un netīri sarkanīgie mati izspūruši; izspūruši, bet ne savēlušies. Un acis… Ričards aptvēra, ka nespēj pateikt, kādā krasa ir Doras acis. Tās nebija ne īsti zilas, ne zaļas, ne brūnas, ne pelēkas; tās drīzāk atgādināja liesmu apspīdētus dārgakmeņus un brīžam vizmoja ar zaļu, zilu. dzeltenu un pat sarkanu spīdumu, kas mainījās, tiklīdz Dora pakustējās. Viņa uzmanīgi izņēma putnu Ričardam no rokām, pacēla to augstāk un ielūkojās putnam acīs. Balodis piešķieba galvu un pabolīja meitenei pretī melnās ačteles. Labs ir, meitene teica un sacīto pavadīja ar dīvainu skaņu, kas atgādināja baložu dūdošanu. Labi, Krrprr, tagad dodies un sameklē marķīzu de Karabasu. Vai saprati?
Balodis dzidri atgulgoja kaut ko pretī. Atā, dārgumiņ! Nu gan pasteidzies, atceries, tas ir svarīgi… Putns viņu pārtrauca ar diezgan nepacietīgu dūdošanu. Atvaino, Dora noteica, protams, ka tu pats zini, ko dari. Viņa paņēma putnu un izlaida to laukā.
Ričards visā šai ceremonijā nolūkojās ar zināmu uzjautrinājumu. Zini ko, izklausījās gandrīz vai tā, it ka viņš tevi saprastu, Ričards teica, noskatoties, kā putns paceļas spārnos un pazūd aiz augstāko namu jumtiem.
- Liela muiža, Dora paraustīja plecus. Tagad tikai jāgaida.
Viņa piegāja pie grāmatplaukta istabas stūrī, paņēma «Mensfildas
parka» izdevumu, par kura esamību šai mājā Ričardam nebija ne jausmas, un iegāja dzīvojamā istabā. Ričards viņai sekoja. Meitene iekārtojās uz dīvāna un atvēra grāmatu.
- Vai tas ir saīsinājums no Dorina? Ričards vaicāja.
- Kas?
Tavs vārds?
- Nē. Tā ari ir Dora.
- Kā to raksta?
D-o-r-a. Līdzīgi, kā, izrunā vārdu door[1] eja, pa kuru var tikt uz viskautkurieni.
Ak tā. — Ričards juta, ka jāpiebilst vēl kaut kas, un tāpēc vaicāja: Kāds vārds tas ir skotu, vai?
Meitene paskatījās viņā ar savām dīvainajām acīm un atbildēja: Mans vārds. Pēc mirkļa viņa atkal bija atpakaļ Džeinas Ostinas grāmatā.
Ričards paņēma pulti, ieslēdza televizoru un sāka klejot no viena kanāla uz otru. Pārslēdza. Nopūtās. Pārslēdza. Nopūtās. Nu, tātad, viņš visbeidzot teica. Ko mēs īsti gaidām?
Dora pāršķīra lapu, nemaz nepaskatīdamās uz Ričarda pusi. Mēs gaidām atbildi.
- Kādu atbildi? Ričards jautāja vēl. Dora paraustīja plecus. Ak tā. Nu protams. Ričards pēkšņi ievēroja, cik balta ir Doras āda tagad, kad krietna daļa dubļu un asiņu bija nomazgāta. Viņš prātoja, vai meitene ir tik bāla kādas slimības dēļ vai tādēļ, ka zaudējusi daudz spēka, vai varbūt viņa vienkārši ļoti maz uzturējās laukā, vai arī viņai bija mazasiniba. Varbūt bijusi ieslodzīta, lai gan cietumam meitene izskatījās mazliet par jaunu. Bet varbūt, ka tas garais tips nemaz nebija melojis, sacīdams, ka Dora ir traka. Paklau, kad te ieradās tie vīri…
- Viri? Nozibsnīja meitenes varavīkšņainās acis.
- Nu, tas Krups un, ēē, Vanderbilts.
Vandemārs. Dora izskatījās samulsusi. Pēc mirkļa viņa pašūpoja galvu un noteica Laikam jau var viņus saukt par vīriem, tā gan. Divas kājas, divas rokas, galva.
Ričards runāja talak. Bet kur tu biji, kad viņi pirmīt ienāca iekšā?
Dora aplaizīja pirkstu un pāršķīra lapu. Es biju šeit.
Bet… Ričards iebilda, taču pēdīgi viņam aptrūkās, ko teikt. Viņa dzīvoklī nebija tādas vietas, kur varētu noslēpties, un Dora nebija to atstājusi. Bet kā tad…
Istabas stūri aiz televizora atskanēja skrapstoņa, un no videokasešu kaudzes izkūņojās melns grauzējs, sprīdi lielāks par peli. Jēziņ! Ričards noelsās un no visa spēka meta tumšajam radījumam ar televizora pulti. Pults ar troksni ietriecās kasešu kaudzē. No kustīgās ēnas vairs nebija ne miņas.
Ričard! — Dora iesaucās.
Viss kārtībā, viņš mierīgi noteica, šķiet, tā bija žurka vai kaut kas tamlīdzīgs.
Meitene nikni paskatījās Ričardā. Protams, ka tā bija žurka. Un ja nu tu viņu, nabadzīti, tagad pārbiedēji? Viņa palūkojās visapkārt un klusu iesvilpās caur priekšzobiem. Sveiki! viņa iesaucās un notupās uz ceļiem, pametusi «Mensfildas parku» pa roku galam. Kuiļu pazudi?
Viņa uzmeta Ričardam piktu skatu. Ja tu būsi viņai nodarījis pāri… viņa draudīgi norūca un pēc brīža atkal pievērsās istabai un maigā balstiņā teica: Atvaino, viņš ir stulbenis. Vai tu te vēl esi?
- Es neesmu stulbenis, Ričards protestēja.
- Kuš! Dora nošņāca. Atsaucies! No dīvāna apakšas parādījās sīks rozā purniņš un divas melnas, spīdošas ačteles. Pēc brīža no paslēptuves izlīda visa galva, un zvērēns aizdomīgi nopētīja apkārtni. Ričards bija pārliecināts, ka šis radījums ir krietni lielāks par peli. Sveikiņi, Dora mīļā balsī ierunājās. Vai viss kārtībā? Viņa izstiepa roku. Radījums iekāpa meitenei plaukstā, uzskrēja augšā pa roku un iekārtojās elkonī. Dora ar pirkstu uzmanīgi paglaudīja zvēriņam sānus. Tas bija tumši brūns, ar garu rozā asti. Pie viena sāna viņam bija piesiets kaut kas līdzīgs salocītai papīra lapiņai.
- Tā ir žurka, Ričards noteica.
- Jā, žurka. Vai tu negrasies atvainoties?
- Ko?
- Atvainoties.
Var jau būt, ka viņš bija pārklausījies. Var jau būt, ka viņš bija mazliet jucis. Atvainoties žurkai?
-
Dora zīmīgi klusēja. Atvainojiet, ja jūs nobiedēju, Ričards cienīgi sacīja.
Žurka palūkojās uz Doru. Nē, viņš patiešām tā domā, tikai nesaka, Dora apstiprināja. Nu, ko tu man atnesi? Viņa paknibinājās žurciņai gar sāniem un noraisīja vairākkārt pārlocītu brūna papīra strēmeli, kas bija sasieta ar kaut ko, kas stipri atgādināja Ričarda koši zilo gumiju.
Dora atlocīja zīmīti vaļā brūnā, robotā papīra driska bija aprakstīta sīkiem, ķeburainiem burtiņiem. Viņa to izlasīja un palocīja galvu. Paldies tev, viņa sacīja žurkai. Es esmu ļoti pateicīga par to, ka tu man palīdzēji.
Žurka nolēca uz dīvāna, mirkli paglūnēja uz Ričardu, pēc brīža no tās vairs nebija ne miņas.
Meitene vārdā Dora padeva zīmīti Ričardam. Nem > ~ viņa sacīja, — un izlasi.
Bija vēla pēcpusdiena, un Londonas centrā rudens atgādināja par savi, — tumsa iestājās arvien ātrāk. Ričards bija ar metro aizbraucis līdz Totnemkortroudai un nu soļoja pa Oksfordstritu, turēdams rokā papīra lapu. Oksfordstrīta ir viena no rosīgākajām tirdzniecības ielām Londonā, un pat šai pievakares stundā ielas bija pilnas tūristu un iepirkties kāru ļautiņu.
- Sī ir vēsts no marķīza de Karabasa, viņa. bija teikusi, iedodama viņam zīmīti.
Ričards skaidri zināja, ka ir šo vārdu kaut kur dzirdējis. Jauki, viņš noteica. Sim pastkartes beigušās, vai?
- Sādi ir ātrāk.
Viņš pagāja garām «Virgin» lielveikala izgaismotajiem skatlogiem un troksnim un bodītei, kur pārdeva Londonas policistu suvenīrķiveres un miniatūrus, sarkanus Londonas autobusiņus; nonācis līdz bistro, kur tirgo picu līdznešanai, Ričards pagriezās pa labi.
- Tev jāvadās pēc šeit minētajām norādēm. Pielūko, lai neviens tev neseko, viņa noteica un nopūtās. Man nudien nevajadzēja tevi tai visā iesaistīt.