Tās, pēc Ivana Petroviča nostāstiem, lielāko tiesu esot patiesīgas un viņš tās dzirdējis no dažādām personām.[10] Tomēr vārdi tajās gandrīz viscaur viņa paša izdomāti, bet ciemu un sādžu nosaukumi patapināti mūsu pašu apvidū, aiz ko arī mana sādža kaut kur pieminēta. Tas noticis nevis ļaunos nolūkos, bet vienīgi iztēles trūkuma dēļ.
1828. gada rudenī Ivans Petrovičs sasirga ar saaukstēšanās drudzi, kas pārgāja karsonī, un viņš nomira, lai gan mūsu apriņķa eskulāps, būdams visai lietpratīgs vīrs dažādu iesīkstējušu slimību, kā, piemēram, varžaču un tamlīdzīgu kaišu, ārstēšanā, itin modri par viņu rūpējās. Viņš nomira manu acu priekšā trīsdesmitajā dzimšanas gadā un ir apglabāts Gorju- hinas ciema baznīcā blakus saviem nelaiķa vecākiem.
Ivans Petrovičs bija vidēja auguma, viņam bija pelēkas acis, gaišbrūni mati, taisns deguns; seja balta un kalsena.
Lūk, mans cienītais kungs, viss, ko varēju atcerēties par sava drauga — mirušā kaimiņa dzīves veidu, nodarbošanos, raksturu un ārējo izskatu. Taču gadījumā, ja Jums labpatiktu šo manu vēstuli kaut kādi izmantot, vispazemīgi lūdzu nekādā ziņā manu vārdu neminēt, jo, lai gan sacerētājus es visai cienu un mīlu, taču iestāties šai kārtā uzskatu par lieku un maniem gadiem nepieklājīgu. Ar patiesu cieņu utt.
1830. gada 16. novembrī.
Ņenaradovas ciemā.
Uzskatīdami par pienākumu ievērot mūsu cienījamā drauga un autora gribu, izsakām viņam savu visdziļāko pateicību par sniegtajām ziņām un ceram, ka atklātība novērtēs to patiesīgumu un labsirdību.
A. P.
ŠĀVIENS
Mēs šāvāmies.
fta rati nukis
Nozvērējos viņu nošaut pēc divkaujas likumiem (man bija palicis vēl viens šāviens).
I
Mēs stāvējām *** miestiņā. Armijas virsnieka dzīve ir zināma. No rīta mācības, manēža; pusdienas pie pulka komandiera vai žīda traktierī; vakarā punšs un kārtis. Šai miestiņā nebija neviena viesību nama, nevienas līgavas; mēs pulcējāmies cits pie cita, kur neko vairāk neredzējām kā vien savus mundierus.
Tikai viens cilvēks mūsu sabiedrībā nebija no karavīru aprindām. Viņam bija ap trīsdesmit pieci gadi, un tāpēc mēs viņu uzskatījām par vecu. Viņš bija pieredzējis un ar to daudz pārāks par mums; turklāt viņa parastajam drūmumam, bargajam raksturam un ļaunajai mēlei bija spēcīga ietekme uz mūsu jaunajiem prātiem. Viņa likteni apņēma noslēpumainība; viņš likās esam krievs, taču viņa vārds bija sveš- zemniecisks. Kādreiz viņš bija diezgan veiksmīgi dienējis huzāros; neviens nezināja iemesla, kas spiedis viņu atvaļināties un apmesties nabadzīgajā miestiņā, kur viņš vadīja trūcīgu un reizē izšķērdīgu dzīvi: mūžīgi staigāja kājām, novalkātu, melnu svārku mugurā, taču savās mājās mieloja pie brīva galda visus mūsu pulka virsniekus. Tiesa, pie viņa pusdienās pasniedza tikai divus vai trīs atvaļināta zaldāta gatavotus ēdienus, toties šampanietis tur plūda straumēm. Neviens nezināja, cik viņam mantas, ne arī to, kādi viņa ienākumi, neviens jau arī neiedrošinājās par to viņu iztaujāt. Viņam bija grāmatas, lielāko tiesu militāras, arī romāni. Viņš labprāt deva tās lasīt, nekad neprasīdams atpakaļ; toties arī neatdeva īpašniekam grāmatu, ko pats aizņēmās. Galvenais viņa nodarbības veids bija šaušana ar pistoli. Viņa istabas sienas bija ložu izurbinātas, vienos caurumos, kā bišu šūnas. Bagātīga pistoļu kolekcija bija viņa apdzīvotās nabadzīgās būdas vienīgā greznība. Šaušanā šis cilvēks bija sasniedzis neticamu mākslu, un, ja viņš pieteiktos notriekt, vienalga, kam, bumbieri no cepures, ikviens mūsu pulkā bez šaubīšanās paliktu apakšā savu galvu. Bieži vien savā starpā mēs runājām par divkaujām, bet Silvio (tā es viņu nosaukšu) nekad nepiedalījās šais pārrunās. Uz jautājumu, vai viņam gadījies duelēties, atbildēja atturīgi, ka gadījies esot, taču sīkāk neko neizklāstīja — varēja redzēt, ka šādi jautājumi viņam nepatīk. Mēs domājām, ka uz sirdsapziņas viņam kāds nelaimīgs viņa drausmīgās mākslas upuris. Tomēr mums ne prātā nenāca, ka viņā varētu iemājot kaut kas līdzīgs biklumam. Ir cilvēki, kuru izskats vien noraida šādas aizdomas. Nejaušs gadījums visus mūs pārsteidza.
Reiz kāds desmits mūsu virsnieku pusdienoja pie Silvio. Dzērām kā jau parasti, citiem vārdiem — ļoti daudz; pēc pusdienām ņēmāmies pierunāt mājastēvu turēt banku. Ilgi viņš stīvējās pretī, jo gandrīz nekad nespēlēja; beidzot lika pasniegt kārtis, izbēra uz galda pussimt červoncu un apsēdās spēlēt. Mēs apstājām viņu, un spēle iedegās. Silvio parasti spēlēja, pilnīgi klusējot, nekad viņš nestrīdējās un neizskaid- rojās. Ja pretspēlētājam gadījās pārrēķināties, viņš tūliņ vai nu piemaksāja iztrūkumu, vai arī pierakstīja lieko. Mēs to zinājām un ļāvām viņam rīkoties pēc sava prāta; taču starp mums atradās kāds nesen šurp pārcelts virsnieks. Spēlēdams viņš aiz izklaidības bija atliecis kārtij stūri. Silvio paņēma krītu un pēc sava paraduma nolīdzināja rēķinu. Virsnieks, domādams, ka notikusi kļūda, ņēmās skaidrot. Silvio klusēdams turpināja spēli. Virsnieks, zaudējis pacietību, paņēma suku un nodzēsa to, kas viņam šķita nepareizi pierakstīts. Silvio paņēma krītu un pierakstīja atkal. Virsnieks, no vīna, spēles un biedru smiekliem iekaisis, uzskatīja sevi par gauži apvainotu un, trakās dusmās pagrābis no galda vara svečturi, svieda to Silvio, kurš tikko paguva izvairīties no trieciena. Mēs samulsām. Silvio piecēlās, aiz dusmām nobālēja un ar zibošām acīm teica: «Cienītais kungs, esiet tik laipns un ejiet laukā — un pateicieties dievam, ka tas notika manā mājā.»