Mēs nešaubījāmies par sekām un iedomājāmies jauno biedru jau beigtu. Virsnieks izgāja laukā, teikdams, ka par apvainojumu gatavs atbildēt, kā labpatiksies bankas turētāja kungam. Spēle ilga vēl dažas minūtes; taču, sajuzdami, ka mājastēvam spēle nav prātā, cits pēc cita metām mieru un izklīdām pa dzīvokļiem, spriezdami par drīz sagaidāmo vakanto vietu.
Nākamajā dienā manēžā mēs jau apjautājāmies, vai nabaga poručiks vēl dzīvs, bet te pēkšņi viņš pats ieradās; mēs viņam uzdevām to pašu jautājumu. Viņš atbildēja, ka no Silvio vēl neesot saņēmis nekādu ziņu. Tas mūs pārsteidza. Mēs devāmies pie Silvio un atradām viņu pagalmā triecam lodes citu uz citas pie vārtiem piestiprinātā dūzī. Viņš saņēma mūs, kā jau paradis, ne vārda neminēdams par vakarējo notikumu. Pagāja trīs dienas, poručiks vēl arvien bija dzīvs. Mēs ar izbrīnu jautājām: vai patiesi Silvio neduelēsies. Silvio neduelējās. Viņš apmierinājās ar visai nelielu izskaidrošanos un saderēja mieru.
Tas ļoti kaitēja Silvio prestižam jauniešu spriedumos par viņu. Drosmes trūkumu vismazāk piedod jauni ļaudis, kas parasti bezbailību uzskata par pašu vērtīgāko cilvēkā un ar to attaisno visādus netikumus. Taču mazpamazām viss aizmirsās un Silvio atguva savu agrāko ietekmi.
Vienīgi es vairs nespēju viņam tuvoties. No dabas apveltīts ar romantisku iztēli, es par visiem spēcīgāk biju pieķēries cilvēkam, kura dzīve likās mīkla un kurš šķita man kā kādas noslēpumainas noveles varonis. Silvio mani mīlēja; runājot ar mani vienu, viņš vismaz atmeta savu parasto strupo, indīgo runas veidu un tērzēja par dažādiem jautājumiem labsirdīgi un neparasti jauki. Taču pēc nelaimīgā vakara doma, ka viņa gods ticis aptraipīts un nav nomazgāts aiz paša vainas, — šī doma mani nepameta un neļāva man izturēties pret viņu kā agrāk; man bija kauns uz viņu skatīties. Silvio bija pārāk gudrs un pieredzējis, lai to nepamanītu un neuzminētu iemeslu. Šķita, tas viņu apbēdina; vismaz es kādas pāris reizes pamanīju viņā vēlēšanos ar mani izskaidroties; taču es vairījos no šādiem gadījumiem, un Silvio no manis novērsās. Kopš tā laika es redzējos ar viņu, tikai biedriem klātesot, un mūsu agrākās vaļsirdīgās sarunas pārtrūka.
Iespaidu pārslogotajiem galvaspilsētas iedzīvotājiem nav jausmas par tiem daudzajiem rimtajiem priekiem, ko tik labi pazīst lauku un mazpilsētiņu iedzīvotāji, piemēram, — pasta dienas gaidīšanu; otrdienās un piektdienās mūsu pulka kanceleja bija pilna ar virsniekiem: daži gaidīja naudu, daži vēstules, citi avīzes. Sūtījumi parasti turpat tika atvērti; jaunumi izstāstīti, un kancelejā valdīja visai liela rosme. Silvio saņēma vēstules uz mūsu pulka adresi un parasti atradās turpat. Reiz viņam pasniedza sūtī
jumu, no kura viņš norāva zīmogu ar vislielāko nepacietību. Pārskatot vēstuli, viņa acis zibēja. Virsnieki, aizņemti katrs ar savām vēstulēm, neko nepamanīja. — Kungi, — Silvio viņiem teica, — apstākļi prasa, lai nekavējoties dodos prom; braukšu šonakt pat; ceru, ka jūs neatteiksities beidzamo reizi pusdienot pie manis. Gaidu arī jūs, —-viņš turpināja, vērsdamies pie manis, — gaidu katrā ziņā. — Ar šiem vārdiem viņš steidzīgi izgāja; bet mēs, norunājuši sapulcēties pie Silvio, izklīdām katrs uz savu pusi.
Atnācu pie Silvio noliktajā laikā un atradu pie viņa gandrīz visu pulku. Visas viņa mantas jau bija iesaiņotas; palikušas vienīgi kailās, cauršautās sienas. Mēs apsēdāmies pie galda; namatēvs bija ārkārtīgi labā noskaņā, un drīz vien viņa jautrība pārņēma visus; korķi paukšķēja ik brīdi, glāzes putoja un šņāca nepārtraukti, un mēs ar vislielāko centību vēlējām aizbraucējam labu ceļa vēju un visādu labklājību. No galda piecēlāmies jau vēlu vakarā. Kad meklējām cepures, Silvio, no visiem atvadījies, paņēma mani pie rokas un aizkavēja brīdī, kad es jau taisījos aiziet. — Man vajag ar jums parunāties, — viņš klusi teica. Es paliku.
Viesi aizgāja; mēs palikām divatā, nosēdāmies viens otram pretī un klusēdami aizkurinājām pīpes. Silvio bija noraizējies; vairs nebija ne miņas no viņa drudžainās jautrības. Drūms bālums, zibošas acis un biezie dūmi, kas plūda no viņa mutes, vērta viņu līdzīgu īstam sātanam. Pagāja brīdis, un Silvio pārtrauca klusēšanu.
— Varbūt mēs nekad vairs neredzēsimies, — viņš teica. — Pirms šķiršanās gribēju ar jums izrunāties,
Varbūt būsiet ievērojis, ka daudz nerēķinos ar citu domām; taču es jūs mīlu un jūtu — man būtu mokoši atstāt jūsu atmiņā nepareizus priekšstatus.
Viņš apklusa un ņēmās piepildīt savu izdegušo pīpi; es klusēju, acis nodūris.
— Jums varbūt šķita dīvaini, — viņš turpināja, — ka es neprasīju gandarījuma 110 tā piedzērušā nelgas R***. Jūs būsit vienis prātis, ka, ciktāl man bija tiesības izvēlēties ieroci, viņa dzīvība bija manās rokās, bet manējā gandrīz drošībā: es varēju savu mērenību piedēvēt vienīgi tikai augstsirdībai, taču negribu melot. Ja varējis sodīt R***, nepakļaujot briesmām paša dzīvību, es neparko viņam nepiedotu.
Raudzījos uz Silvio izbrīnījies. Tāda atzīšanās mani pilnīgi samulsināja. Silvio turpināja.
— Jā, man nav tiesību riskēt ar savu dzīvību. Pirms sešiem gadiem es saņēmu pļauku, un mans ienaidnieks vēl ir dzīvs.
Mana ziņkāre bija stipri iekairināta.
— Jūs ar viņu nešāvāties? — es jautāju. — Vai arī jūs izšķīra apstākļi?
— Es ar viņu šāvos, — Silvio atbildēja, — un te ir mūsu divkaujas liecinieks.