— Priekšā zeme, skiper! — sauca tongietis pa trapu lejup.
Grīfs uzmeta ašu skatienu tukšajam laukumam kartē, pārsteigumā iesvilpās un vārgi atslīga krēslā.
— Es dabūšu trieku, — viņš teica. — Te nekur apkārt nevar būt zeme. Tā mēs neesam ne dreifējuši, ne braukuši. Viss šajā ceļojumā iet ačgārni. Esiet tik laipns, mister Snov, un paskatieties, kas Džekijam īsti lēcies!
— Tik tiešām zeme,1 — pēc minūtes stūrmanis jau sauca lejup. — To var saredzēt pat no klāja… kokos- palmu galotnes… tāds kā atols. Varbūt tā vēl galu galā būs Leu-Leu.
Grifs noteikti papurināja galvu, paraudzījies uz palmu virkni, no kuras bija redzamas vienīgi galotnes, kas šķita augam tieši jūrā.
— Iegriezt vairāk pie vēja, mister Snov, cieši pie vēja, un tad paskatīsimies! Mēs tieši varam aizstūrēt gar dienvidu galu un, ja sala tajā virzienā stiepjas tālāk, tad piebrauksim pie dienvidrietumu stūra.
Palmām jābūt ļoti tuvu, ja tās iespējams saredzēt no šonera zemā klāja, un, kaut gan «Tēvocis Tobijs» virzījās uz priekšu gausi, zemā sala tomēr strauji cēlās augšup virs jūras līmeņa — un parādījās arvien vairāk palmu, kas ļāva noteikt atola aploci.
— Skaista gan, — stūrmanis piezīmēja. — Pilnīgs aplis … Izskatās, ka diametrs varētu būt astoņas vai deviņas jūdzes… Nezin vai lagūnā ir ari ieeja… Kas zina? Varbūt tā ir jaunatrasta zeme.
Viņi nobrauca gar atola rietumu piekrasti, īsām halzēm kreisēdami pret bangotnes apšļāktajām koraļļu radzēm, un atkal atpakaļ. No masta gala, vērdamies pāri palmu joslai, kāds kanaks ziņoja, ka redzot lagūnu un tās vidū nelielu salu.
— Es zinu, ko jūs tagad domājat, — Grīfs teica savam stūrmanim.
Snovs, kas, galvu grozīdams, visu laiku kaut ko murmināja, aši pacēla acis ar šaubu pilnu un neticīgu skatienu.
— Jūs domājat, ka ieeja būs ziemeļrietumos, — Grīfs turpināja, tīri kā atkārtodams ko iemācītu. —Divas ka- beļtauvas plata, ziemeļos to iezīmē trīs atsevišķas kokos- palmas un dienvidos pandanusa koki. Pilnīgs aplis astoņu jūdžu diametrā, ar salu pašā viducī.
— Es tiešām tā domāju, — Snovs bija spiests atzīt.
— Un tur j.au paveras arī ieeja, tieši tur, kur tai vajadzētu atrasties…
— Un trīs palmas, — Snovs gandrīz čukstēja, — un pandanusa koki. Ja vēl uz salas būs vējdzirnavas, tad tā ir… Svizina Ilola sala. Bet tas nevar būt! Pēdējo desmit gadu laika taču ikviens jūras braucējs to meklējis.
— Hols reiz jūs neģēlīgi apkrāpa, vai ne? — Grīfs iejautājās.
Snovs pameta ar galvu. — Tālab jau arī esmu spiests strādāt pie jums. Viņš mani iedzina bankrotā. Tā bija vistīrākā laupīšana. Tur lejā, Sidnejā, es nopirku «Kaskādes» vraku, kad biju saņēmis no dzimtenes kāda mantojuma pirmo izmaksu.
— «Kaskāde» bija uzskrējusi sēklī pie Ziemsvētku salas, vai ne?
— Jā, pilnā gaitā, viss korpuss ārā no ūdens, nakts laikā. Izglābti tika pasažieri un pasta sūtījumi. Tad es nopirku nelielu salu šonerīti, izdodams par to visu pārējo naudu, un nu man nācās gaidīt no testamenta izpildītājiem pēdējo izmaksu, lai varētu to apgādāt ar visu nepieciešamo. Bet ko izdarīja Svizins Hols — tobrīd viņš atradās Honolulu — viņš taisnā ceļā aizdrāzās uz Ziemsvētku salu! Viņam nebija ne tiesību, ne pieteikuma. Kad es tur ierados, no «Kaskādes» bija atlikusi vienīgi ārējā čaula un motori. Uz kuģa taču, starp citu, bija atradusies vesela krava zīda. Tas pat nav bijis bojāts. Es vēlāk to uzzināju tieši no paša Hola kravas pārziņa. Par visu to Hols ieņēmis skaidrā naudā kādus sešdesmit tūkstošus dolāru.
Snovs paraustīja plecus un īgni paraudzījās uz lagūnas gludo līmeni, kur pēcpusdienas saulē mirguļoja sīki vilnīši.
— Vraks bija mans. Es to nopirku publiskā izsolē. Riskēju ar visu, bet zaudēju. Kad atgriezos Sidnejā, apkalpes ļaudis un daži veikalnieki, kas bija mani kreditējuši, attiesāja manu šonerīti. Es ieķīlāju savu pulksteni un sekstantu un kādu laiku cilāju ogļu lāpstu, līdz pēdīgi sadabūju līgumu uz Jaunhebridām par nieka astoņām mārciņām mēnesī. Tad izmēģināju laimi kā patstāvīgs tirgotājs, bet uzsēdos sēklī, pierakstījos par stūrmani uz darba algotņu vervēšanas kuģa, kas braukāja uz Tannu un pa Fidži salām, izpildīju uzrauga pienākumus kādā vācu plantācijā tur tālāk Apijā un beidzot dabūju pastāvīgu darbu uz «Tēvoča Tobija».
— Vai esat jel kādreiz saticis Svizinu Holu?
Snovs papurināja galvu.
— Nu, tā vien izskatās, ka tagad jūs viņu satiksiet. Rau, kur ir tās vējdzirnavas!
Izbraukdami no ieejas, viņi lagūnas centrā ieraudzīja mazu, kokiem apaugušu saliņu, un cauri lapotnei bija skaidri saskatāmas lielas holandiešu vējdzirnavas.
— Neviena nav mājās, kā rādās, — teica Grīfs. — Citādi jums būtu izdevība piedzīt parādu.
Stūrmaņa seja savilkās atriebības grimasē, bet dūres sažņaudzās.
— Likumīgi es nevaru tikt tam klāt. Nu jau viņam ir pārāk daudz naudas. Bet es viņam padīrāšu ādu sešdesmit tūkstošu dolāru vērtībā. Ceru, ka viņš būs mājās.
— Tādā gadījumā es arī ceru, ka būs, — Grīfs atteica, saprotoši pasmīnēdams. — Viņa salas aprakstu jums laikam gan deva Bau-Oti?
— Jā, neviens cits to nespēj attēlot tik sīki. Nelaime tikai tā, ka Bau-Oti nevar uzdot ne platuma, ne garuma grādus. Viņš vienīgi saka, ka braukuši tālu ceļu no Gil- berta salām, — tas ir viss, kas viņam zināms. Nez kas ar viņu pēdīgi noticis?
— Es viņu pirms gada redzēju Tahiti piekrastē. Teica, ka gudrojot piemunsturēt uz kāda kuģa reisam caur Pau- motu salām. Nu tā, klāt esam, jau pavisam tuvu. Iemet loti, Džeki-Džekij! Sagatavoties izmest enkuru, mister Snov! Pēc Bau-Oti ziņām, enkura vietai jābūt trīssimt jardu attālumā no rietumu krasta deviņu asu dziļumā, dienvidaustrumos ir koraļļu rifi. Tur jau ir tie koraļļu lauki! Cik tev tur rāda, Džekij?