— Ko jūs darāt ar manu pavāru? Vai savējo esat pazaudējuši un gribat nolaupīt šito? — Hols ieminējās.
— Laidiet nu labāk vaļā, ja gribat dabūt vakariņas! Mana sieva ari ir še un ļoti priecāsies jūs satikt… viņa gan tās dēvē par pusdienām un mūžam rāj mani, ka es lietojot nepareizu nosaukumu, bet es nu reiz esmu vecmodīgs cilvēks. Manā ģimenē pusdienas arvien ēda dienas vidū. Nevaru tikt vaļā no bērnības paražām. Vai negribat nomazgāties? Es gan gribu. Paskatieties vien uz mani! Esmu nostrādājies kā zirgs — tur ārā kopā ar nirējiem… pēr- lenes, zināt. Bet jūs jau, protama lieta, paši saodāt.
Snovs aizbildinājās, ka nevarot atstāt šoneri bez uzraudzības, un atkal aizbrauca uz to. Viņam nepavisam netikās lauzt maizes riecienu kopā ar cilvēku, kas viņu aplaupījis, un bez tam bija nepieciešams iestāstīt kanaku matrožiem, cik svarīgi ir uzturēt spēkā Grifa melus. Vienpadsmitos vakarā Grifs icradas uz kuģa, kur stūrmanis viņu jau gaidīja.
— Kaut kas te darās — šajā Svizina Hola salā, — Grīfs teica, galvu grozīdams. — Es nespēju izdibināt, kas īsti, bet skaidri jūtu kaut ko. Kas gan par cilvēku ir šis Svizins Hols?
Snovs nogrozīja galvu.
— Tas cilvēks tur krastā gan nekad nav pircis grāmatas, kas stāv grāmatplauktos, — Grīfs pārliecināti paskaidroja. — Viņš ari nevar būt izprātojis apslēptas apgaismošanas spuldzes. Mazliet iemanījies no ārienes rādīties pieklājīgs, bet būtībā ir un paliek raupjš kā zirga skrāpis. Viņš ir slīpēts blēdis. Un tad šī banda, kas dzīvo kopā ar to, — viņus sauc par Votsonu un Gormenu; viņi ieradās, kad jūs jau bijāt aizbraucis … īsti jūras vilki, tā pusmūža gados, malti un mīcīti, sīksti kā ierūsējušas naglas, tikai daudzkārt bīstamāki, gatavie razbainieki ar šaujamiem aiz jostas, un tiem nepavisam nešķiet, ka es būtu īstais, kam vajadzētu draudzēties ar Svizinu Holu. Un šī sieviete! Tā ir īsta lēdija. Vārda pilnā nozīmē. Pazīst Dienvidameriku kā savus piecus pirkstus un Ķīnu tāpat. Esmu pārliecināts, ka viņa ir spāniete, kaut gan angliski runā kā dzimta angliete. Daudz ceļojusi. Mēs runājām par vēršu cīņām. Viņa tās redzējusi Gvajakilā, Mehiko un Seviļā. Viņai ir plašas zināšanas par kotiku ādām.
Un vēl kaut kas man liekas aizdomīgi. Viņa mīl mūziku. Es vēl pajautāju — pati arī spēlējot. Bet viņš taču šo māju iekārtojis kā pili. Ja jau tā, kāpēc tad nav iegādājies tai klavieres? Un vēl kas: viņa ir tāda žirgta un mundra, bet, tikko paver muti, šis ne acu no viņas nenolaiž. Sēž kā uz adatām un nemitīgi maisās starpā, pats sākdams savas valodas. Sakiet — vai esat kādreiz dzirdējis, ka Svizins Hols būtu precējies?
— Nav ne jausmas, — stūrmanis atteica. — Pat prātā nav nācis par to lauzīt galvu.
— Viņš ar to iepazīstināja kā ar misis Holu. Un Vot- sons ar Gormenu viņu pašu arī sauc par Holu. Varens pārītis tie abi puiši! Es to visu nekādi nespēju izprast.
— Ko jūs šinī sakarībā esat nodomājis darīt? — Snovs vaicāja.
— Nu, pagaidām tāpat vien pakavēties te. Viņiem tur krastā ir dažas grāmatas, kuras man gribētos izlasīt. Jums rīt derētu nolaist stengu un to pamatīgi saremontēt. Mēs taču esam pārlaiduši negaisu, paši zināt. Savediet kārtībā takelāžu, ja jau reiz esat ķērušies pie remonta! Pārskatiet visu smalki jo smalki un nemaz nesteidzieties!
Nakamajā dienā Grifa aizdomas atrada jaunus pieturas punktus. Jau agri izbraucis malā, viņš lēnā gaitā soļoja pāri mazajai saliņai uz barakām, kur mitinājās nirēji. Kad viņš pienāca klāt, tie patlaban kāpa laivās, un viņu nepatīkami pārsteidza fakts, ka ar kanakiem te apgājās kā ar ķēdēs saslēgtiem cietumniekiem. Turpat atradās arī visi trīs baltie, un Grīfs ievēroja, ka katram līdzi šautene. Hols apsveica viņu diezgan familiāri, bet Gormens un Votsons nīgri pašķielēja, norūkdami savus strupos labrītus.
Brīdi vēlāk kāds kanaks, noliekdamies, lai ieliktu airi dullī, pasveicināja Grifu ar vieglu, neuzkrītošu mājienu. Šā cilvēka seja viņam šķita kur redzēta, tas bija viens no tiem. tūkstošiem iezemiešu matrožu un nirēju, kurus viņš sastapis, apbraukādams salas tirdzniecības nolūkos.
— Nesaki viņiem, kas es esmu, — Grīfs ieminējās ta- hitiešu valodā. — Vai tu kādreiz esi braucis uz mana kuģa?
Cilvēks pamāja ar galvu un jau pavēra muti, bet, pirms viņš paguva bilst kādu vārdu, viņu atturēja negants uz- brēciens «Muti ciet!», ko izrēca Votsons, jau sēdēdams laivas pakaļējā sēdeklī.
— Piedodiet, lūdzu, — Grīfs teica. — Man jau pašam vajadzēja prasties, ka jātur mute.
— Nekas, nekas, — iejaucās Hols. — Nelaime tā, ka šie par daudz pļāpā un par maz strādā. Ar šitiem jābūt stingriem, citādi tie nesazvejos pat ne tik daudz pērienu, lai atlīdzinātu savu vēdera tiesu.
Grīfs līdzjūtīgi palocīja galvu. — Es viņus pazīstu. Pašam man komanda sastāv no tādiem — slinki kā cūkas. Jāizdzen kā tīrie nēģeri, lai pa visu dienu izspiestu pusi dienas darba.
— Ko jūs viņam teicāt? — Gormenam nevilšus paspruka.
— Es apvaicājos, kādas šeit pērlenes un cik dziļi jānirst.
— Pērienu, ka biezs, — Hols atkal pārņēma atbildi. — Pašlaik mēs strādājam desmit asu dziļumā. Āre, tur ārā, kādus simt jardus no šejienes. Vai negribat pabraukties līdzi?
Pusi dienas Grīfs pavadīja pie laivām un pusdienas ēda bungalo. Pēcpusdienu viņš noslinkoja, ērti atlaidies atzveltnī lielajā dzīvojamā istabā, mazliet palasīja un kādu pusstundu patērzēja ar misis Holu. Pēc vakariņām viņš spēlēja biljardu ar mājastēvu. Grifam nekad agrāk nebija gadījies tikties ar, Svizinu Holu, bet šā vīra meistarību biljardā slavināja visās piekrastēs no Levukas līdz Honolulu. Tomēr cilvēks, ar kuru Grifs šovakar spēlēja, uzrādīja visai viduvējas spējas. Viņa sieva daudz veiksmīgāk prata rīkoties ar kiju.