Viņi nolēma ierīkot slidotavu, protams, kad ūdens būs sasalis, un mierināja murmuli, ka arī slidotavā viņš varēšot kontrolēt biļetes.
— Nē, — murmulis piepeši atcirta. — Nē, nē, nē! Es negribu. Es gribu kļūt pensionārs. Gribu darīt to, kas man tīk, un būt pilnīgi vientuļš kaut kur, kur valda klusums.
— Bet mīļais, vai tiešām tā ir tava nopietnība? — murmuļa brāļadēls vaicāja ārkārtīgi pārsteigts.
— Jā, vārds vārdā, — murmulis atbildēja.
— Bet kāpēc tu to neteici agrāk? — radinieki vaicāja. — Mēs domājām, ka tev ir jautri.
— Es neuzdrīkstējos, — murmulis viņiem atbildēja.
Tad viņi atkal sāka smieties un atzina, cik tas briesmīgi jocīgi, ka murmulis visu mūžu darījis to, kas viņam nepatīk tikai tāpēc, ka nav varējis atteikties.
— Nu, uz ko tad tev nesas prāts? — uzmundrinoši vaicāja viņa mātesmāsa.
— Es gribu darināt leļļu skapi, — murmulis čukstēja. — Skaistāko leļļu skapi pasaulē, ar daudziem stāviem. Māju ar daudzām istabām — nopietnām, tukšām un klusām istabām.
Tad murmuļi smējās locīdamies un vēderus turēdami. Viņi piegrūda cits citam pie sāniem un sauca: — Leļļu skapi! Vai dzirdat!
Viņš teica leļļu skapi! — Un viņi aiz smiekliem pat apraudājās un sacīja: «Mīļais, dari tieši to, kas tev patīk! Mēs tev atdosim vecmāmuļas veco parku, tagad tur laikam būs kluss kā kapā. Tur tu varēsi noņemties un darīt visu, kas tev tīk. Labas sekmes, un lai tev būtu jautri!
— Tencinu, — murmulis atbildēja un satrūkās. — Zinu, ka jūs vienmēr esat domājuši par mani labi.
Sapnis par leļļu skapi ar klusajām, skaistajām istabām izgaisa, murmuļi ar saviem smiekliem to bija iznīcinājuši. Bet īstenībā tā nebija viņu vainu. Viņi nudien justos apbēdināti, ja kāds teiktu, ka viņi murmulim kaut ko sagrāvuši. Ir taču šausmīgi bīstami stāstīt par saviem slepenajiem sapņiem mazliet par agru.
Murmulis gāja uz tēvamātes veco parku, kas tagad piederēja viņam. Atslēgu viņš nesa sev līdzi.
Parks bija slēgts kopš tās dienas, kad tēvamāte ar uguņošanu bija nodedzinājusi māju un ar visu ģimeni no turienes aizvākusies.
Tas bija noticis kopš senām dienām, un murmulim bija mazliet pagrūti atrast ceļu.
Mežs bija kļuvis biezs, un ceļi gulēja zem ūdens. Kamēr viņš tā soļoja, lietus norima tikpat pēkšņi, kā bija uznācis pirms astoņām nedēļām. Bet murmulis to nemanīja. Viņu nodarbināja sēras par zaudēto sapni: nu viņš vairs nevar darināt leļļu skapi.
Tad viņš starp kokiem pamanīja mūri. Vietvietām tas bija sagāzies, tomēr vēl arvien ļoti augsts. Režģu vārti sarūsējuši, un grūti bija tos atslēgt.
Murmulis iegāja parkā un aizslēdza aiz sevis vārtus. Pēkšņi viņš bija aizmirsis leļļu skapi. Pirmo reizi mūžā viņš bija atvēris sava paša durvis un tās aiz sevis aizslēdzis. Viņš bija mājās. Viņš vairs nedzīvoja pie citiem.
Lietus mākoņi pamazām pašķīrās, un parādījās saule. Slapjais parks ap murmuli garoja un zaigoja. Tas bija zaļš un bezrūpīgs. Briesmīgi ilgi to neviens nebija kopis un apgriezis kokus. Koku zari slīga līdz pašai zemei, un krūmāji pārgalvīgi kāpa augšup līdz koku galotnēm, un visapkārt krustām šķērsām burbuļoja strautiņi, kurus savā laikā vecmāmuļa bija likusi izrakt. Nu tie vairs nerūpējās par apūdeņošanu, bet tikai paši par sevi, taču daudzi mazie tiltiņi vēl turējās, lai gan ceļi jau sen aizauguši.
Murmulis metās šajā zaļajā, vēlīgajā klusumā, ievīstījās tajā, kūleņoja pa to un jutās jaunāks nekā jebkad agrāk.
«Ai, cik jauki beidzot būt vecam un pensionētam,» viņš domāja. «Ai, cik ļoti es mīlu savus radiņus! Un nu man vairs par tiem nav jādomā.»
Viņš brida pa augsto, spīdīgo zāli, viņš apskāva kokus un beidzot aizmiga kādā saulainā mauriņā parka vidū. Tur agrāk bija atradusies vecmāmuļas māja. Tagad lielā uguņošana bija beigusies. Nu te bija izauguši jauni koki, un tieši vecmāmuļas guļamistabas vietā auga varens mežrožu krūms ar tūkstošiem sārtu paaugļu.
Iestājās nakts ar daudzām lielām zvaigznēm, un murmulis joprojām mīlēja savu parku. Tas bija liels un noslēpumains, tajā varēja apmaldīties, taču tas nekā nenozīmēja, jo visu laiku tu tomēr esi savās mājās.
Murmulis klaiņāja un klaiņāja.
Viņš atrada tēvamātes veco augļu dārzu, kur juku jukām bija sakrituši āboli un bumbieri, un vienu mirkli murmulis iedomājās: «Žēl gan. Es pat pusi nevarēšu apēst. Vajadzētu...» Un tad, vientulības un klusuma apburts, viņš aizmirsa, ko bija domājis.
Viņam piederēja mēness mirdzums starp koku stumbriem, viņš iemīlējās skaistajos kokos, viņš vija vainagus no koku lapām un greznoja ar tiem savu galvu, un pirmajā naktī tikko uzdrīkstējās aizmigt.
Rītā iešķindējās vecais zvans, kas joprojām karājās pie režģu vārtiem. Murmulis kļuva nemierīgs. Tur ārā kāds bija un gribēja tikt iekšā, laikam kaut ko no viņa vēlējās. Piesardzīgi viņš līda pa krūmiem gar mūri un izturējās gauži klusi. Viņš pastiepa kaklu un ieraudzīja gluži mazītiņu cirslīti, kas stāvēja aiz vārtiem un gaidīja.
— Ej prom! — murmulis izbijies kliedza. — Te ir privātīpašums. Te dzīvoju es.
— To es zinu, — cirslītis atbildēja. — Mani sūta murmuļi, atnesu tev pusdienas.
— Ak tāā, laipni gan, — murmulis pārsteigts izsaucās. Viņš atslēdza vārtus un pa spraugu paņēma pretī grozu. Tad viņš vārtus atkal aizslēdza. Cirslītis palika stāvam un raudzījās parkā, laiciņu valdīja klusums.
— Un kā tu vispār jūties? — murmulis nepacietīgi vaicāja. Viņš stāvēja, mīdījās — un ilgojās atgriezties parkā.
— Nelāgi, — cirslītis vaļsirdīgi atbildēja. — Mēs visi jūtamies nelāgi. Mēs, kas esam maziņi. Mums vairs nav izpriecu laukuma. Mēs tikai sērojam.
— Ak vai, — murmulis bilda un raudzījās zemē. Viņš nevēlējās, ka viņu piespiež domāt par kaut ko skumīgu, tomēr bija paradis allaž paklausīt un tāpēc nevarēja aiziet.
— Tu, protams, arī bēdājies, — cirslītis līdzjūtīgi ierunājās. — Tu biji ieradis kontrolēt biļetes. Bet, redzēdams mazītiņu, skrandainu, netīru radībiņu, tu noknikšķināji tukšas knaibles. Tu ļāvi mums diviem, reizēm pat trim ieiet ar vienu biļeti.
— Tas notika tāpēc, ka es slikti redzu, — murmulis skaidroja. — Vai tad tu neiesi uz mājām?
Cirslītis pamāja, bet joprojām stāvēja. Viņš pat pienāca pie vārtiņiem un iebāza purniņu pa režģiem. — Tēvocīt, — viņš čukstēja. — Mums ir noslēpums.
Murmulis izbijies atvairījās, jo viņam nepatika ne citu noslēpumi, ne paļāvība. Taču cirslītis satraukts runāja tālāk:
— Mēs gandrīz visu esam izglābuši. Tas viss atrodas Svilpastes lādē. Tu nemaz nevari iedomāties, kā mēs rāvāmies — glābām un glābām, izlavījāmies nakti ārā un izvilkām visu no ūdens un no kokiem un susinājām, un rosījāmies, un sakārtojām, cik labi vien varējām.
— Ko tu ar to domā? — murmulis vaicāja.
— Izpriecu laukumu, protams! — cirslītis izsaucās. — Cik vien varējām atrast, pievācām visus atlikušos gabalus, un nu tu atkal varēsi kontrolēt biļetes.
— Ak vai, — murmulis šļupstēja un nolika grozu zemē.
— Smalki, vai ne! Nu tu gan esi pārsteigts, — cirslītis teica, iesmējās, pamāja un nozuda.
Nākamajā rītā murmulis bailīgi gaidīja pie vārtiņiem, un, kad parādījās cirslītis ar pusdienu grozu, murmulis tūlīt sauca:
— Nu? Kā labi veicās?
— Viņi negrib, — cirslītis satriekts atteica. — Viņi grib izpriecu laukuma vietā ierīkot slidotavu. Bet vairums no mums ziemā taču guļ savā migā, un kas tad mums dos slidas...