— Bēdīgi gan! — murmulis atvieglots izsaucās.
Cirslītis neatbildēja, viņš jutās vīlies. Nolika grozu zemē un aizgāja savu ceļu.
«Nabaga bērns,» murmulis nodomāja. «Jā jā.» Un tad viņš sāka prātot par lapu telti, ko bija nolēmis sev uzcelt uz vecmāmuļas mājas drupām.
Murmulis visu dienu nopūlējās un jutās ārkārtīgi jauki. Viņš darbojās, līdz satumsa un nekā vairs nevarēja redzēt, tad noguris un laimīgs aizmiga un nākamajā rītā pamodās vēlu.
Kad viņš atnāca pie vārtiem pēc ēdiena, cirslītis jau bija tur nolicis grozu. Uz groza vāka bija uzlikta vēstule, ko bija parakstījuši daudzi mazuļi. «Mīļais izpriecu tēvocīt,» murmulis lasīja. «Tu dabūsi itin visu, tāpēc ka esi tik labs, un varbūt mēs drīkstētu ieiet pie tevis un ar tevi parotaļāties, tāpēc ka tevi mīlam.»
Murmulis nesaprata nenieka, bet pakrūtē viņam sāka kņudēt baisma nojausma.
Un tad viņš redzēja. Pie režģu vārtiem mazuļi bija savākuši visu, ko bija izglābuši no sapostītā izpriecu laukuma. Tur bija krietni daudz mantu. Bet vairums saplēstas un nepareizi saliktas, tas viss izskatījās gauži ērmīgi — itin kā zaudējis jēgu. Pazaudēta, bet juceklīga koku, zīda gabalu, tērauda stiepļu, papīra un sarūsējušas dzelzs pasaule. Skumji un gaidu pilna tā raudzījās uz murmuli, un murmulis paniskās bailēs lūkojās uz to.
Tad viņš aizmuka parkā un noņēmās ar savu vientuļnieka būdiņu. Cēla un cēla, bet nekas labs nesanāca. Murmulis strādāja nepacietīgi, viņa domas bija citur, piepeši nogāzās jumts, un visa būdiņa saplaka.
— Ak nē, — murmulis teica. — Es negribu. Tieši tagad esmu iemācījies pateikt «nē». Esmu pensionārs. Daru to, kas man tīk. Un itin nekā cita.
Viņš to teica vairāk reižu un ik reizi draudošāk. Tad viņš piecēlās, izgāja cauri parkam, atslēdza vārtus un sāka vilkt iekšā visu šo svētīto drazgu.
Mazuļi sēdēja uz augstā, sadauzītā murmuļa parka mūra. Tieši kā pelēkie zvirbuļi, taču pavisam klusi.
Lāgiem kāds čukstēja: — Ko viņš dara tagad?
— Ššš, — cits atteica. — Viņš negrib tērzēt.
Murmulis bija sakāris laternītes un papīra rozes kokos un saplīsušās daļas iegrozījis starp koku stumbriem. Tagad viņš noņēmās ar to, kas kādreiz bijis karuselis. Nekādi nevarēja sadabūt kopā, jo puse daļu trūka.
— Te nekas nesanāks! — viņš pikti sauca. — Nu paraugieties! Lūžņas un grabažas! Nē! Jūs nedrīkstat nākt un palīdzēt.
Pār mūra vainagu nošalca uzmundrinājuma un simpātijas vēsma, bet neviens neteica ne pušplēsta vārdiņa.
Tagad murmulis mēģināja uzcelt karuseli. Zirgus viņš nostādīja zālē un gulbjus strautiņā, citas daļas grozīja gan šā, gan tā un strādāja tik dedzīgi, ka mati slējās stāvus. «Leļļu skapis!» viņš sarūgtināts domāja. «Vientuļnieka būdiņa. Iznāks tikai tingeltangelis uz mēslu kaudzes un kņada, un kliedzieni, kā tas bijis visā manā mūžā . . .»
Tad viņš paraudzījās augšup un sauca:
— Nesēdiet un neglūniet! Aizjoziet pie murmuļiem un pasakiet, ka es negribu rītu nekādas pusdienas! Labāk lai viņi atsūta naglas un veserus, un sveces, un virves, un dažas divu sprīžu platuma plankas un lai to dara žigli.
Mazuļi sajūsmā smējās un cilpoja projām.
— Nu, ko mēs teicām? — sauca murmuļi un iedunckāja cits citu. — Viņam ir garlaicīgi. Nabadziņš — ilgojas pēc izpriecu laukuma!
Un viņi atsūtīja divreiz vairāk, nekā murmulis bija lūdzis, un bez tam ēdienu veselai nedēļai, un desmit metrus sarkana samta, un garas zelta un sudraba papīra strēmeles, un drošības labad leijerkasti arī.
— Tad nē, jel nē! — murmulis sauca. — Mūzikas kasti es neņemšu. Itin nekā tāda, kas taisa troksni.
— Protams, ka ne, — bērni paklausīgi teica un palika ar leijerkasti aiz vārtiem. Murmulis cēla un cēla. Un, tā noņemoties, viņam pret savu gribu sāka likties, ka tas ir jauki. Kokos, vējā šūpodamies, mirdzēja tūkstošiem spoguļa lausku. Koku galotnēs murmulis ierīkoja mazus soliņus un mīkstas ligzdiņas, kur varēja sēdēt un, nevienam neredzot, dzert sulu vai arī gulēt. Stiprākajos zaros karājās šūpuļtīkli.
Grūti bija sakārtot Kalnlejas sliežu ceļu. Tam vajadzēja būt trīs reizes mazākam nekā agrākajam, jo maz kas bija palicis pāri. Taču murmulis sevi mierināja ar to, ka tagad neviens vairs neizbīsies un nekliegs. Un, ja arī nokritīs, tad ievelsies strautiņā, un tas jau tikai lielākoties uzjautrinās.
Viņš tusnīja un sēca. Kad vienu pusi bija uzcēlis, otra puse atkal nogāzās, un beidzot viņš nikni kliedza:
— Nāciet taču palīgā! Viens pats uzreiz nevar darīt desmit darbus!
Mazuļi nolēca no mūra un traucās, lai saturētu vajadzīgās daļas.
Tad viņi visi sāka celt un darboties, un murmuļi atsūtīja tik daudz ēdiena, ka bērni varēja palikt parkā visu dienu. Vakarā viņi atgriezās mājās, bet saullēktā visi jau stāvēja pie vārtiem un gaidīja. Kādā rītā viņi bija atvilkuši līdzi auklā piesietu krokodilu.
— Vai var būt drošs, ka viņš izturēsies klusi? — murmulis aizdomīgi vaicāja.
— Nu kā tad, — cirslītis attrauca. — Viņš neteiks ne pušplēsta vārdiņa. Tagad, kad viņš atbrīvots no divām citām galvām, viņš ir tik apmierināts un kluss.
Kādā dienā Svilpastes brāļadēls krāsnī atrada boačūsku. Tā kā čūska izturējās rāmi, viņš tūliņ aiznesa to uz tēvoča parku.
Visā apvidū vāca ērmīgas mantas murmuļa izpriecu parkam vai arī aizsūtīja kūkas, katlus, aizkarus, konfektes un ko nu varēja sadabūt. Bija tik parasts ik rītu ar bērniem nosūtīt kādu dāvanu, un murmulis ņēma pretī itin visu, kas tikai neradīja troksni.
Taču parkā drīkstēja ieiet vienīgi bērni.
Parks kļuva aizvien fantastiskāks. Pašā tā vidū atradās karuselis, raibs un greizs, tas bija līdzīgs milzīgai saburzītai, zālē iesviestai konfekšu turzai. Karuselī dzīvoja murmulis.
Bet pašā vidū auga mežrožu krūms ar saviem sārtajiem paaugļiem.
Un tad kādā skaistā, siltā vakarā viss bija gatavs.
Viss bija gatavs un negrozāms, un murmuli uz mirkli pārņēma piepildījuma skumjas.
Viņš bija aizdedzinājis laternītes un stāvēja, un aplūkoja savu darbu.
Lielajā, tumšajā kokā zaigoja spoguļstikls, sudrabs un zelts, viss bija pabeigts un gaidīja — aizsprosti un laivas, slidkalniņš, galds ar sulām, šūpoles, pīķi sviešanai, koks, kurā jārāpjas, ābele...
— Iedarbiniet, — murmulis teica. — Bet atcerieties, ka šeit nav izpriecu laukums, šeit ir klusuma parks.
Mazuļi klusi ienira burvībā, kuru paši bija palīdzējuši radīt.
Bet cirslītis pagriezās un vaicāja:
— Un tu nejūties apbēdināts, ka nevarēsi kontrolēt biļetes?
— Nepavisam, — murmulis atbildēja. — Es jau tik un tā knikšķinātu tukšas knaibles.
Viņš iegāja karuselī un aizdedzināja burvju mājas mēnesi. Tad viņš apgūlās Svilpastes šūpuļtīklā un pa kādu caurumu noraudzījās zvaigznēs.
Arā valdīja klusums. Viņš dzirdēja tikai strauta čalas un nakts vēju.
Pēkšņi murmuli pārņēma bailes. Viņš apsēdās un klausījās. Nevienas pašas skaņas.
— Bet ja nu viņiem nav jautri, — viņš noraizējies domāja. — Varbūt viņi var justies līksmi, tikai kliedzot līdz aizsmakumam... Varbūt viņi aizgājuši uz mājām.
Viņš uzlēca uz Lēnprātes kumodes un izbāza galvu ārā pa jumtu. Jā, bērni bija lejā. Visā parkā čaukstēja un mudžēja slepena un jūsmīga rosība. Kāds blīkšķis, apspiesti smiekli, viegli sitieni, it visur dipēja žigli soļi. Bērni jutās līksmi.