«Rītu,» murmulis izlēma, «rītu es viņiem teikšu, ka viņi var smieties un varbūt mazliet klusi padziedāt, ja vēlas. Bet vairāk gan ne. Noteikti ne.»
Viņš nokāpa no kumodes un apgūlās atkal šūpuļtīklā. Un diezgan ātri aizmiga, ne par ko neraizēdamies. Aiz slēgtajiem vārtiem stāvēja murmuļa tēvabrālis un mēģināja ielūkoties iekšā. «Neliekas, ka viņi tur justos sevišķi līksmi,» viņš domāja. «Bet līksme jau ir tāda, kādu tu pats to izjūti. Un mans nabaga radagabals allaž bijis maķenīt ērmīgs.»
Leijerkasti viņš paņēma līdzi uz mājām, jo viņam vienmēr patika mūzika.
STĀSTS PAR NEREDZAMO BĒRNU
Kādā tumšā un lietainā vakarā ģimene sēdēja pie galda verandā un tīrīja sēnes. Galds bija noklāts ar laikrakstiem, un galda vidū nolikta petrolejas lampa. Bet verandas kakti slīga tumsā.
— Mija salasījusi alksnenes, — tēvs ierunājās. — Pērngad viņa bija salasījusi mušmires.
— Cerēsim, ka nākamogad tās būs gailenītes vai vismaz ripenes.
— Dzīvot cerībās vienmēr ir labi, — mazā Mija bilda un guldzoši sevī nosmējās.
Viņi tīrīja joprojām rāmā klusumā.
Pēkšņi pie loga rūts viegli pieklauvēja, un tūliņ verandā ienāca Tuutika un nopurināja lietusmēteli. Tad viņa pavēra vēlreiz durvis un sauca: — Nāc vien, nāc!
— Ko tu atvedi? — trollītis Mumins vaicāja.
— Niniju, — Tuutika atbildēja. — Mazulīti sauc par Niniju. — Viņa joprojām turēja durvis vaļā un gaidīja. Neviens nenāca.
— Nu jā, — Tuutika sacīja un paraustīja plecus. — Viņa var palikt ārā, ja ir tik bikla.
— Bet vai viņa nesālīs? — troļļa Mumina māmuļa vaicāja.
— Nezinu, vai tam tik liela nozīme, ja cilvēks ir neredzams, — Tuutika teica un, pienākusi pie galda, apsēdās. Ģimene tikai tīrīja sēnes un gaidīja paskaidrojumu.
— Jums jau būs zināms, ka cilvēki viegli kļūst neredzami, ja viņus pārlieku bieži sabaida, — Tuutika skaidroja un apēda bērzlapju podiņu, kas izskatījās kā maza, jauka sniega bumbiņa. Šo Niniju pēkšņi sabiedēja kāda krustmāte, kas bija ņēmusi viņu savā gādībā, lai gan nemīlēja. Es to krustmāti satiku, viņa bija baiga. Ne jau nikna, to vēl varētu saprast. Bet salta kā ledus un ironiska.
— Ko nozīmē ironiska? — trollītis Mumins vaicāja.
— Redzi, iedomājies, ka tev paslīd kāja, jo esi uzkāpis uz sviesteni, un tu apsēdies uz notīrītajām sēnēm, — Tuutika skaidroja. — Dabiskākais būtu, ja tava māmuļa sadusmotos. Bet — ak nē! — viņa nesadusmojas, tikai saka: saprotu, tā tu iztēlojies deju, taču es būtu pateicīga, ja tu nedejotu pa ēdamlietām. Nu, aptuveni šitā.
— Pū, cik nejauki, — trollītis Mumins atteica.
— Jā, vai nav tiesa? — Tuutika piekrita. — Un tās krustmātes rīcība allaž bija tāda. Viņa ironizēja no rīta līdz vakaram, un tad beidzot mazulīte sāka bālēt un viņas apveidi kļuva neredzami. Piektdien viņu vispār vairs nevarēja saskatīt. Tā krustmāte tad viņu atdeva man, teikdama, ka viņa nudien nevarot rūpēties par tuviniekiem, kurus pat neredzot.
— Un ko tu darīji ar to krustmāti? — Mija jautāja, un viņas acis zvēroja. — Tu viņu pamatīgi iekaustīji?
— Tādiem ironizētājiem no tā ne silts, ne auksts nebūtu, — Tuutika atbildēja. — Es Niniju aizvedu pie sevis uz mājām. Un nu esmu viņu paņēmusi līdzi šurp, lai jūs viņu padarītu atkal redzamu.
Brītiņu valdīja klusums.
Tikai uz verandas jumta plakšķēja lietus. Visi blenza uz Tuutiku un prātoja.
— Vai viņa runā? — tēvs vaicāja.
— Nē. Bet krustmāte viņas kaklā pakārusi zvaniņu, lai zinātu, kur viņa atrodas.
Tuutika piecēlās un atkal atvēra durvis, — Ninij! — viņa sauca tumsā.
Verandā ieplūda dzedrais un valgais rudens gaiss, un gaismas trijstūris laukā apspīdēja slapjo zāli. Pēc brītiņa tur ārā sāka skanēt zvaniņš, kā šaubīdamies — skaņa nāca augšup pa kāpnēm un apklusa. Ne visai augstu no grīdas gaisā šūpojās mazs sudraba zvaniņš melnā lentē. Ninijai laikam bija ļoti tievs kakls.
— Nu tā, te nu būtu tava jaunā ģimene, — Tuutika teica. — Viņi dažkārt ir mazliet ērmīgi, bet visumā gauži jauki.
— Padod mazulītei krēslu. Viņa taču prot tīrīt sēnes? — tēvs vaicāja.
— Es par Niniju nezinu nenieka, — Tuutika apgalvoja. — Tikai paņēmu viņu līdzi. Patlaban man citas darīšanas. Apmeklējiet mani kādreiz, tad pastāstīsiet, kā jums veicas. Pagaidām — sveiki!
Kad Tuutika bija aizgājusi, visi sēdēja klusi klusi un blenza uz tukšo krēslu un sudraba zvaniņu. Pēc kāda brītiņa gaisā lēnītiņām pacēlās viena gailenīte. Neredzamas ķepiņas notīrīja skujas un zemi un beidzot sagrieza sēni mazos gabaliņos un iemeta tos traukā. Gaisā pacēlās cita gailenīte.
— Aizraujoši! — Mija jūsmīgi izsaucās. — Pamēģiniet viņai iedot ko ēst. Gribētu redzēt, vai manāms, kad ēdiens noslīd vēderā.
— Vai jūs varat saprast, ko darīt, lai viņa kļūtu atkal redzama, — tēvs noraizējies izsaucās. — Varbūt vajadzētu griezties pie ārsta?
— Pēc manām domām, tas neder, — māmuļa iebilda. — Varbūt viņa kādu laiciņu grib palikt neredzama. Tuutika teica, ka viņa esot bikla. Man šķiet, būs labāk, ja mazulīti liksim mierā, kamēr izdomāsim ko prātīgāku.
Un tā notika.
Māmuļa uzklāja Ninijai gultu tukšajā augšistabā austrumu pusē. Kad mazulīte devās augšup pa kāpnēm, aiz viņas skanēja sudraba zvaniņš, nez kāpēc tas māmuļai atgādināja kaķi, kas reiz bija mitis viņu mājā. Blakus gultai māmuļa nolika ābolu, glāzi ar sulu un trīs raibas konfektes, kādas vakarā parasti izdalīja visiem. Tad viņa aizdedzināja sveci un sacīja: — Tagad Ninijai jāguļ. Guli, cik vien ilgi vari. Brokasta kafiju es nolikšu zem kafijas sildītāja, un tā ilgi būs silta. Un, ja tevi pārņem bailes vai tu kaut ko vēlies, tad tikai nonāc lejā un pazvani.
Māmuļa redzēja, ka sega salocījās un mazliet pacēlās augšup. Spilvenā bija iespiesta bedrīte. Māmuļa nogāja lejā un uzmeklēja vecmāmiņas piezīmes «Nevainojama mājas dziedniecība: pret ļaunām acīm, līdzeklis pret grūtsirdību, pret saaukstēšanos». Nē, tas nederēja. Māmuļa šķirstīja un meklēja. Beidzot viņa atrada kādu piezīmi, ko vecmāmiņa bija ierakstījusi, kad viņas roka jau krietni vien trīsējusi: «Gadījumam, ja paziņas kļūst miglaini un grūti saredzami.» Nu jā. Paldies dievam. Māmuļa izlasīja recepti, kas bija diezgan sarežģīta. Tad viņa sāka maisīt Ninijai zāles.
Zvaniņš skanēdams slīdēja lejup pa kāpnēm, solīti pa solītim, un pēc katra solīša mazs starpbrīdis. Trollītis Mumins šo skaņu bija gaidījis visu rītu. Bet ne jau sudraba zvaniņš viņu šoreiz tā satrauca. Tās bija ķepiņas. Pa kāpnēm lejup slīdēja Ninijas ķepiņas, ļoti mazas un gauži bailīgas ķepiņas ar cieši saspiestiem pirkstiņiem. Redzamas bija tikai ķepiņas, un tas izskatījās baismi.
Trollītis Mumins paslēpās aiz krāsns un kā apburts raudzījās uz ķepiņām, kas tipināja pa verandu. Tagad viņa dzēra kafiju. Tasīte pacēlās un noslīdēja atpakaļ. Mazulīte ēda maizi ar marmelādi. Tasīte aizpeldēja pati uz virtuvi, nomazgājās un ierindojās bufetē. Ninija bija ļoti kārtīgs bērns.
Trollītis Mumins izšāvās dārzā un sauca: — Māmiņ! Viņa dabūjusi ķepiņas! Redzamas ķepiņas!
— Tā jau es domāju, — sēdēdama ābelē, māmuļa sacīja. — Vecmāmiņa bija gudra. Es darīju prātīgi, iemaisīdama Ninijas kafijā zāles.
— Lieliski! — tēvs izsaucās. — Un vēl jaukāk būs, kad viņa parādīs purniņu. Mani kaut kas nomāc, ja man jārunā ar neredzamām būtnēm. Un ar tādām, kas neatbild.