Krastā bija piestājusies pēdējā laiva, to izvilka, un baltie zalkši vairs nečaukstēja. Viņi pievērsa savas sarkani dzeltenās acis tēvam visi uzreiz un tad tuvojās viņam.
«Viņi grib kauties,» troļļu tēvs domāja, un viņa galva tūliņ kļuva skaidra, un tajā modās interese. Tieši tajā brīdī viņā modās vēlēšanās kauties, vienalga, ar ko, tikai kauties un kliegt, un viņš bija pārliecināts, ka visi citi alojas un tāpēc pelnījuši pērienu.
Bet baltie zalkši nekad nekaujas, tāpat nerunā pretī un ne pret vienu nejūt nepatiku, vispār nekā nejūt.
Viņi pienāca cits pēc cita, lai palocītos, simtiem, un tēvs noņēma cepuri un locījās tik ilgi, kamēr galva sāka sāpēt, un viņam māja simtiem ķepiņu, līdz arī viņš pats aiz tīrā noguruma sāka māt pretī.
Kad viņam garām bija aizgājis pēdējais baltais zalktis, troļļu tēvs bija galīgi aizmirsis par savu vēlēšanos kauties. Viņš bija atkal laipns un pieklājīgs un sekoja pa čaukstošo zāli, turēdams ķepās cepuri.
Negaiss tagad bija savilcies augstu pie debesīm un slīga pār viņiem kā draudīga siena. Virs viņiem traucās vējš, ko viņi nevarēja just, dzenādams mazas, saraustītas mākoņu skrandas, it kā tās bailēs bēgtu.
Cieši pār jūru liesmoja zibens ašā un niķīgā gaismā — uzliesmoja un nodzisa, un no jauna uzliesmoja.
Baltie zalkši bija sapulcējušies salas vidū. Gluži kā jūras putni pirms negaisa viņi pagriezās pret dienvidiem, no kurienes nāca negaiss. Cits pēc cita viņi sāka spīdēt kā nakts spuldzītes, uzliesmoja taktī ar zibšņiem, un zāle ap viņiem čaukstēja, kā elektrības pielādēta.
Troļļa tēvs atgūlās atmuguriski un raudzījās krastmalas bālajā zālājā. Smalkas, gaišas lapas pret tumšajām debesīm. Mājās bija dīvāna spilvens, izrakstīts ar papardes lapām, to bija darinājusi māmuļa. Gaišzaļas lapas uz ogļu melna fona. Spilvens bija ļoti skaists.
Negaiss tuvojās. Tēvs juta ķepiņās vieglus triecienus un piecēlās sēdus. Gaisā bija manāms lietus.
Pēkšņi balto zalkšu ķepiņas sāka plīvot kā kodes spārni. Zalkši locījās šurp un turp, klanījās un dejoja, un pa visu vientuļo salu bija dzirdama smalka odu sīkoņa. Balto zalkšu gaudas, vientuļas un ilgainas, skanēja kā vējš pudeles kaklā. Tēvu pārņēma nevaldāma dziņa darīt tāpat. Locīties uz priekšu un atpakaļ, gaudot un locīties, un čabēt.
Viņa ausīs kaut kas iedūrās, un ķepiņas sāka māt. Viņš piecēlās un lēnītiņām devās pie zalkšiem. «Viņu noslēpumam ir kāds sakars ar negaisu,» viņš domāja. «Viņi meklē negaisu un ilgojas pēc tā...»
Tumsa slīga pār salu, un zibšņi šāvās tieši lejup, balti un draudīgi šņācoši. Tālē no jūras brāzās vējš, tuvāk un tuvāk, un tad sāka plosīties negaiss, tik nevaldāms negaiss, kādu tēvs nekad nebija pieredzējis.
Smagi akmens rati rībināja šurp un turp, šurp un turp, un vējš notrieca tēvu zālē.
Tur nu viņš sēdēja, pieturēdams cepuri un padots vētrai, te piepeši iedomājās: «Nē, kas gan man bija uznācis. Es taču neesmu baltais zalktis, es esmu troļļa Mumina tēvs... Kas man te darāms...»
Viņš palūkojās uz baltajiem zalkšiem un pēkšņi kā ar elektrisku skaidrību visu saprata. Ka baltajam zalktim vienīgi nevaldāms negaiss var iedvest dzīvību. Viņi bija spēcīgi pielādēti, bet nevarīgi ieslēgti. Viņi nekā nejuta, nekā nedomāja, tikai meklēja. Bet, tiklīdz viņi kļuva elektriski, tā sāka dzīvot, beidzot dzīvoja pilnasinīgi, ar dziļām, spēcīgām jūtām.
Laikam gan viņi ilgojās tieši pēc tā. Varbūt, salasījušies lielā vairumā, viņi pievilka negaisu...
«Tā tas laikam ir,» tēvs domāja. «Nabaga baltie zalkši. Bet es kvernēju savā līcī un domāju, cik viņi ir dīvaini un brīvir tāpēc ka viņi neteica ne vārda, bet tikai brauca tālāk. Viņiem nebija ko teikt un nebija kurp braukt...» Tai pašā brīdī mākoņi atvērās, lietus gāzās straumēm, spožs un balts zibeņu gaismā.
Tēvs pietrūkās kājās, un viņa acis kļuva zilākas nekā jebkad, un viņš kliedza:
«Es braukšu uz mājām! Tūdaļ braukšu uz mājām!»
Viņš pacēla gaisā purniņu un nemitīgi vilka cepuri uz ausīm. Tad traucās aši pie krasta, ielēca vienā no baltajām laivām, uzvilka buru un par spīti augstajiem viļņiem devās ceļā.
Viņš bija atguvis sevi, sava paša uzskatus par lietām un parādībām, un ilgojās būt mājās.
«Ak vai, ja tu nekad nevari būt priecīgs vai vīlies,» viņš domāja, kamēr laiva šāvās cauri negaisam, «tas nozīmē, ka tu nekad neko nevari mīlēt, nevari dusmoties uz to, ne arī piedot. Ja tu, cilvēks, nespēj gulēt vai salt, nespēj just, ka tev kaut kā trūkst, just vēdergraizes un pēc tam atkal būt vesels, svinēt dzimšanas dienas, dzert alu un mocīties ar sliktu sirdsapziņu...»
Un tā tālāk. Šausmīgi.
Viņš bija izmircis, bet jutās laimīgs un nemaz nebaiļojās no negaisa. Mājās viņi nekad neievilks elektrību, iztiks, kā parasti, ar petrolejas lampu.
Troļļa Mumina tēvs ilgojās pēc savas ģimenes un pēc savas verandas. Piepeši viņš nojauta, ka tikai tur viņš varēs justies īsteni brīvs un salkstošs, tieši tāds, kādam jābūt īstam tēvam.
CEDRIKS
Tagad ir grūti saprast, kā šo mazo dzīvnieciņu Snifu varēja pierunāt, lai viņš atdod Cedriku.
Pirmkārt, Snifs līdz šim nekad nekā nebija atdevis, drīzāk gan otrādi. Un, otrkārt, Cedriks tiešām bija brīnumains.
Cedriks nebija dzīvs, viņš bija lieta — bet kāda! Sākumā varēja domāt, ka runa ir par mazu plīša sunīti, diezgan apmuļļātu un aiz mīlestības applūkātu, bet, paraugoties uz Cedriku tuvāk, varēja redzēt, ka viņa acis bija gandrīz vai kā topāzi un pie kakla lentītes karājās mazs, īsts mēnessakmentiņš.
Turklāt viņa sejas izteiksme bija neatdarināma, neviens cits suns to nevarētu attēlot. Var jau būt, ka dārgakmeņi Snifam bija svarīgāki nekā sejas izteiksme, bet viņš tomēr mīlēja Cedriku.
Un, tikko to atdevis, viņš krita izmisumā. Viņš neēda, viņš negulēja, viņš nerunāja. Viņš tikai nožēloja.
— Mīļais, mazais Snif, ja nu tu tik briesmīgi mīlēji Cedriku, tad vismaz būtu to atdevis kādam, kas tev patīk, nevis Lēnprātes meitai, — troļļa Mumina māmuļa sacīja.
— Blēņas, — Snifs murmināja un ar savām nabaga saraudātajām un apsarkušajām acīm blenza grīdā, — pie visa vainīgs trollītis Mumins. Viņš teica, ja atdodot kaut ko tādu, ko ļoti mīlot, tad saņemot atpakaļ desmitkārtīgi un jūtoties brīnišķīgi. Viņš mani pievīla.
— Ak jā, tiesa, tiesa, — māmuļa piekrita. Viņa uzreiz neatrada nekā labāka, ko atbildēt. Viņai vajadzēja paprātot.
Iestājās vakars, un māmuļa iegāja savā istabā. Visi pateica labunakti un izdzēsa lampas. Tikai Snifs gulēja nomodā un raudzījās griestos, kur mēness gaismā šūpojās kāda liela zara ēna. Logs bija vaļā, jo nakts bija silta, un Snifs varēja sadzirdēt lejā pie upes Susuriņa mutes harmoniku skaņas.
Kad domas kļuva pārlieku smagas, Snifs izkāpa no gultas un aiztaustījās pie loga. Viņš norāpās lejup pa virvi un traucās cauri dārzam, kur gaiši zaigoja peonijas, bet visas ēnas bija melnas kā ogle. Augstu pie debesīm pacēlās tālais un bezpersoniskais mēness.
Susuriņš sēdēja ārā pie savas telts.
Šonakt viņš nespēlēja dziesmas, bet mazus gabaliņus, kas bija līdzīgi jautājumiem vai aprautām skaņām, kad nezina, ko atbildēt.
Snifs apsēdās Susuriņam blakus un bēdīgi raudzījās upes straumē.
— Sveiks! — Susuriņš izsaucās. — Tas ir labi, ka tu atnāci. Es tieši te sēdēju un domāju par kādu notikumu, kas tevi varētu interesēt.