«Es nemaz nemānos,» bailulis teica un plundurēja tālāk. «Viss kā nākas. Ienaidnieks un hotomombs, un purva odzes, un spoku rati. Tieši tāpat kā, piemēram, egles un dārznieks, un vistas, un divritenis.»
Tad bailulis apstājās grīslī, izturējās pagalam klusi un klausījās.
Kaut kur tālu staignājā sāka ripot spoku rati, tie šķīla sarkanu gaismu pār viršiem, tie džinkstēja un knikstēja un paātrināja braucienu ašāk un ašāk.
«Tev vajadzēja izlikties, ka tādu ratu nemaz nav,» bailulis sevī noteica. «Nu tie ir klāt. Joz!»
Zem viņa ķepiņām ciņi šūpojās un slīdēja prom, no grīšļa kā acis raudzījās melni akači, un starp viņa ķepu pirkstiem spiedās rāva.
«Tu nedrīksti domāt par purva odzēm,» bailulis sevi pārliecināja, bet tūdaļ par tām domāja tik spēji un dzīvi, ka tās izlīda no savām alām un laizījās vien.
«Kaut būtu mazais apaļais brālītis,» viņš izmisis sauca. «Viņš domā ar vēderu un ēd zāģu skaidas un smiltis, un zemi, kamēr aizrijas. Reiz viņš mēģināja apēst savu balonu. Ja tas viņam būtu izdevies, mēs viņu nekad vairs neredzētu.»
Šīs iedomas bailuli itin kā apbūra, un viņš apstājās. Mazs, tukls brālītis šaujas tieši gaisā. Kājeles nevarīgi kuļājas ārā, un no mutes nokarājas aukla...
— Nē, nē!
Tālu purvā spīdēja kāds logs. Tie nebija nekādi spoku rati, dīvaini gan, tas bija tikai mazs kvadrātveida logs, kas visu laiku spīdēja.
«Tagad ej turp,» bailulis sev teica. «Ej lēnām un neskrej, jo tad tev uzmāksies bailes. Un nekā nedomā, tikai ej.»
Mājiņa bija apaļa, tātad tajā dzīvoja kāda bumbulīte. Bailulis pieklauvēja. Viņš klauvēja vairāk reižu, bet, kad neviens neatvēra, viņš gāja iekšā.
Iekšā bija silti un jauki. Uz palodzes stāvēja lampa, vērsdama nakti ogļu melnumā. Kaut kur tikšķēja pulkstenis, un augšā uz skapja gulēja gauži mazītiņa bumbulīte un raudzījās uz bailuli.
— Hei! — bailulis sacīja. — Izglābos pēdējā brīdī. Purva odzes un dzīvas sēnes. Tu pat iedomāties nevari.
Mazītiņā bumbulīte klusēdama viņu kritiski aplūkoja. Tad viņa teica:
— Esmu Mija. Esmu tevi redzējusi jau agrāk. Tu ganīji mazu, apaļu bailuli, visu laiku savā nodabā kaut ko purpināji un vicināji ķepiņas pa gaisu. Hahā.
— Nu un tad? — bailulis atcirta. — Kādēļ tu tupi uz šā skapja. Tas ir jocīgi.
— Dažam labam jā, — bumbulīte vilcinādamās atbildēja. — Dažam labam tas var likties jocīgi, bet tā ir vienīgā iespēja izglābties no šausmīga likteņa.
Viņa pārliecās pār skapja malu un čukstēja:
— Dzīvās sēnes jau nokļuvušas līdz priekšnamam.
— Koo? — bailulis vaicāja.
— No šejienes varu redzēt, ka tās sēž ārā pie durvīm, — bumbulīte stāstīja. — Viņas gaida. Tu rīkotos gudri, ja saritinātu tur to paklāju un aizliktu durvīm priekšā. Citādi viņas saraujas planas un ielien pa durvju apakšu.
— Vai tu runā patiesību? — bailulis vaicāja, un kaklā viņam iesprūda kamols. — Tās sēnes no rīta nemaz nebija. Es tās izdomāju.
— Ak šitā gan? — Mija augstprātīgi novilka. — Tās lipīgās? Tās, kuras biezas kā filcs aug un rāpjas uz cilvēkiem un līp klāt?
— Es nezinu. Es nezinu... — bailulis trīsēdams attrauca.
— Mana vecmāmuļa ir ļoti ļoti veca, — Mija pavirši izmeta. — Viņa atrodas priekšnamā. Vai, patiesību sakot, tas, kas no viņas vēl palicis. Viņa izskatās kā liela, zaļa gabana, tikai vienā galā rēgojas mati. Arī pie tām durvīm tu vari nolikt paklāju, kas zi, vai tas ko līdzēs.
Bailuļa sirds stipri dauzījās, un viņa ķepiņas bija tik stingas, ka tikai ar pūlēm varēja saritināt paklājus. Kaut kur mājā joprojām tikšķēja pulkstenis.
— Šī skaņa nāk no augošajām sēnēm, — mazā Mija skaidroja. — Tās augs un augs, kamēr durvis pārsprāgs, un tad tās rāpsies uz tevi.
— Ņem mani augšā uz skapja! — bailulis kliedza.
— Te nav vietas, — mazā Mija atbildēja.
Pie āra durvīm klauvēja.
— Dīvaini, — mazā Mija sacīja un nopūtās, — dīvaini, ka cilvēkiem patīk klauvēt, lai gan viņi var ienākt tāpat...
Bailulis aiztraucās pie skapja un mēģināja uzrāpties augšā.
Pie durvīm atkal klauvēja.
— Mija, pie durvīm klauvē! — mājā atskanēja kāda balss.
— Jā, jel jā! — Mija atsaucās. — Durvis nav aizslēgtas. Tā bija vecmāmuļa, — viņa paskaidroja. — Iedomājies tikai, viņa vēl var parunāt.
Bailulis blenza uz priekšnama durvīm. Tās lēnām vērās vaļā, parādījās maza, melna sprauga. Bailulis iekliedzās un palīda zem paklāja.
— Mija, — vecmāmuļa uzsauca, — cik reižu tev esmu sacījusi, ka durvis jāatver, ja kāds klauvē. Un kādēļ tu esi salikusi paklājus pie durvīm? Un kādēļ tu man neļauj mierīgi nosnausties?
Tā bija briesmīgi veca un nikna vecmāmuļa, ģērbusies platā, baltā naktskreklā. Viņa pārgāja pāri istabai, atvēra ārdurvis un teica:
— Labvakar.
— Labvakar, — atbildēja bailuļa tēvs, — piedodiet, ka traucēju. Vai jūs neesat redzējusi manu dēlu, otro, skaitot no mazākā...
— Viņš atrodas zem dīvāna! — Mija atsaucās.
— Nāc vien ārā, — tētuks sacīja. — Es uz tevi nedusmojos.
— Ak tad šitā, zem dīvāna! Tā gan, — vecmāmuļa gurdi noteica. — Protams, ir jauki, ja tevi apciemo mazbērni, un Mijiņa var ielūgt savus rotaļu biedrus. Bet es vēlētos, lai viņi rotaļājas dienā, nevis naktī.
— Man gauži žēl. Citureiz viņš ieradīsies priekšpusdienā, — bailuļa tēvs paskaidroja.
Bailulis izlīda no dīvāna apakšas. Viņš neskatījās uz Miju un arī uz viņas vecmāmuļu ne. Viņš devās tieši uz durvīm, ārā uz kāpnēm un tālāk tumsā.
Tētuks gāja viņam blakus, ne vārda neteikdams. Bailulis bija tā aizvainots, ka gandrīz vai raudāja.
— Tētuk. Šitā meitene... tu pat nenoģied, viņa teica.
— Nemūžam es tur vairs neiešu, — viņš pikti turpināja. — Viņa mani piemānīja. Viņa mānās! Viņa tik briesmīgi mānās, ka tieši nelabi kļūst!
— Es saprotu, — tētuks viņu mierināja. — Tas var būt briesmīgi nepatīkami.
Un tad viņi pārgāja mājās un apēda visu palikušo saldo ēdienu.
SVILPASTE, KAS TICĒJA KATASTROFAI
Reiz dzīvoja kāda Svilpaste, kas jūrā mazgāja savu lielo lupatu paklāju. Viņa to berza ar ziepēm un suku līdz pašai paklāja zilajai malai un nogaidīja ik devīto vilni, kas atbangoja tieši īstajā laikā, lai noskalotu ziepju putas.
Tad viņa mazgāja līdz nākamajai zilajai malai, un saule sildīja viņas muguru, un viņa iebrida ar tievajām kājām dzidrajā ūdenī un tikai berza un berza.
Bija liega un rāma vasaras diena, tieši kā radīta paklāju mazgāšanai. Lēnām un miegaini vēlās gāzmas, lai viņai palīdzētu, un ap Svilpastes sarkano cepurīti sanēja dažas kamenes, jo domāja, ka viņa ir puķe.
«Ko nu izliecieties,» Svilpaste drūmi domāja. «Es tomēr zinu, kā tas ir. Tāds miers vienmēr iestājas pirms katastrofas.»
Viņa bija nonākusi pie pēdējās zilās paklāja malas, ļāva, lai devītais vilnis to apšļāc, un tad ievilka visu paklāju jūrā izskalot.
Pakalniņš bija gluds un sārts zem ūdens, pa to šurp un turp dejoja saules mirguļi. Tie dejoja arī pāri Svilpastes kāju pirkstiem un visus desmit tos apzeltīja.
Svilpaste iegrima pārdomās. Varētu iegādāties jaunu cepurīti oranžā krāsā. Vai arī vecās cepurītes malas izrakstīt ar saules mirguļiem. Varbūt ar zeltu? Bet nekustīgie zelta raksti, protams, nebūs tādi. Un, starp citu, kāda nozīme jaunai cepurei, ja gaidāmas briesmas? Bojā jau var aiziet arī ar veco cepuri ...