— Ak, — Lēnprāte atteica un samulsa.
— Jā, jā, nepielūdzamais, — Svilpaste aši nobēra. — Tas, ko nevar pielūgt, ar ko nevar apspriesties, nevar saprast un neko nevar vaicāt. Tas, kas nāk tur aiz tumšā loga, no tālienes, tāltālu no jūras, un aug un aug, un ko pamana tikai tad, kad ir jau par vēlu. Vai jūs, Lēnprāte, to esat izjutusi? Sakiet, ka jel reizi esat to pārdzīvojusi! Mīļā, labā, jel sakiet!
Lēnprāte bija tumši pietvīkusi, grozīja cukurtrauku un nožēloja, ka atnākusi.
— Nu jā, atvasarā vējš reizēm ir diezgan brāzmains, — viņa beidzot ierunājās.
Svilpaste jutās vīlusies un klusēja. Lēnprāte brītiņu pagaidīja, tad nervozi atsāka.
— Piektdien es žāvēju veļu un, ticat vai neticat, man vajadzēja skriet līdz pat žogam, jo vējš bija aiznesis manu labāko spilvendrānu. Kādu mazgāšanas līdzekli jūs lietojat, Svilpastes kundze?
— Neatceros, — Svilpaste atbildēja, un piepeši viņu pārņēma briesmīgs nogurums, tāpēc ka Lēnprāte negribēja viņu saprast. — Vai vēlaties vēl kādu tasi tējas?
— Nē, tencinu, — Lēnprāte attrauca.
— Apciemojums bija patīkams. Baidos, ka man laiks pamazām posties uz mājām.
— Nu jā, es saprotu, — Svilpaste atbildēja.
Arā bija iestājusies tumsa, un jūra šalkdama sitās pret krastu.
Bija par agru aizdegt lampu, lai neparādītu, ka baidās, bet savukārt pārāk krēslains, lai justos patīkami. Lēnprātes plānais deguns bija vēl vairāk saraukts nekā parasti, varētu domāt, ka viņa nejutās labi. Bet Svilpaste nemaz necentās palīdzēt viņai tikt uz mājām. Viņa neteica ne vārda, tikai klusēja un lauzīja sīkās drumslās savas glazētās kūkas.
— Ir gan nepatīkami, — Lēnprāte domāja un nemanot paņēma savu somu no sekretera un iesita to padusē. Arā pieņēmās spēkā dienvidrietumu vējš.
— Jūs runājāt par vēju, — Svilpaste pēkšņi sacīja, — par vēju, kas aizpūš veļu. Bet es runāju par cikloniem, par taifūniem, mīļā Lēnprāte. Par ūdens virpuļiem, viesuļiem, taifūniem un smilšu vētrām ... Par jūras bangām, kas aizskalo mājas ... Bet visvairāk es runāju pati par sevi, lai gan saprotu, ka smalki tas nav. Es zinu, ka notiks nelaime. Domāju par to visu laiku. Pat mazgājot savu lupatu paklāju. Vai jūs to varat saprast? Vai kaut ko tādu esat izjutusi?
— Ieteicams lietot etiķi, — Lēnprāte teica un blenza uz savu tējas tasi. — Lupatu paklāji saglabā krāsu, ja skalojamam ūdenim pielej mazliet etiķa.
Svilpaste sadusmojās, un tas bija tik neparasti. Viņa juta, ka kaut kādi jāsakaitina Lēnprāte, un darīja tā, kā viņai iekrita prātā: rādīja uz neglīto žuburu vāzītē un sauca:
— Paraugieties! Tas ir tik skaists! Tik labi harmonē ar servīzi!
Arī Lēnprāte sadusmojās, jo no visa tā bija nogurusi, viņa pietrūkās kājās un brēca:
— Itin nemaz! Tas ir par lielu un kuplu un pārāk košs, tas nemaz neder pie tējas galda!
Abas dāmas ardievojās. Svilpaste aizslēdza durvis un atgriezās dzīvojamā istabā.
Viņa jutās bēdīga un vīlusies un atzina, ka viņas tējas ielūgums nav izdevies. Mazais zars stāvēja vāzītē uz tējas galda pelēks un dzeloņains, un kā piebārstīts ar tumši sarkaniem ziediņiem. Pēkšņi Svilpastei likās, ka nevis ziedi nesaskanēja ar servīzi, bet pati servīze nesaskanēja ne ar vienu pašu priekšmetu. Viņa pārcēla vāzi uz palodzi.
Visa jūra bija pārvērtusies. Tā bija pelēka, ar baltiem zobiem, kas nikni kodās krastmalā. Debesis bija iesarkanas un smagas.
Svilpaste joprojām ilgi stāvēja pie loga un klausījās, ka pieņemas vējš.
Tad atskanēja tālrunis.
— Vai Svilpastes kundze? — piesardzīgi vaicāja Lēnprātes balss.
— Protams, ka es, — Svilpaste atbildēja.
— Te cits neviens nedzīvo. Vai jūs labi pārgājāt mājās?
— Protams, protams, — Lēnprāte atbildēja.
— Liekas, ka atkal mazliet pieņemas vējš. — Brītiņu viņa klusēja, tad laipni bilda: — Klausieties, Svilpastes kundze! Tās šausmas, par kurām jūs runājāt. Vai tādas bieži notikušas?
— Nē, — Svilpaste atbildēja.
— Tātad tikai reizēm?
— Patiesībā nekad. Tā ir tikai tāda sajūta, — Svilpaste atbildēja.
— Ai, — Lēnprāte atteica. — Es gribēju pateikties par tēju. Un tātad ar jums nekas nav noticis?
— Nē. Pateicos, ka piezvanījāt. Ceru, ka kādreiz tiksimies, — Svilpaste atbildēja.
— Es tāpat, — Lēnprāte atteica un nolika klausuli.
Svilpaste brītiņu pasēdēja saldama un raudzījās uz tālruni.
«Drīz vien mani logi kļūs tumši,» viņa domāja. «Tos varētu aizklāt ar segām. Spoguļus varētu apgriezt pret sienu.» Taču viņa nedarīja nekā, tikai sēdēja un klausījās vēja auros dūmenī. Vējš auroja gluži kā pamests zvēriņš.
Mājas dienvidpusē bumbulītes dukurītis sitās pret sienu, bet Svilpaste neuzdrīkstējās iziet ārā dukurīti noņemt. Māja viegli drebēja no vēja šalkām, varēja dzirdēt, ka vētra atspērās un brāzās pāri dārzam.
Arā nogāzās kāds ķieģelis un atsitās pret pakalniņu. Svilpaste sarāvās un piecēlās. Viņa žigli iegāja guļamistabā. Bet tā bija par lielu, tur nevarēja justies droši. Pieliekamais, tas gan bija diezgan mazs, lai justos drošībā. Svilpaste paķēra segu un drāzās pa gaiteni, ar kāju atspēra pieliekamā durvis un tad durvis cieši aizvēra. Te vētra nebija tik stipri sadzirdama. Arī loga te nebija, tikai neliels vēdlodziņš. Tumsā viņa taustījās garām kartupeļu maisam un, ietinusies segā, piespiedās pie sienas zem plaukta, uz kura atradās ievārījumu burkas.
Pamazām viņas fantāzija iztēloja pati savu negaisu, daudz tumšāku un postošāku nekā to, kas drebināja māju. Gāzmas vērtās par lieliem, baltiem pūķiem, pie apvāršņa kā melns pīlārs no ūdens iznira rūcošs ūdens virpulis, spožs pīlārs, kas brāzās pret viņu, tuvāk, aizvien tuvāk ...
Viņas pašas iztēlotais negaiss allaž bija pats briesmīgākais, tā jau tas vienmēr bijis. Un dziļi sevī Svilpaste mazliet lepojās ar savām katastrofām, kuras pieredzēja tikai viņa viena pati.
«Lēnprāte ir stulbene,» viņa domāja. «Muļķa sievišķis, kas nespēj domāt ne par ko citu kā tikai par tējas cepumiem un spilveniem. Viņa arī no puķēm nekā nesaprot. Tagad viņa sēž savās mājās un prāto, ka es nekad nekā neesmu piedzīvojusi. Es, kas ik dienas pieredzu pasaules bojā eju un tomēr joprojām apģērbjos, noģērbjos, ēdu un mazgāju traukus, un pieņemu viesus, it kā nekas nebūtu noticis.»
Svilpaste pastiepa uz priekšu purniņu, stingri palūkojās ārā tumsā un sacīja: «Es jums parādīšu.»
Ej nu sazini ko viņa ar to gribēja sacīt. Tad viņa palīda zem segas un ar ķepiņām aizspieda ausis.
Bet ārā pret pusnakti vētra pieņēmās, un pulksten vienos tās ātrums jau sasniedza 46 metrus sekundē.
Aptuveni ap pulksten diviem naktī vētra nogāza dūmeni. Viena tā puse nokrita ārpusē gar mājas sienu, bet otra iekrita pavardā. Pa jumta caurumu varēja saredzēt tumšās nakts debesis ar lieliem, slīdošiem mākoņiem. Un piepeši vētra ielauzās mājā, un aiz pavarda pelniem un plandošiem aizkariem, un galdautiem, un ģimenes fotogrāfijām, kas šāvās gar ausīm, nekā nevarēja saredzēt. Visas izbiedētās Svilpastes mantas dabūja dzīvību, tās čaukstēja, žvadzēja un klinkstēja, durvis aizsitās, un gleznas no sienas nokrita uz grīdas.
Dzīvojamās istabas vidū stāvēja Svilpaste, viņas kleita plandījās, un viņa mulsi domāja: «Tagad tas notiks. Tagad visam pienācis gals. Beidzot. Nu vairs ilgi nav jāgaida.»