NEREDZAMAIS CILVĒKS
Herberts Velss
/
I dīvainā svešinieka ierašanās
Svešinieks ieradās Aipingā kādā ziemas dienā februāra sākumā pa aso vēju un virpuļojošo sniegu — pēdējo tā gada sniegputeni. Nākdams pār kāpām no Bramblhērstas dzelzceļa piestātnes, viņš nesa biezi cimdotā rokā nelielu melnu ceļa somu. Viņš bija satinies no galvas līdz kājām, un mīkstās filca cepures mala aizslēpa visu seju, atstājot redzamu tikai spīdīgo degungalu; sniegs bija sakrājies viņam uz pleciem un krūtīm un izveidoja baltu čukuru uz nesamā. Nomocījies līdz nāvei, viņš iestreipuļoja viesnīcā «Pie četrjūga» un nometa somu.
— Siltumu, — viņš sauca, — cilvēku mīlestības vārdā! Istabu un siltumu!
Viņš nopurināja bufetes telpā sniegu, nodauzīja kājas un sekoja misis Holai viesistabā noslēgt līgumu. Ar šo ievadu un nosviedis uz galda pāris divdesmit šiliņu gabalu, viņš apmetās viesnīcā.
Misis Hola iekūra kamīnu un atstāja svešinieku vienu, lai aizietu pati pagatavot viņam ēdienu. Viesis, kas ziemu apmetās Aipingā, pie tam viesis, kas nekaulējās, bija nedzirdēta laime, un viņa apņēmās parādīt, ka ir tādas laimes cienīga.
Tikko gaļa sāka cepties un tūļīgā kalpotāja Millija bija mazliet uzmudināta ar pāris kodīgām piezīmēm, viņa ienesa viesistabā galdautu, šķīvjus un glāzes un ar vislielāko svinību sāka klāt galdu. Tā kā uguns gaiši kurējās, viņa bija pārsteigta, redzot, ka viesis, kas stāvēja ar muguru pret viņu un raudzījās pa logu pagalmā uz krītošo sniegu, vēl nebija atbrīvojies no cepures un mēteļa.
Viņa cimdotās rokas bija sakrustotas uz muguras, un viņš, kā likās, bija nogrimis dzijās domās. Misis Hola pamanīja, ka izkusušais sniegs, kas bija norasi- nājis viesa plecus, pilēja uz grīdsegas.
— Vai drīkstu paņemt jūsu cepuri un mēteli, ser, — viņa vaicāja, — un virtuvē tos pamatīgi izžāvēt?
— Nē, — viņš nepagriezies atbildēja.
Misis Hola, domādama, ka na'v labi sadzirdējusi, taisījās atkārtot jautājumu.
Viņš pagrieza galvu un paskatījās pār plecu.
— Lai tie vēl paliek, — viņš sacīja ar uzsvaru, un viņa ievēroja, ka viesis valkāja lielas, zilas brilles ar sānu aizsargiem un ka viņam bija kupla vaigu bārda, kas sniedzās pāri svārku apkaklei un pilnīgi apslēpa vaigus un seju.
— Ļoti labi, ser, — viņa noteica. — Kā vēlaties. Istaba drīz kļūs siltāka.
Tā kā viņš neatbildēja un atkal bija novērsis seju, misis Hola noprata, ka nav īstais laiks sākt sarunas; ātram un aprautām kustībām viņa pabeidza klāt galdu un izslīdēja no istabas.
Kad viņa atgriezās, viesis vēl arvien stāvēja kā pārakmeņojies — sakumpis, uzlocītu apkakli un pilošu cepures malu, kas bija uzvilkta uz acīm, lai pilnīgi apslēptu seju un ausis. Viņa visai svarīgi nolika uz galda olas un cepto šķiņķi un drīzāk uzsauca nekā teica:
— Jūsu pusdienas ir galdā, ser!
— Paldies! — viņš tūliņ atbildēja un nekustējās, kamēr viņa neaizvēra aiz sevis durvis. Tad viņš apcirtās un diezgan strauji tuvojās galdam.
Ejot gar bufeti uz virtuvi, misis Hola izdzirda skaņu, kas atkārtojās pēc noteiktiem starpbrīžiem. Cirk, čirk, čirk — tā bija ātri pa bļodu grieztas karotes čirkstoņa. — Ak, tas meitēns! — viņa iesaucās. — Es galīgi aizmirsu. Ko viņš tur tik ilgi dara? — Viņa pati pabeidza maisīt sinepes un veltīja Millijai par ārkārtīgo gausumu pāris asu vārdu. Pati viņa bija izcepusi šķiņķi un olas, uzklājusi galdu un padarījusi visu, kamēr Millija (laba palīdze!) nebija vēl tikusi galā ar sinepēm. Un jaunais viesis taču gribēja šeit palikt! Tad viņa piepildīja sinepju trauku, cēli uzlika to uz melnās, apzeltītās paplātes un nesa uz viesistabu.
Misis Hola pieklauvēja un tūliņ iegāja. Viņai ieejot, viesis strauji sakustējās, tā ka viņa tikai mirkli redzēja pazūdam aiz galda baltu priekšmetu. Viņš noliecās, it kā lai paceltu kaut ko no grīdas. Viņa nolika uz galda sinepju trauku un tad ievēroja, ka virsdrēbes bija noģērbtas un pārliktas pār krēslu kamīna priekšā. Un slapju kurpju pāris draudēja aprūsināt kamīna tērauda stieņus. Viņa apņēmīgi tuvojās šīm lietām.
— Man liekas, ka tagad varēšu tās ņemt un izžāvēt, — viņa stingri sacīja, nepieļaudama nekādu ierunu.
— Atstājiet cepuri! — viesis apslāpētā balsī atbildēja, un pagriežoties viņa redzēja, ka viņš bija pacēlis galvu un lūkojās viņā.
Brīdi viņa raudzījās svešiniekā tik pārsteigta, ka nevarēja izteikt ne vārda.
Viņš turēja sejas apakšējai daļai priekšā baltu drānu — tā bija salvete, kas viņam bija līdzi. Mute un žokļi tika pilnīgi aizsegti, un tāpēc balss bija skanējusi tik neskaidri. Bet ne jau tas satrauca misis Holu. Visa piere virs zilajām brillēm bija notīta ar baltu apsēju un otrs apsējs klāja ausis, pilnīgi nosedzot visu seju un atstājot redzamu tikai sārto, smailo degunu. Tas bija sārts un spīdīgs, tāds pats ka ienākot. Mugurā viņam bija tumšbrūni samta svārki ar augstu, melnu apkakli, kas bija oderēta ar audeklu un uzlocīta. Biezie, melnie mati, kur vien varēja, spraucās laukā starp apsējiem un izveidoja savādas astes un Vagus, piešķirot svešiniekam visdīvaināko izskatu, kāds vien iedomājams. Viņa negaidīja, ka ieraudzīs tik savīkstītu un sasietu galvu, un brīdi sastinga.
Viesis neatņēma salveti no sejas, bet tāpat vien turēja priekšā, kā viņa tagad ievēroja, ar brūnā cimdā tērptu roku un skatījās viņā ar necaurredzamiem un tukšiem briļļu stikliem.
— Atstājiet cepuri! — viņš caur balto drānu neskaidri sacīja.
Misis Hola atjēdzās no pārdzīvotajām izbailēm un nolika cepuri atpakaļ uz krēsla pie kamīna.
— Es nezināju, ser, ka … — viņa iesāka, bet samulsusi apklusa.
— Pateicos, — viņš sausi atteica, paraudzīdamies uz durvīm un tad atkal uz viņu.
— Es tās likšu labi izžāvēt, ser, — misis Hola sacīja un nesa drēbes projām. Iedama laukā pa durvīm, viņa atkal uzmeta skatienu balti savīkstītajai galvai un tumšajām brillēm; viņš vēl arvien turēja sejai priekšā drāniņu. Viņa mazliet drebēja, aizvērdama aiz sevis durvis, un viņas sejā atspoguļojās izbrīns un apjukums.
— Kas to būtu domājis? — viņa čukstēja. — Tas nu gan! — Lēnām viņa gāja uz virtuvi un bija nogrimusi pārāk dziļās domās, lai apvaicātos Millijai, ko tā atkal tik ilgi tūļājas.
Viesis sēdēja un klausījās, kā attālinājās viņas soļi. Viņš nemierīgi paskatījās uz logu un tikai tad nolika salveti un atkal ķērās pie ēdiena. Viņš apēda kumosu, uzmeta aizdomu pilnu skatienu logam, apēda otru kumosu, tad piecēlās un salveti rokā šķērsoja istabu >iii novilka aizlaidnes līdz baltajiem aizkariem, kas sedza apakšējās rūtis. Istabā iestājās krēsla. Viņš atvieglots atgriezās pie galda un maltītes.
— Nabadziņš laikam pārcietis nelaimes gadījumu vai arī operāciju, — misis Hola noteica. — Kā es pārbijos no tiem apsējiem!
Viņa pielika krāsnī ogles, uzstādīja drēbju žāvētāju un izklāja uz tā ceļotāja mēteli.
— Un brilles! Viņš izskatījās vairāk pēc ūdenslīdēja nekā pēc dzīva cilvēka!
Viņa uzkāra uz statņa stūra šalli.
— Un visu laiku tur mutei priekšā kabatas lakatiņu. Runā caur to!… Varbūt viņa mute arī ievainota — var jau būt.
Viņa apsviedās kā cilvēks, kas pēkšņi kaut ko atcerējies.
— Apžēlojies! — viņa iesaucās, tajā pašā mirklī pievērsdamās gluži citām lietām. — Vai tu vēl neesi nomizojusi tupeņus, Millij?