— Turiet viņu! — Džeferss skaļi sauca. — Ja viņš nosviedīs drēbes …
— Turiet viņu! — nu kliedza visi un metās uz balto, plīvojošo kreklu, kas vienīgais vēl liecināja par svešinieka klātbūtni.
Krekla piedurkne negaidot iezvēla Holam pa seju, apturot viņa tuvošanos atplestām rokām, un atmuguriski uzgrūda viņu vecajam ķesterim Tūtsamam. Nākamajā brīdī apģērba gabals pacēlās uz augšu un sa- raucās, piedurknēm vaļīgi plivinoties, kā jau krekls, ko pārvelk pār galvu. Džeferss to sakampa, bet tikai palīdzēja novilkt. Neredzama roka iesita viņam pa muti, un viņš tūliņ izvilka rundziņu un nikni iezvēla Tedijam Henfrijam pa pakausi.
— Sargies! — ikviens, sitot uz labu laimi un nekam netrāpot, kliedza. — Turi viņu! .Aiztaisiet durvis! Nelaidiet viņu vaļā! Es kaut ko noķēru! Te viņš ir!
Viņi sacēla neiedomājamu troksni. Visiem, kā likās, bija ticis iesperts reizē, un Sendijs Vedžerss, kas jau vienmēr bija gudrs un kam briesmīgs sitiens pa degunu vēl paasināja prātus, attaisīja durvis un metās bēgt pirmais. Pārējie, kas viņam tūliņ sekoja, brīdi tika saspiesti aizdurvē. Kaušanās turpinājās. Sektantam Fipam izdauzīja priekšzobu, Henfrijam ievainoja auss skrimstalu. Džeferss dabūja pa žokli un pagriežoties satvēra kaut ko, kas bija iespiedies drūzmā starp viņu un Haksteru un neļāva viņiem saskarties. Viņš juta muskuļainas krūtis, un nākamajā brīdī viss iekaisušo vīru pūlis cīnīdamies izlauzās pārpildītajā priekšnamā.
— Man viņš ir rokā! — Džeferss kliedza, spiezdamies un grūstīdamies pārējo vidū. Sarkanu seju un uztūkušām vēnām viņš cīnījās ar neredzamo pretinieku.
Vīri atkāpās pa labi un kreisi, bet neparastais mudžeklis atri lidoja uz ārdurvīm un novērpās lejā pa viesnīcas sešiem pakāpieniem. Džeferss kliedza aizžņaugta balsī, bet tomēr turēja kaut ko ciet un spēra ar celi. Tad viņš apgriezās un smagi ar galvu atsitās grantī. Tikai tad viņa pirksti atlaidās.
Atskanēja uztraukti kliedzieni: — Turiet viņu! Neredzams!
Kāds svešs jauneklis, kura vārds nenāca gaismā, tūliņ iejaucās burzmā, satvēra kaut ko, bet palaida atkal vaļā un pārkrita pāri zemē gulošajam policistam. Ceļa vidū iekliedzās sieviete, jo kaut kas padrāzās viņai garām; kāds suns, kas laikam dabūja spērienu, ievaukšķējās un kaukdams ieskrēja Hakstera pagalmā, bet neredzamais cilvēks ar šo bija izbēdzis. Ļaudis brīdi stāvēja pārsteigti un rokas plātīdami. Tad viņus pārņēma panika, un viņi izklīda pa ciemu kā vēja nestas sausas lapas. Tikai Džeferss saliektiem ceļiem gulēja gluži klusu uz muguras pie viesnīcas lieveņa kāpnēm.
VIII
CEĻĀ
Astotā nodaļa ir ļoti īsa un stāsta, ka vietējais dabas draugs Gibinss, kas snauduļodams gulēja plašajās kailajās kāpās, kur pēc viņa domām pāris jūdžu apkārtnē nebija ne dvēseles, izdzirda, ka cieši līdzās kāds klepo, šņaukā un tad nikni lādas. Viņš apskatījās visapkārt, bet nekā neredzēja. Viņš tomēr noteikti dzirdēja balsi. Tā turpināja lādēties tik pamatīgi un ar tādām niansēm, kas raksturo tikai kulturāla cilvēka lāstus. Tā sasniedza vislielāko skaļumu, tad atslāba un izgaisa tālumā, aizejot, kā viņam likās, uz Aderdīnas pusi. Atskanēja vēl negantas šķavas, un tad balss apklusa. Gibinss nebija nekā dzirdējis par rīta notikumiem, bet šī parādība bija tik pārsteidzoša un uztraucoša, ka viņam pazuda viss filozofiskais, miers. Viņš steigšus piecēlās un, cik ātri vien varēja, devās pa krauju lejā uz ciemu.
IX
MISTERS TOMASS MARVELS
Misters Tomass Marvels jums jāiedomājas kā cilvēks ar pilnīgu, izblīdušu seju, degunu kā gurķi, lielu, slienainu un drebošu muti un jocīgi sarainu bārdu. Viņa augums tiecās uz tuklumu, un viņa īsās rokas un kājas tikai vēl pasvītroja šo noslieci. Viņš valkāja apdriskātu cilindru. Neskaitāmās auklas un kurpju saites, kas viņam aizstāja pogas un bija redzamas apģērba kritiskākajās vietās, liecināja, ka šis vīrs ir īsts vecpuisis.
Misters Tomass Marvels sēdēja ar kājām grāvī pusotras jūdzes no Aipingas, ceļa malā, kas veda pāri kāpām uz Aderdīnu. Tā kā viņš valkāja lieliem cau- rumiem_izrotātas zeķes, tad. viņa kājas bija tikpat kā kailas. īkšķi bija plati un izslieti kā modra suņa ausis. Nesteigdamies, jo misters Marvels visu darīja bez
steigas, viņš pārdomāja, kā būtu, ja uzlaikotu zābakus. Tie bija veselākie zābaki, kādi viņam ilgi nebija gadījušies, tikai par lieliem, kamēr viņa vecie bija ļoti ērti sausā laikā, bet mitrā bija par plāniem. Misteram Tomasam Marvelam nepatika lieli zābaki, bet viņam nepatika arj mitrums. Viņam nekad nevedās īsti izdomāt līdz galam, kas nepatīk vairāk, bet bija jauka diena un nekā labāka nebija ko darīt." Viņš skaisti sarindoja visus četrus zābakus zālē un aplūkoja tos. Redzot tos zālē un sazēlušajos dadžos, viņam piepeši ienāca prātā, ka abi pāri izskatās ļoti neglīti. Tāpēc viņš nemaz nebija pārsteigts, izdzirdis aiz sevis kādu balsi:
— Un tomēr tie ir zābaki!
— Tie ir labdarības zābaki, — misters Tomass Marvels atbildēja un, galvu piešķiebis, īgni noraudzījās uz tiem. — Velns lai parauj, ja' es zinātu, kurš ir visneglītākais pāris visā plašajā dieva pasaulē.
— Hm, — balss noteica.
— Esmu valkājis vēl bēdīgākus, — ir tiesa, ka esmu bijis gluži bešā, bet man vēl nekad nav bijuši tik traki riebīgi, ja atļaujat tā sacīt. Dienām esmu mangojis zabakus, jo manējie jau apnikuši man līdz kaklam. Sie, bez šaubām, ir diezgan veseli. Bet kārtīgs klaidonis tik ilgi nedabūn neko citu redzēt kā tikai pats savus zābakus. Ticiet vai nē, bet es visā šajā no- lādētajā apgabalā esmu izmakšķerējis vienīgi šitos zabakus. Apskatiet tos! Un šis vispār ir labs apgabals zābaku ziņā. Man tikai nelaimējas. Es jau vairāk nekā desmit gadu dabūnu šajā apgabalā zābakus. Un tad vēl ar mani tā apietas!
— Tas ir nejēdzīgs apgabals, — balss sacīja, — un cilvēki ir tīrie cūkas.
— Vai ne? — misters Tomass Marvels iesaucās. — Ak kungs! Un tādi zābaki! Tas ir par traku!
Viņš paskatījās pa labi pār plecu, lai aplūkotu un novērtētu sarunu biedra zābakus, bet — brīnums! — kur vajadzēja atrasties viņa sarunu biedra zābakiem,, nebija ne kāju, ne zābaku. Viņš pagrieza galvu pa kreisi, bet arī tur nebija ne zābaku, ne kāju. Viņu pārņēma liels izbrīns, *
— Kur jūs esat? — misters Tomass Marvels vaicāja pār plecu un nostājās uz visām četrām. Viņš redzēja tukšās kāpas, kur griezās vējš, un tālumā zaļās irbuleņu krūmu galotnes.
— Vai esmu piedzēries? — mister^ Marvels jau- tāja. — Vai man spokojas? Vai runāju pats ar sevi? Kas tas.,.
— Nebaidies! — balss sacīja.
— Nekādas vēderrunāšanas! — misters Marvels, aši pielēcis kājās, iesaucās. — Kur tu esi? Viņš man teiks, lai nebaidos!
— Nebaidies! — balss atkārtoja.
— Gan tu dabūsi no manis trūkties, muļķi! — Tomass Marvels uztraucās. — Kur tu esi? Ka grābšu…
— Vai tu esi aprakts? — viņš pēc briža jautāja.
Nebija nekādas atbildes. Misters Tomass Marvels
stāvēja kailām kājām un pārsteigts. Svārki viņam tikko turējās uz pleciem.
— Ķī-vit, — tālumā iesvilpās ķīvīte.
— Es tev rādīšu — ķī-vit! — misters Marvels norūca. — Kas tās par muļķībām!
Kāpas uz rītiem un vakariem, ziemeļiem un dienvidiem bija tukšas, ceļš ar seklajiem grāvjiem un baltajiem stabiņiem gar malu tukšs un līdzens aizstiepās no ziemeļiem uz dienvidiem, un tukšas bija arī zilās debesis, ja neskaita vientuļo ķīvīti.