— Lai dievs stāv man klāt, — misters Tomass Marvels noteica un uzrāva atkal svārkus plecos. — Tas nāk no dzeršanas. Es jau tā domāju.
— Tas nenāk vis no dzeršanas, — balss tejca. — Saņemies!
— Vai! — Marvels iesaucās, un viņa lāsumainā seja nobāla. — Tas nāk no dzeršanas, — viņa lūpas mēmi atkārtoja. Viņš turpināja skatīties visapkārt un lēni kāpās atpakaļ. — Es varētu apzvērēt, ka dzirdēju balsi, — viņš čukstēja.
— Bez šaubām, ka dzirdēji,
— Es atkal to dzirdu, — misters Marvels iesaucās un izmisis saķēra ar roku pieri. Piepeši kāds saņēma viņu aiz apkakles, spēcīgi sapurināja un apmulsināja vēl vairāk.
— Neesi muļķis! — balss sacīja.
— Nu gan laikam esmu sajucis prātā! — Marvels vaimanāja. — Nu nav labi! Tas tāpēc, ka sadomājos par tiem sasodītajiem zābakiem. Nu esmu galīgi sajucis! Bet varbūt tie ir gari!
— Ne viens, ne otrs, — balss runāja. — Klausies!
— Beigas! — misters Marvels nopūtās.
— Vienu acumirkli! — balss, dusmas valdīdama, stingri pavēlēja.
— Nu? — misters Tomass Marvels atbildēja un sajuta dīvainas sāpes, it kā viņam kāds iegrūstu ar pirkstu krūtīs.
— Tev šķiet, ka esmu iedomas — tikai iedomas?
— Kas cits tu varētu būt? — misters Tomass Marvels, pakausi kasot, atbildēja.
— Ļoti labi, — balss atviegloti noteica. — Es tik ilgi apmētāšu tevi ar oļiem, līdz sāksi domāt citādi.
— Bet kur tu e s i ? <
Balss neatbildēja. Nošvīkstēja olis, laikam nomests no gaisa, un gandrīz trāpīja mistera Marvela plecu. Misters Marvels pagriezies redzēja, ka gaisā uzlēca cits olis, aprakstīja sarežģītu loku, brīdi apstājās un tad gandrīz neaptverama ātrumā atlidoja līdz viņa kājām. Viņš bija pārāk pārsteigts, lai vairītos. Olis atsitās pret kailo īkšķi un ievēlās grāvī. Misters Tomass Marvels palēcās un skaļi iebļāvās. Tad viņš sāka skriet, paklupa pār kādu neredzamu priekšmetu un kūleņodams apsēdās.
— Nu? — balss vaicāja, kad pār klaidoni gaisā apmeta loku un pacēlās trešais olis. — Vai esmu iedomas?
Misters Marvels par atbildi flzrausās kājās, bet tūliņ atkal tika notriekts gar zemi. Brīdi viņš gulēja mierā.
— Ja tu vēl pretosies, — balss sacīja, — es tev laidīšu ar oli pa galvu.
— Tas tik ir smalki, — misters Tomass Marvels norūca, piecēlās sēdus, paņēma rokā sasisto īkšķi un šķielēja uz trešo lādiņu. — Es nevaru saprast. Akmeņi lido paši no sevis. Akmeņi runā. Tagad tik liecies gar zemi! Sapūsti! Man ir gals klāt.
Trešais olis nokrita.
— Tas ir ļoti vienkārši, — balss ierunājas. — Es esmu neredzams cilvēks.
— Ko nu stāsti blēņas! — misters Marvels, no- elsdamies aiz sāpēm, pukojās. — Kur tu esi noslēpies? Nesaprotu, kā tu to dabū gatavu. Beigas ir!
— Esmu neredzams. Tas ir viss, — balss sacīja. — Es gribu, lai tu to saprastu.
— Tas jau katram skaidrs. Tev, kundziņ, nemaz nav jābūt tik sasodīti nepacietīgam. Nu labi. Dod zīmi! Kur tu esi noslēpies?
— Esmu neredzams. Tas ir pats galvenais. Un es gribu, lai tu saprastu …
— Bet kur tu esi? — misters Marvels partrauca.
— Tepat — kādus sešus metrus no tevis.
— Nestāsti nu! Es neesmu akls. Drīz tu man teiksi, ka esi plāns gaiss. Es neesmu tāds muļķis.
— Jā. Es esmu plāns gaiss. Tu skaties man cauri.
— Kā! Vai tev nemaz nav miesas? Tikai balss — sitās pļāpas, — un vairāk it nekā? Vai tā ir?
— Esmu īsts cilvēks, kam gribas ēst un dzert un kam vajag arī apģērba. Bet es neesmu redzams. Vai saprati? Neredzams. Gluži vienkārši. Neredzams,
— Vai esi līdzīgs īstam cilvēkam?
— Jā, esmu.
— Ja tu esi īsts, ļauj sevi aptaustīt, — Marvels sacīja. — Tad tas nebūs tik sasodīti neparasti.
— Ak kungs! — viņš iesaucās. — Kā tu mani sabaidīji, tā sakampdams.
Ar brīvajiem pirkstiem viņš pieskārās rokai, kas bija saņēmusi viņa plaukstu, bikli aptaustīja to, uzsita pa muskuļainajām krūtīm un augstāk atrada bārdainu seju. Marvels bija ārkārtīgi pārsteigts,
— Pie joda! — viņš iesaucās. — Tas jau vēl trakāk nekā gaiļu cīņā. Ļoti savādi! Un es skaidri redzu jums cauri pusjūdzi tālu zaķi. No jums nekas nav saskatāms, tikai…
Viņš uzmanīgi pētīja šķietami tukšo telpu.
— Vai neesat ēdis maizi un sieru? — viņš prasīja, turēdams neredzamo roku.
— Tev taisnība, Tie vēl nav sagremotu
— Ā! — misters Marvels noteica. — Tas tomēr ir spokaini.
— Ak, tas viss nav nemaz tik dīvaini, kā tev liekas.
— Tas šķiet diezgan dīvaini manam vienkāršajam prātam, — misters Tomass Marvels atteica. — Kā jūs to dabūnat gatavu? Pie velna, — kā tas panākts?
— Tas ir garš stāsts, un bez tam ..
— Es jums saku, tas viss man ir par traku, — misters Marvels nopūtās.
— Pagaidām gribu teikt, ka man vajadzīgs palīgs. Tas man nepieciešams. Tevi es atradu nejauši. Klīdu apkārt kails, nevarīgs un traks aiz dusmām. Biju gatavs nonāvēt… Un tad ieraudzīju tevi…
— Ak kungs! — misters Marvels tikai noteica.
— Es tev sekoju, šaubījos, gāju tālāk.
Mistera Marvela sejā ļoti izteiksmīgi izpaudās viņa pārdzīvojums.
— Tad apstājos. «Šeit,» es spriedu, «ir tāds pats atstumts cilvēks kā tu. Tas ir īstais vīrs.» Tāpēc griezos atpakaļ un nācu tev klāt. Tev. Un …
— Ak kungs! — misters Marvels tikai gaudās.
— Man reibst galva. Vai drīkstu jautāt: ko tas nozīmē? Un kādu palīdzību jūs vēlaties? Neredzams!
— Es vēlos, lai tu man apgādātu drēbes, pajumti un tad pārējās lietas. Esmu diezgan ilgi bez tām izticis. Ja negribēsi, — tad … Bet tu palīdzēsi, tev japalidz.
— Paklausieties, — misters Marvels sacīja.
— Esmu pārāk apmulsis. Negrūstiet vairs mani! Un ļaujiet man iet! Man drusku jāatjēdzas. Un jūs gandrīz pārsitāt man īkšķi. Tas viss ir tik neaptverami. Tukšas kāpas, tukša debess. Jūdzēm it nekas cits nav redzams kā tikai nevainīgā daba. Un piepeši dzirdu balsi. Balss no debesīm. Un akmeņi! Un dūre! Ak kungs!
— Saņemies, — teica balss, — jo tev būs jādara tas, ko likšu.
Misters Marvels piepūta vaigus un ieplēta acis.
— Esmu izvēlējies tevi, — balss turpjnāja. — Tu esi vienīgais, atskaitot dažus muļķus tur, ciema, kas zina, ka ir tāds neredzams cilvēks. Tev jābūt manam
palīgam. Palīdzi man, — un es tavā labā izdarīšu lielas lietas. Neredzamajam cilvēkam ir vara.
Viņš brīdi apklusa, lai spēcīgi nošķaudītos.
— Bet ja tu mani piekrāpsi, — viņš sacīja, — ja nedarīsi, ko tev likšu …
Viņš apklusa un sāpīgi uzsita misteram Marvelam uz pleca. Misters Marvels bailēs iebrēcās.
— Es negribu jūs piekrāpt, — viņš atbildēja un centās izlocīties no neredzamajiem pirkstiem. — Nudien, nedomājiet tā. Es ļoti gribu jums palīdzēt, pasakiet tikai, ko lai daru! (Ak kungs!) Es labprāt darīšu visu, ko vien gribēsiet.
X
MISTERS MARVELS DODAS UZ AIPINGU
Kad pārskrēja pirmā vētrainā panika, aipingieši sāka prātot. Pēkšņi pamodās šaubas, — diezgan satrauktas un nedrošas, bet tomēr šaubas. Daudz vieglāk taču ir neticēt neredzamam cilvēkam, un tos, kas patiešām bija redzējuši, ka viņš izzūd gaisā, un jutuši viņa rokas spēku, varēja saskaitīt pie pirkstiem. Vedžerss pagaidām nebija šo liecinieku skaitā, jo bija ieslēdzies savās mājās, un Džeferss gulēja bez samaņas «Pie četrjūga» viesistabā. Lielais un neparastais, kas neiekļaujas ikdienas pieredzē, cilvēkus bieži vien nodarbina mazāk nekā sīkāki un taustāmāki notikumi. Aipingā līksmi plīvoja karogi, un visi bija ģērbušies svētku drēbēs. Svētkus ļaudis bija sākuši gaidīt jau vairāk kā pirms mēneša. Pēcpusdienā pat tie, kas ticēja, ka ir tāds neredzamais cilvēks, atkal pabailīgi sāka pievērsties mazām izpriecām, jo cerēja, ka viņš būs aizgājis pavisam. Skeptiķiem viss jau likās tīrais joks. Kā vieni, tā otri visu dienu bija ļoti saviesīgi.