Heismena pļavā bija uzcelta telts, kurā misis Bantinga ar pārējām dāmām vārīja tēju, kamēr laukā miss Kasa un miss Sekbata ar palīgmācītāju trokšņaini vadīja svētdienas skolas audzēkņu rotaļas un sacīkstes. Bez šaubām, valdīja viegls nemiers, bet lielākā daļa ļaužu prata apslēpt šķietamās bažas. Pļavā bija arī
slīpi izvilkta virve, pa kuru, turoties pie trīša, varēja nojoņot lejā uz piebāztu maisu. Šo izpriecu, tāpat kā šūpotnes un kokosriekstu telti, visvairāk bija iemīļojusi jaunatne. Ļaudis arī pastaigājās, un mazajam karuselim pievienotā leijerkaste pildīja gaisu ar skarbu eļļas smaku un tikpat skarbu mūziku. Biedrības locekļi, kas no rīta bija apmeklējuši baznīcu, tagad lepni staigāja, piespraudušies rozā un zaļas nozīmītes. Jautrākie puiši bija izrotājuši spilgtām lentām arī savas apaļās cepures. Veco Flečeru, kas neatzina nekādas izpriecas, redzēja caur jasmīnu krūmiem pa logu vai arī pa vaļējām durvīm, — kā nu kurš gribēja skatīties. Viņš viegli balansēja uz dēļa, kas bija uzlikts uz diviem krēsliem, un balsināja viesistabas griestus.
Ap pulksten četriem no kāpu puses tuvojās kāds svešinieks. Tas bija maza auguma plecīgs vīrs ar ļoti nodriskātu cilindru galvā. Kā likās, viņš bija ļoti aizkusis. Vaigi viņam gan saplaka, gan piepūtās. Lāsumai- najā sejā bija lasāmas rūpes, un viņš kustējās ar negribīgu steigu. Viņš iegriezās gar baznīcas stūri un devās uz viesnīcu «Pie četrjūga». Arī vecais Flečers atceras, ka redzējis viņu. Veco vīru tā pārsteidzis svešinieka dīvainais nemiers, ka viņš, to vērojot, neviļus ļāvis kaļķu javai no sarenes aiztecēt aiz svārku piedurknes.
Kokosriekstu šaujambūdas īpašniekam licies, ka šis svešinieks sarunājies pats ar sevi, un to pašu ievērojis arī misters Haksters. Svešais apstājās laukā pie viesnīcas kāpnēm un, kā misters Haksters apgalvo, izcīnīja nopietnu iekšēju cīņu, pirms piespieda sevi ieiet mājā. Beidzot viņš devās augšā pa kāpnēm, un misters Haksters redzējis, ka viņš nogriežas pa kreisi un atver viesistabas durvis. Misters Haksters dzirdējis istabā un bufetes telpā balsis, kas aizrādīja svešiniekam, k"a viņš kļūdījies.
— Tā istaba ir aizņemta, — Hols sacīja.
Svešinieks neveikli aiztaisīja durvis un iegaja bufetes telpā.
Pēc dažām minūtēm viņš atkal iznaca un visai apmierināts slaucīja ar roku lūpas. Misters Haksters tomēr domāja, ka viņš tikai izliekas. Viņš staveja un brīdi raudzījās visapkārt. Tad misters Haksters re« dzēja, ka viņš dīvaini zaglīgā gaitā aizsoļoja uz vārtiem, pret kuriem atradās viesistabas logs. Svešinieks vilcinādamies atspiedās pret vārtu stabu, izvilka īsu māla pīpīti un sāka to pildīt. Pirksti viņam drebēja. Viņš neveikli aizkūpināja pīpi un, rokas sakrustojis, sāka gausi vilkt dūmu, kas nemaz neatbilda tiem ātrajiem skatieniem, kurus viņš arvien uzmeta pagalmam.
Misters Haksters to visu noskatījies, stāvot aiz tabakas preču loga skārda kārbām, un svešinieka dīvainā izturēšanās pamudināja viņu turpināt novērojumus.
Piepeši svešinieks saslējās un iebāza pīpi kabatā. Tad viņš pazuda pagalmā. Misters Haksters, tūdaļ apķēries, ka viņš varbūt ir liecinieks sīkai zādzībai, apskrēja ap leti un metās laukā uz ceļa, lai aizturētu zagli. Bet misters Marvels pa to laiku parādījās atkal. Cepure viņam bija ^sašķiebta, vienā rokā viņš turēja lielu, zilā galdautā satītu saini, otrā — trīs, kā vēlāk izrādījās, ar mācītāja bikšturiem kopā sasietas klades. Haksteru ieraudzījis, viņš noelsās un, spēji pagriezies pa kreisi, sāka skriet.
— Ķeriet zagli! — Haksters iekliedzās un sāka viņam dzīties pakaļ. Mistera Hakstera pārdzīvojums bija spilgts, bet īss. Viņš redzēja bēgli tieši sev priekšā aši skrienam uz baznīcas stūri un kāpu ceļu. Viņš redzēja ciema karogus un visu svētku godību un tikai viena vai divas sejas pagriezās pret viņu.
— Ķeriet zagli! — viņš atkal ieaurojās un drosmīgi skrēja tam pakaļ. Pēc kādiem desmit soļiem viņš mistiskā veidā tika satverts aiz kājas un vairs neskrēja, bet ar neticamu ātrumu lidoja pa gaisu. Piepeši viņa acu priekšā atradās zeme. Šķita, ka pasaule sašķīst miljons lēkājošās dzirkstelēs, un turpmākie notikumi viņu vairs neinteresēja,
XI
VIESNĪCĀ «PIE ČETRJŪGA»
Lai skaidrāk saprastu, kas notika viesnīcā, nepieciešams atgriezties pie tā brīža, kad misters Haksters pirmo reizi ieraudzīja pa logu misteru Marvelu,
Tieši taja brīdī misters Kass un misters Bantings atradās viesistabā. Viņi nopietni pētīja dīvainos rīta notikumus un ar mistera Hola atļauju pamatīgi apskatīja neredzamā cilvēka mantas. Džeferss bija pa daļai atspirdzis no kritiena un, līdzjūtīgu draugu pavadīts, aizgājis mājās.. Misis Hola bija savākusi svešinieka izkaisītos apģērba gabalus un piekopusi istabu. Uz galda pie loga, kur svešinieks mēdza strādāt, Kass tūliņ atrada trīs biezas klades ar uzrakstu «Dienasgrāmata».
— Dienasgrāmata! — Kass sacīja un nolika klades atkal atpakaļ.
— Nu mēs katrā ziņā kaut ko noskaidrosim.
Mācītājs atspiedās ar rokām uz galda.
— Dienasgrāmata, — Kass sēzdamies atkārtoja, atbalstīja pret divām kladēm trešo un atvēra to. — Hm … priekšlapā nav vārda. Pie joda!… Skaitļi. Un diagramas.
Mācītājs apgāja ap galdu, lai paskatītos viņam pār plecu.
Kass šķirstīja lapas un piepeši izskatījās saīdzis.
— Sasodīts! Te ir tikai skaitļi, Banting.
- Vai tur nav diagramu? — misters Bantings vai- cāja. — Vai nav kādās ilustrācijas, kas apgaismotu…
Skatieties paši, — misters Kass atteica. — Te ir matemātika, bet te, spriežot pēc burtiem, rakstīts krievu vai citā līdzīgā valodā un te grieķiski. Grieķu valodu, es domāju, jūs …
— Protams, — misters Bantings atbildēja, izņēmis sāka slaucīt brilles un piepeši jutās ļoti neērti, jo par to, kas viņam vēl bija palicis prātā no grieķu valodas, nebija nemaz vērts runāt. — Jā, grieķu valoda mūs, bez šaubām, uzvedīs uz pēdām.
— Es jums uzmeklēšu kādu vietu.
— Es vispirms gribētu izšķirstīt klades, — misters Bantings, vēl arvien brilles slaucīdams, sacīja. — Jāiegūst kopiespaids, Kas, un tad var atšifrēt atsevišķas vietas.
Viņš noklepojās, uzlika brilles, pamatīgi sakartoja tās uz deguna, vēlreiz noklepojās un gaidīja, v^i kaut kas nenotiks un nenovērsīs draudošo kaunu. Tad viņš paņēma kladi, ko Kass nesteigdamies pasniedza, — un tad tiešām kaut kas notika.
Pēkšņi atvērās durvis.
Abi vīri satrūkās un atskatījās, bet jutas atviegloti, ieraugot plankumaini sārtu seju zem apdriskata cilindra.
— Vai bufete? — šī seja vaicāja un blenza viņos.
— Nē, — abi džentlmeņi reizē atbildēja.
— Otrā pusē, draugs, — teica misters Bantings.