— Un, lūdzu, aiztaisiet durvis, — misters Kass dusmīgi piebilda.
— Labs ir, — nelūgtais viesis zemā balsī norūca, kas vairs nebija aizsmakusi un skanēja pavisam citādāk nekā pirmā jautājumā. — Labs ir! — viņš agrākajā balsī atkārtoja. — Stūrē tālāk! — tad nozuda un aiztaisīja durvis.
— Jūrnieks, cik varu spriest, — misters Bantings sacīja. — Interesanti puiši! «Stūrē tālāk!» viņš teica. Laikam kāds jūrnieku izteiciens, ko viņš attiecināja uz sevi, atstādams istabu.
— Laikam gan, — Kass atbildēja. — Man nervi šodien nav kārtībā. Es gluži salēcos, kad atvērās durvis.
Misters Bantings pasmaidīja, it kā viņš nebūtu salēcies.
— Un tagad, — viņš nopūties sacīja, — šīs klades.
— Vienu mirklīti, — Kass ierunājās, piecēlās un aizslēdza durvis. — Domāju, nu mūs neviens netraucēs.
Kad viņš slēdza durvis, kāds nošņaukājās.
— Nenoliedzams ir viens, — Bantings runāja un piesēdās tuvāk Kasām. — Pēdējās dienās Aipingā patiešām atgadījušies ļoti savādi notikumi — ļoti savādi. Es, protams, nevaru ticēt izdomātajam stāstam par neredzamo cilvēku ..,
— Tas ir neticami, — Kass apgalvoja, — neticami, bgt tiesa, ka ieskatījos, nudien ieskatījos pa viņa piedurkni.
— Vai patiešām — vai esat par to pārliecināts?.». Varbūt spogulis, piemēram… Tik viegli iespējams radīt halucinācijas. Nezinu, vai esat kādreiz redzējis īsti labu burvju mākslinieku, *.
— Es negribu vairs disputēt, — Kass atbildēja.
— Mes jau esam diezgan to pārrunājuši, Banting. Un tieši tagad mums ir šis klades … Ā! Te, man liekas, ir kaut kas grieķiski. Tie, bez šaubām, ir grieķu burti.
Viņš rādīja uz lappuses vidu. Misters Bantings viegli pietvīka un pieliecās tuvāk, jo laikam caur brillēm nevarēja visai labi saredzēt. Šī vienkāršā vīra grieķu valodas zināšanas bija ļoti trūcīgas, bet viņš bija cieši pārliecināts, ka ikviens draudzes loceklis tic, ka viņš pazīst grieķu un senebreju oriģinālus. Un tagad — vai atzīties? Vai kaut ko samelot! Piepeši viņam pakausī radās savāda sajūta. Viņš mēģināja pakustināt galvu, bet juta nepārvaramu pretestību.
Viņš manīja dīvainu spiedienu, it kā pakausi būtu saņēmusi stingra un smaga roka, un tā neatlaidīgi lieca viņa zodu tuvāk galdam.
— Nekustieties, vīreļi, — kāda balss čukstēja,
— vai arī sašķaidīšu jūsu smadzenes!
Viņš ieskatījās Kasa sejā, kas atradās turpat cieši līdzās, un ieraudzīja tikai sava nevarīgā pārsteiguma un baiļu atspulgu.
— Atvainojiet, ka tik skarbi apejos ar jums, — balss teica, — bet tas ir nepieciešami.
Kopš kura laika esat iemācījušies okšķerēt pa zinātnieka privātajām piezīmēm? — balss jautāja, bet abu džentlmeņu zodi reizē atsitās pret galdu, un viņu zobi noklabēja.
— Kopš kura laika esat iemācījušies ielauzties nelaimīga cilvēka privātās telpās? — un trieciens atkārtojās.
— Kur viņi nolikuši manas drēbes?
— Klausieties, — balss turpināja, — logi ir aiztaisīti, un es izņēmu no durvīm atslēgu. Esmu diezgan stiprs cilvēks un man ir pie rokas kamīna urķis, pie tam neesmu redzams. Nav ne mazāko šaubu, ka es varētu, ja vien gribētu, jūs abus nogalināt un pēc tam gluži viegli aiziet projām. Vai sapratāt? Ļoti jauki. Vai apsolāties necelt veltīgu troksni un darīt, ko teikšu, ja palaidīšu jūs vaļā?
Mācītājs ar ārstu saskatījās, un ārsts savieba seju.
— Jā, — misters Bantings sacīja, un ārsts to atkārtoja.
Tad spiediens pakaušos izzuda un ārsts ar mācītāju ļoti sarkanām sejām atliecās taisni un grozīja galvas.
— Lūdzu, palieciet turpat sēdot, — neredzamais cilvēks teica. — Jūs saprotat, te ir urķis.
— Kad ienācu istabā, — viņš turpināja, piebāzdams kā vienam, tā otram savam viesim urķi pie deguna, — negaidīju, ka šeit kādu sastapšu. Bez piezīmju kladēm cerēju atrast arī drēbju kārtu. Kur tās ir? Nē — necelieties! Redzu, ka tās ir projām. Lai arī dienas tagad ir gluži siltas, tā ka neredzams cilvēks var skraidīt apkārt kails, vakari tomēr vēsi. Man vajadzīgas drēbes un — dažas citas lietas. Un man nepieciešamas arī šīs trīs klades.
XII
NEREDZAMAIS CILVĒKS ZAUDĒ PACIETĪBU
Stāstījums šai vietā, diemžēl, atkal jāpārtrauc, un tūliņ kļūs saprotams kāpēc. Kamēr viesistabā notika viss iepriekš atstāstītais un "misters Haksters vēroja misteru Marvelu, kas pie vārtiem smēķēja pīpi, metrus desmit nostāk misters Hols un Tedijs Henfrijs visai apmulsuši parsprieda Aipingas vienīgo sarunu tematu.
Piepeši skaļi nodārdēja viesistabas durvis, atskanēja spalgs kliedziens un tad iestājās klusums.
— Kas tas? — Tedijs Henfrijs iesaucās.
— Kas tad tas? — atskanēja aiz bufetes.
Misters Hols visu aptvēra lēni, bet pareizi.
— Tur nav labi, — viņš sacīja un, pametis leti, devās uz viesistabas durvīm.
Viņi abi ar Tediju apņēmīgām sejām satikās pie durvīm un saskatījās.
— Tur kaut kas nav kārtībā, — Hols atkārtoja, un Henfrijs piekrizdams pamāja ar galvu.
Viņi saoda nepatīkamu ķimikāliju smaku un dzirdēja ļoti ātras un klusinātas sarunas neskaidro troksni.
— Vai pie jums viss labi? — Hols pieklauvējis prasīja.
Neskaidrā saruna pēkšņi aprāvās, brīdi valdīja klusums, tad atsākās šņācoši čuksti. — Nē, nevajag! — atskanēja spalgs kliedziens. Iekšā piepeši kaut kas sarosījās, apgāzās krēsls, notika īsa cīņa un atkal iestājās klusums.
— Pie velna, kas tas? — Henfrijs klusu iesaucās.
— Vai — pie jums — viss — labi? — misters Hols paceltā balsī vēlreiz jautāja.
Mācītājs, dīvaini stomoties, atbildēja: — Jā-ā, labi. Lūdzu — netraucēt.
— Savādi! — misters Henfrijs teica.
— Savādi! — teica misters Hols.
— Saka, lai netraucējot, — Henfrijs piebilda.
— Es dzirdēju, — Hols atbildēja.
— Un nošņaukājās, — Henfrijs sacīja.
Viņi turpināja ieklausīties apslāpētajā, bet ašajā sarunā.
— Esnevaru! — misters Bantings skaļākā balsī liedzās. — Es jums saku, ser, to es nedarīšu!
— Ko tas nozīmē? — Henfrijs jautāja.
— Teica, ka nedarīšot, — Hols sacīja. — Viņš taču nerunāja ar mums, vai ne?
— Nekaunība! — misters Bantings iekšā noteica.
— «Nekaunība!» — misters Henfrijs atkārtoja. — Es to s k a i d r i dzirdēju.
— Kas tagad runā? — Henfrijs vaicāja.
•— Man liekas, misters Kass, — Hols sacīja. — Vai tu visu dzirdi? %
Viņi klusēja. Skaņas iekšā bija ļoti neskaidras.
— Izklausās, it kā tur mētātu galdautu, — Hols teica.
Aiz letes parādījās misis Hola. Hols ar rokām rādīja, lai viņa izturas klusu un pievienojas viņiem. Tas pamodināja misis Holas sievišķīgo pretestību.
— Ko tu tur klausies, Hol? — viņa vaicāja. — Vai tev nekā labāka nav ko darīt tādā dienā, kad tik daudz viesu?
Hols mēģināja visu izskaidrot ar žestiem un mīmiku, bet misis Hola bija nepielūdzama. Viņa pacēla balsi. Tad Hols ar Henfriju diezgan sašļukuši un rokas plātīdami uz pirkstgaliem atgriezās bufetes telpā, lai izstāstītu viņai, kas par lietu.
Sākumā misis Hola tam, ko viņi bija dzirdējuši, nepiešķīra nekādu nozīmi. Tad viņa lika Holam ciest klusu, kamēr Henfrijs viņai atstāstīja visu. Viņai gandrīz šķita, ka viss ir tīrie nieki — varbūt viņi pašlaik pārvietojot mēbeles.