— Es dzirdēju, viņš teica «nekaunība!» — nudien, — Hols sacīja.
— E s to dzirdēju, misis Hola, — Henfrijs iebilda.
— Ko tu vēl neteiksi, — misis Hola iesāka.
— Klusu! — misters Tedijs Henfrijs iesaucās. — Vai neatvērās logs?
— Kāds logs? — misis Hola jautāja.
— Viesistabas logs, — Henfrijs atbildēja.
Visi uzmanīgi klausījās. Misis Hola stīvi raudzījās savā priekšā uz vaļējo viesnīcas durvju gaišo četrstūri, balto, mirdzošo ceļu un Hakstera veikala logiem, kas laistījās jūnijā saulē. Pēkšņi atvērās Hakstera veikala durvis un uztraukumā ieplestām acīm, rokas plātīdams laukā izsteidzās Haksters.
— Hei! — Haksters kliedza. — Ķeriet zagli! — un pārskrēja' šķērsām pāri gaišajam četrstūrim uz pagalma vārtu pusi un pazuda.
Tajā pašā laikā viesistabā atskanēja troksnis un aizcirtās ciet logi.
Hols, Henfrijs un kroga viesi tūliņ juku jukām izskrēja laukā. Viņi pamanīja kādu pazūdam ap stūri uz kāpu ceļa un redzēja, ka misters Haksters izdara gaisā sarežģītu lēcienu un pakrīt uz mutes. Ļaudis gar ceļmalu stāvēja pārsteigti vai arī skrēja šurp.
Misters Haksters bija apdullis. Henfrijs noliecās, lai viņu aplūkotu, bet Hols ar diviem strādniekiem, kas bija ienākuši krogā, nesakarīgi kliedzot, tūliņ skrēja tālāk un redzēja, ka misters Marvels pazūd aiz baznīcas sētas. Viņi laikam pieņēma neiespējamo, ka tas ir neredzamais cilvēks, kas piepeši kļuvis redzams, un sāka dzīties pa ielu viņam pakaļ. Taču Hols vēl nebija noskrējis ne desmit metru, kad pārsteigumā skaļi iekliedzās un aizlidoja uz galvas sāņus. Krītot viņš pieķērās vienam strādniekam un norāva to sev līdzi. Viņu apgāza kā futbolā, kad aizliek kāju priekšā.
Otrs strādnieks apgriezās, paskatījās un nodomāja, ka Hols paklupis pats no sevis. Viņš gribēja turpināt vajāšanu, bet tika tāpat aizķerts aiz potītes kā Haksters. Kad pirmais strādnieks ar pūlēm piecēlās kājās, viņu atkal pasita sāņus trieciens, kas būtu nogāzis vērsi.
Viņam krītot, ap stūri parādījās tie, kas joņoja šurp no pļavas. Pirmais skrēja kokosriekstu telts īpašnieks, drukns vīrs zilā adītā kamzolī. Viņš bija pārsteigts, redzot, ka ceļš ir tukšs un zemē tikai nez kāpēc valstās trīs cilvēki. Tad kaut kas no aizmugures atsitās pret viņa kāju, viņš klupa un krita sāņus, bet paguva vēl pieķerties sava brāļa un kompanjona kājai un noraut viņu sev līdzi. Vairāki cilvēki, steigā skriedami, lādēdamies uzgrūdās viņam virsū, klupa un pārkrita pāri.
Kad Hols, Henfrijs un strādnieki izskrēja no mājas, ilggadīgo piedzīvojumu izmācīta, misis Hola palika bufetes telpā pie kases. Piepeši atvērās viesistabas durvis, tajās parādījās misters Kass un, nemaz nepaskatījies uz viņu, tūliņ skrēja lejā pa kāpnēm uz baznīcas stūri. — Turiet viņu! — Kass kliedza. — Neļaujiet viņam nomest saini! Jūs varat viņu redzēt, kamēr viņš tur saini.
Viņš nemaz nezināja, ka ir tāds Marvels. Neredzamais cilvēks pagalmā bija pēdējam nodevis klades un saini. Mistera Kasa seja bija nikna un stingra, bet viņa apģērbs bija trūcīgs. Viņam bija mugurā vienīgi balts, vaļīgs svārciņš, ko par apģērbu uzskatītu tikai Grieķijā.
— Turiet viņu, — misters Kass auroja. — Viņš paņēma manas bikses un visas mācītāja drēbes!
— Tūliņ parūpēšos par viņu, — viņš uzsauca Hen- frijam, skriedams garām zemē guļošajam Haksteram.
Viņš iegriezās ap stūri, lai pievienotos burzmai, un tika notriekts gar zemi ne visai pieklājīgā pozā. Kāds skrienot sāpīgi uzmina viņam uz pirksta. Viņš iebļāvās, mēģināja uzcelties kājās, dabūja grūdienu, atkal nokrita uz visām četrām un nu redzēja, ka nenotiek gūstīšana, bet tikai savstarpēja grūstīšanās. Visi skrēja atpakaļ uz ciemu. Viņš atkal piecēlās un dabūja spēcīgu belzienu pa ausi. Grīļodamies viņš tūdaļ devās atpakaļ uz viesnīcu, pārlēkdams pāri zemē pamestajam Haksteram, kurš tagad cēlās sēdus.
Atrazdamies jau uz viesnīcas kāpnēm, viņš dzirdēja, ka vispārējā kliedzienu jūklī spalgi izdalās dusmu sauciens un nopliukšķ pļauka. Viņš pazina neredzamā cilvēka balsi, kas skanēja tā, it kā viņu pēkšņi būtu aizkaitinājis sāpīgs sitiens.
Nākamajā brīdī misters Kass jau atradās viesistabā.
— Viņš nāk atpakaļ, Banting, — misters Kass, istabā ieskriedams, sauca. — Glābieties!
Misters Bantings stāvēja pie loga un mēģināja apsegties ar kamīna paklāju un laikrakstu.
— Kas nāk? — viņš prasīja un tā satrūkās, ka viņa apģērbs gandrīz izjuka.
— Neredzamais cilvēks! — Kass teica un steidzās uz logu. — Labāk taisīsimies, ka tiekam. Viņš kaujas kā traks! Kā traks!
Nākamajā brīdī viņš jau bija laukā pagalmā.
— Ak debess! — misters Bantings iesaucās un brīdi svārstījās starp divām drausmīgām iespējām. Viņš izdzirda viesnīcas priekšnamā briesmīgu cīņu un — izšķīrās. Mācītājs izrāpās pa logu, steigšus pielāgoja savu ietērpu un bēga pa ciema ceļu, cik ātri vien īsās un resnās kājas nesa.
No brīža, kad neredzamais cilvēks dusmās iebrēcās un misters Bantings devās neaizmirstamajā skrējienā pa ciemu, nav vairs iespējams pareizi atstāstīt Aipingas notikumus. Varbūt neredzamais cilvēks patiesībā gribēja palīdzēt Marvelam izbēgt ar drēbēm un kladēm, bet viņa garastāvokli, kas nekad nebija sevišķi labs, laikam pilnīgi sabojāja nejaušs belziens, un viņš sāka sist un zvelt tikai sišanas prieka dēļ.
Iedomājieties ceļu pilnu ar skrejošiem cilvēkiem, durvis blīkšķ, katrs cīnās par kādu kaktiņu, kur paslēpties. Iedomājieties, ka burzma pēkšņi uzdrāžas vecā Fle- čera nedrošajam podestam,kas sastāv no dēļa un diviem krēsliem, un apgāž kaļķa javas spaini. Iedomājieties pāris izbiedētu cilvēku, kas pamesti virpuļojošajā karuselī. Tad visa trokšņainā burzma izklīst, un karogiem izgreznotajās Aipingas ielās, kur izmētāti kokosrieksti, apgāztas audekla teltis un izsvaidītas saldumu galda bagātības, plosās tikai neredzamais. Visur dzird, ka aizveras slēģi un aizslēdzas durvis, un tikai nejauši kādas rūts stūrī var pamanīt biklu, ieplestu aci.
Neredzamais cilvēks brītiņu izklaidējās, izsitot visus viesnīcas «Pie četrjūga» logus, un tad iemeta lielu āra lampu misis Grogremas viesistabā. Tas arī būs bijis viņš, kas pārgrieza telegrāfā vadus tūliņ aiz Higinsa mājas uz Aderdīnas ceļa. Pēc tam, pateicoties savām neparastajām īpašībām, viņš pavisam nozuda no cilvēku redzes loka. Aipingā viņu vairs ne dzirdēja, ne redzēja, nedz arī manīja. Viņš pazuda uz visiem laikiem.
Pagāja tomēr pāris stundu, pirms kāds cilvēks uzdrošinājās parādīties uz izpostītā Aipingas ceļa.
XIII
MISTERS MARVELS GRIB TIKT VAĻĀ
Kad metās krēsla un aipingieši atkal bailīgi sāka parādīties svētku godības drupas, aiz dižskābaržu meža uz Bramblhērstas pusi pa mijkrēsli ar pūlēm soļoja neliels, plecīgs vīrs ar nodriskātu cilindru galvā. Viņš nesa trīs klades, sasietas ar raibu gumijas saiti, un zilā galdautā satītu saini. Viņa sārtajā sejā izpaudās apmulsums un nogurums. Šķita, ka viņš drudžaini steidzas. Viņu pavadīja balss, kas nepiederēja viņam pašam, un viņš arvien sarāvās no neredzamas rokas pieskāriena.
— Ja tu man atkal muksi, — balss sacīja, — ja tu man atkal mēģināsi izmukt…
— Ak dievs! — misters Marvels iesaucās. — Plecs taču ir vienos zilumos.
—.Goda vārds, — balss turpināja, — es tevi nositīšu.