— Es nemaz nemēģināju mukt, — Marvels atbildēja, un viņa balsī jau ieskanējās raudas. — Zvēru, ka nē. Es nezināju, pa kuru ceļuv nogriezties, tas ir viss. Pie velna, kā es varēju zināt, pa kuru ceļu jānogriežas? Esmu jau tā diezgan grūstīts .. .
— Ja neklausīsi, grūstīs vēl vairāk, — balss teica, un Marvels tūliņ apklusa. Viņš piepūta vaigus, un viņa acīs bija lasāms izmisums.
— Ļoti žēl, ka šie muļķi izpļāpās manu noslēpumu, un tu vēl gribēji nozust ar manām kladēm. Laime, ka dažs labs no viņiem laikā aizskrēja un pazuda! Te nu ir… Neviens nezināja, ka esmu neredzams. Bet ko lai tagad daru?
— Ko lai es tagad daru? — Marvels klusiņām jautāja.
— Viss nācis klajā. Viss būs avīzēs! Visi mani meklēs. Katrs uzmanīsies …
Balss izplūda spēcīgos lāstos un apklusa. Izmisums mistera Marvela sejā tikai auga, bet viņa soļi kļuva gausāki.
— Ej! Ej! — balss teica.
Mistera Marvela seja starp sārtajiem plankumiem kļuva pelēka.
— Nenomet klades, muļķi! — balss skarbi uzsauca.
— Man patiešām būs tevi jāizlieto, — balss turpināja.
— Tu esi vājš palīgs, bet man nu cits nekas neatliek.
— Esmu nožēlojams palīgs, — Marvels sacīja.
— Jā gan, — balss bija ar viņu vienis prātis.
— Esmu jums vissliktākais palīgs, kāds vien var būt, — Marvels sacīja.
— Es neesmu vesels, — viņš turpināja, kad brīdi bija valdījis neveikls klusums.
— Es nebūt neesmu vesels, — viņš atkārtoja.
— Ak tā?
— Un man ir vāja sirds. Tas mazais darbiņš — es, bez šaubām, to paveicu. Bet apžēlojieties! Es kuru katru brīdi varēju nokrist. • .
— Patiešām?
— Man nav ne tik daudz dūšas, ne spēka, kā jums vajadzīgs.
— Es tevi uzmudināšu.
— Labāk ne! Jūs zināt, ka negribu izjaukt jūsu nodomus. Bet tas varētu notikt. Aiz tīrām bailēm un muļķības …
— Labāk nemēģini,— balss stingri un mierīgi sacīja.
— Kaut es būtu miris! — Marvels vaimanāja.
— Tas nav taisnīgi, — viņš piebilda. — Jums jāsaprot … Liekas, ka man ir pilnīgi tiesības .,.
— Uz priekšu! — balss uzsauca.
Misters Marvels paātrināja gaitu, un brīdi viņi atkal gāja klusēdami.
— Tas ir sasodīti grūti, — misters Marvels ieteicās.
Sie vārdi neatstāja nekāda iespaida. Viņš izmēģinājās citādi.
— Kas man par to būs? — viņš briesmīgi sarūgtināts atsāka.
— Ak, turi muti! — balss viņu sparīgi pārtrauca. — Es par tevi gādāšu. Dari, kas tev likts. Tu izdarīsi to, kā pienākas. Tu esi muļķis un nekas vairāk, bet iztiksim …
— Es jums saku, ser, ka neesmu īstais vīrs. Visu cieņu, — bet tā nu ir.
— Ja tu neturēsi muti, es atkal izgriezīšu tavu elkoni, — neredzamais cilvēks sacīja. — Ļauj man domāt.
Drīz vien aiz kokiem parādījās divi dzelteni gaismas plankumi un mijkrēslī varēja saskatīt baznīcas četrstūraino torni.
— Visu laiku, ejot caur ciemu, es turēšu tev roku uz pleca, — balss teica. — Ej taisni cauri un nemēģini darīt muļķības. Pretējā gadījumā tev klāsies vēl ļaunāk.
— To es zinu, — Marvels nopūtās, —to visu es zinu.
Nelaimīgais stāvs ar nodriskāto cilindru galvā aizgāja ar saviem nesamiem gar apgaismotajiem logiem pa ciema ceļu un nozuda mijkrēslī.
XIV
STOUVAS OSTĀ
Pulksten desmitos otrā rītā misters Marvels neskuvies, apputējis un netīrs sēdēja, sabāzis rokas dziļi kabatās, uz sola pie krodziņa Stouvas ostas nomalē. Viņš izskatījās ļoti noguris, uztraukts un neapmierināts,
Laiku pa laikam viņš piepūta vaigus. Viņam līdzās atradās klades, bet tagad tās bija sasietas ar auklu. Sainis bija atstāts priedēs aiz Bramblhērstas, jo neredzamais cilvēks bija mainījis savus nodomus. Misters Marvels sēdēja uz sola un bija drudžaini satraukts, lai arī neviens nepiegrieza viņam ne mazāko vērību. Viņa rokas arvien savādā nemierā taustījās ap daudzajām kabatām.
Kad viņš tā bija sēdējis jau krietnu stundu, no krodziņa ar laikrakstu rokā iznāca vecāks jūrnieks un apsēdās viņam līdzās.
— Jauka diena, — jūrnieks ierunājās.
Misters Marvels pameta visapkārt skatienu, kurā bija lasāms kaut kas stipri līdzīgs bailēm,
— Ļoti, — viņš atbildēja.
— īsti laba vasara, — jūrnieks pašpārliecināti turpināja.
— Jā gan, — misters Marvels piebilda.
Jūrnieks izvilka zobu bakstāmo un, iepriekš paprasījis atjauju, dažas minūtes noņēmās ar to. Viņa acīm šai laikā bija vaļas pētīt mistera Marvela noputējušo augumu un klades, kas atradās tam līdzās. Tuvodamies misteram Marvelam, viņš bija dzirdējis tādu skaņu, it kā kabatā nošķindētu nauda. Viņu bija pārsteidzis tas, ka mistera Marvela āriene nebūt neatbilda šai šķietamajai turībai. Tad viņa domas atkal atgriezās pie jautājuma, kas jau visu laiku nodarbināja viņa prātus.
— Grāmatas? — viņš pēkšņi iejautājās un trokšņaini beidza tīrīt zobus.
Misters Marvels sarāvās un paskatījās uz tām.
— Jā gan, — viņš sacīja. — Jā, grāmatas.
— Grāmatās reizēm aprakstītas dīvainas lietas, — jūrnieks turpināja.
— To es ticu, — misters Marvels atbildēja.
— Un notiek ārkārtīgas lietas, par kurām nav rakstīts grāmatās, — jūrnieks runāja.
'— Arī pareizi, — misters Marvels piebalsoja. Viņš uzlūkoja sarunu biedru un tad pameta skatienu visapkārt.
— Par dažām ārkārtīgām lietām, piemēram, rakstīts avīzēs, — jūrnieks sacīja.
— Ir gan.
— Šajā avīzē, — jūrnieks uzsvēra.
— Tā! — misters Marvels noteica.
— Te, piemēram, raksta, — jūrnieks stāstīja, uzmanīgi un stingri vērodams misteru Marvelu, — raksta par neredzamu cilvēku.
Misters Marvels pavēra muti, pakasīja sev vaigu un juta, ka viņam svilst ausis.
— Ko viņi vēl nerakstīs? — viņš vārgi iesaucās.
— Austriešu zemē vai Amerikā?
— Ne vienā, ne otrā, — jūrnieks atteica, — šeit pat.
— Ak kungs! — misters Marvels sarāvās.
— Ja es saku tepat, — jūrnieks misteram Marvelam par lielu atvieglinājumu teica, — tad, protams, nedomāju tieši šo vietu, bet šo apkārtni.
— Neredzams cilvēks! — misters Marvels prātoja.
— Un ko viņš dara?
— Visu ko, — jūrnieks, Marvelu pētīdams, atbildēja un tad piebilda. — Visādas trakas lietas.
— Es kādas četras dienas neesmu redzējis avīzi, — Marvels atzinās.
— Viņš sācis no Aipingas, — jūrnieks stāstīja.
— Vai tiešām! — misters Marvels iesaucās.
— Tur viņš iesācis, šķiet, ka neviens nezina, no kurienes viņš ieradies. Rau, kur ir: «Dīvains notikums Aipingā». Un te avīzē stāv rakstīts, ka pierādījumi ir ticami, loti ticami.
— Ak kungs! — misters Marvels atkal iesaucās.
— Bet tas tad ir ārkārtīgs notikums. Kāds mācītājs un dakteris apliecina, ka esot viņu skaidri un gaiši redzējuši vai — mazākais — neredzējuši. Te raksta, ka viņš apmeties «Pie četrjūga» un neviens nenojaudis viņa nelaimi, tā rakstīts, ka neviens nenojaudis viņa nelaimi, līdz kādā kautiņā viesnīcā viņam norauti no galvas apsēji. Tad ievērojuši, ka viņa galva nav redzama. Viņu tūliņ mēģinājuši saņemt ciet, bet viņš, tā stāv rakstīts, nometis drēbes, un viņam laimējies izbēgt. Tas tomēr noticis pēc karstas cīņas, kurā viņš nopietni ievainojis, te rakstīts, mūsu cienījamo un spējīgo policistu misteru J. A. Džefersu. Ļoti patiesīgs raksts, vai ne? Vārdi un viss cits.