Paceļot acis no darba, viņš ieraudzīja rietā mirdzošo pretējo pakalnu. Varbūt minūti viņš tā sēdēja, grauza spalvaskātu un apbrīnoja koši zeltītās krāsas pār virsotni, bet tad viņa uzmanību saistīja mazs cilvēka stāvs, kas izskatījās melns kā tinte un skrēja šurp pa kalna muguru. Tas bija neliela auguma vīrelis. Galva viņam bija augsta cepure, un viņš skrēja tik ātri, ka viņa kājas zibēja vien.
'— Atkal viens ēzelis, — doktors Kemps noteica. — Tāds pats kā tas, kurš uzdrāzās man šorīt aiz stūra un kliedza: «Neredzamais cilvēks nāk, ser!» Nesaprotu, kas cilvēkiem uznācis. Varētu domāt, ka dzīvojam trīspadsmitā gadsimtā.
Viņš piecēlās, piegāja pie loga un raudzījas uz krēslaino piekalni, pa kuru traucās mazais, tumšais stāvs.
— Šķiet, ka viņš briesmīgi steidzas, — Kemps pra- toja, — bet neizskatās, ka tiktu uz priekšu. Ja viņa kabatas būtu pilnas ar svinu, viņš neskrietu smagāk. Aizkusis, nabags!
Nākamajā brīdī tās vasarnīcas, kas atradās augstāk Bardokas piekalnē, aizslēpa skrējēju. Viņš atkal un atkal parādījās trīs reizes starp trim savrup stāvošām mājām un tad pilnīgi pazuda aiz terases.
— Ēzeļi! — doktors Kemps teica un, apgriezies uz papēžiem, gāja atpakaļ pie sava rakstāmgalda.
Tie, kas atradas uz ceļa un redzēja ārprātīgās bailes bēgļa sviedriem klātajā seja, tomēr nedomāja tik nicinoši kā ārsts. Vīrs skrēja smagiem soļiem un pie tam skanēja kā pilns šurpu un turpu mētāts maks. Viņš neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, bet viņa ieplestās acis raudzījās tieši uz ieleju, kur bija iedegtas lampas un ielā drūzmējās ļaudis. Viņa neglītā mute bija vaļā, uz lūpām bija pienainas putas, un elpa skaļi gārdza. Visi, kam viņš tā aizsteidzās garām, apstājās, sāka skatīties uz ceļa un uztraukti cits citam jautāja, kāpēc viņš tā steidzas.
Drīz vien augšā piekalnē kāds suns, kas vāļājās uz ceļa, iekaucās un paskrēja zem vārtiem. Cilvēkiem vēl stāvot un brīnoties, aizšalca garām it kā vējš, it kā soļu dipoņa un aizkusušas elpas skaņa,
Ļaudis iekliedzās. Ļaudis nolēca no ietves. Uztraukums ar kliedzieniem un ari tīri instinktīvi izplatījās lejup pa piekalni. Ļaudis ielā jau kliedza, kad Marvels atradās tikai pusceļā līdz tiem. Tie ieskrēja ar jaunajām ziņām mājās, aizcirta un aizslēdza aiz sevis durvis. Viņš to dzirdēja un izmisis vēl pēdējo reizi paātrināja gaitu. Viņam līdzi gāja bailes, kas aizsteidzās pa priekšu un mirklī sagrāba pilsētu.
— Neredzamais cilvēks nāk! Neredzamais cilvēks!
XVI
«PIE JAUTRAJIEM SPORTISTIEM»
Krodziņš «Pie jautrajiem sportistiem» atrodas tieši kalna pakājē, kur sākas tramvaja līnijas. Krodzinieks, atspiedies ar tuklajām rokām uz letes, runājās ar kādu bālu važoni par zirgiem, kamēr cilvēks pēlēkās drēbēs un melnu bārdu, pēc izrunas spriežot, amerikānis, iekoda cepumus un sieru, dzēra alu un tērzēja ar policistu, kas' pašlaik bija brīvs no pienākumiem.
— Kāpēc tā klaigā? — bālais važonis prasīja, pagājās sāņus un mēģināja pār netīro dzelteno aizkaru, kas sedza kroga loga apakšējās rūtis, saskatīt pakalnu. Laukā kāds skrēja,
— Laikam ugunsgrēks, — krodzinieks ieteicās.
Krogam tuvojās smagi soļi, strauji tika atgrūstas
vaļā durvis, un tajās, asarām noplūdis un izpūris, parādījās Marvels. Viņš bija pazaudējis cepuri, svārku apkakle viņam bija atrauta vaļā. Ieskrējis viņš aši apsviedās un mēģināja aiztaisīt durvis. Siksnas cilpa turēja tās pusviru.
— Nāk! — viņš spiedza baiļu pārvērstā balsi. — Viņš nāk! Neredzamais cilvēks! Man pakaļ. Palīdziet, dieva dēļ! Palīdziet! Palīdziet!
— Aiztaisiet durvis! — teica policists. — Kas nak? Kas te par troksni?
Viņš piegāja pie durvīm, atraisīja siksnu un durvis aizcirtās. Amerikānis aiztaisīja otras durvis.
— Laidiet mani iekšā! — Marvels grīļodamies un
Š- raudādams lūdzās un krampjaini spieda sev pie krūtīm klades. — Laidiet mani iekšā! Ieslēdziet mani kaut kur! Viņš dzenas man pakaļ. Viņš teica, ka nositīs mani, un viņš to izdarīs.
— Jūs esat drošībā, — sacīja vīrs ar melno bārdu. — Durvis ir ciet. Ko tas viss nozīmē?
— Laidiet mani dziļāk! — Marvels lūdzās un skaļi iekliedzās, jo durvis piepeši satricināja spēriens, kam sekoja ašs klauvējiens un klaigas ārpusē.
— Hallo! — policists iesaucās. — Kas tur ir?
Misters Marvels, kā prātu zaudējis, metās ar galvu
panelī, kas šur tur atgādināja durvis.
— Viņš mani nogalinās. Viņš ir dabūjis nazi vai ko citu. Dieva dēļ!
— Lūdzu! — krodzinieks sacīja. — Nāciet šurp! — Un viņš pacēla letes dēli.
Misters Marvels aizskrēja aiz letes, jo klauvējieni ārpusē atkārtojās.
— Netaisiet vaļā durvis! — viņš kliedza. — Lūdzu, netaisiet vaļā durvis! — Kur lai paslēpjos?
— Tad tas ir neredzamais cilvēks? — vīrs ar melno bārdu jautāja. — Man liekas, būtu laiks viņu redzēt.
Pēkšņi tika izsists kroga logs. Pa ielu skrēja un kliedza cilvēki. Policists bija nostājies uz dīvāniņa un snaigstoties skatījies laukā, lai redzētu, kas notiek pie durvīm. Sarauktu pieri viņš nokāpa zemē.
— Tā tas ir, — viņš sacīja.
Krodzinieks, stāvēdams pie viesistabas durvīm, kur tagad bija ieslēdzies misters Marvels, paskatījās uz izsisto logu un pienāca pie abiem vīriešiem.
Viss piepeši bija klusu.
— Kaut man būtu klāt rundziņa! — policists ieteicās un nedroši gāja uz durvīm. — Ja atvērsim, viņš tūljņ ienāks. Viņu nevar aizturēt.
— Nav nemaz tik pārāk jāsteidzas atvērt durvis, — bālais važonis bažīgi piebilda.
— Atvelciet bultas! — vīrs ar melno bārdu teica. —Un tiklīdz nāks… — viņš parādīja, ka rokā tur revolveri.
— Tas neiet, — policists protestēja. — Tā būs slepkavība.
— Es zinu, kādā zemē atrodos, — bārdainais vīrs atbildēja. — Tēmēšu viņam uz kājām. Atvelciet bultas!
— Lai tikai tas netrāpa man! — krodzinieks, pār aizkaru uz ielu šķielēdams, iesaucās.
— Labi, — vīrs ar melno bārdu sacīja un pieliecies, uzvilktu revolveri rokā, pats atšāva bultas. Krodzinieks, važonis un policists pagriezās uz durvīm.
— Nāc iekšā! — bārdainais vīrietis paklusu sacīja, atkāpās nostāk un, turēdams ieroci aiz muguras, skatījās uz atbultētajām durvīm. Durvis neatvērās, neviens neienāca. Kad pēc piecām minūtēm kāds cits važonis piesardzīgi ieskatījās krogā, viņi vēl arvien gaidīja, bet pa viesistabas durvīm glūnēja bailīga seja un ievāca ziņas.
— Vai visas durvis mājā aizslēgtas? — Marvels vaicāja.. — Viņš iet un ložņā apkārt. Viņš ir tik viltīgs kā velns.
— Ak žēlīgais dievs! — plecīgais krodzinieks iesaucās. — Virtuves durvis! Uzmaniet šitās! Klau!
Viņš nevarīgi pavērās visapkārt. Viesistabas durvis aizcirtās, un viņi dzirdēja, ka apgriezās slēdzene.