Tad vel ir sētas un dzīvokļa durvis. Sētas durvis …
Krodzinieks izskrēja no bufetes telpas.
Pēc mirkļa viņš atgriezās ar gaļas nazi rokā.
— Sētas durvis bija vaļā, — viņš teica, un viņa tuklā apakšlūpa drebēja.
— Tagad viņš varbūt ir iekšā, — pirmais važonis sacīja.
— Virtuvē viņa nav, — krodzinieks apgalvoja. — Tur ir divas sievietes, un es ar šito nazīti izbakstīju katru kaktiņu. Viņas domā, ka viņš nav ienācis. Viņas ievērojušas …
— Vai jūs aizslēdzāt durvis? — pirmais važonis jautāja.
— Neesmu mazais bērns, — krodzinieks atbildēja.
Bārdainais vīrietis iebāza revolveri kabatā. Tieši
tajā pašā brīdī nokrita lejā letes dēlis, noknakšķēja bulta, tad ar briesmīgu dārdu saliecās rokturis un atsprāga vaļā viesistabas durvis. Viņi dzirdēja Mar- veļu iespiedzamies kā notvertu zaķēnu un tūliņ rāpās pāri letei, lai viņu glābtu. Noklakšķēja bārdainā vīra revolveris, un pie viesistabas sienas plīstot un šķindot nogāzās spogulis.
' Kad krodzinieks iegāja istabā, viņš redzēja, ka Marvels, dīvaini saliecies, spārdījās pie durvīm, kas veda uz pagalmu un virtuvi. Kamēr krodzinieks vēl vilcinājās, durvis atdarījās un Marvels tika ievilkts virtuvē. Atskanēja kliedziens un pannu dārdoņa. Marvels, noliektu galvu, neatlaidīgi tika rauts līdz virtuves durvīm, un atsprāga bultas.
Beidzot krodziniekam garām aizspraucās policists, un viņam sekoja viens no važoņiem. Policists satvēra neredzamās rokas dūri, kas bija sagrābusi aiz apkakles Marvelu, bet dabūja belzienu pa seju un streipuļodams atkāpās. Durvis atvērās, un Marvels izmisis mēģināja atsperties aizdurvē. Tagad važonis kaut ko sagrāba.
— Es viņu noķēru! — viņš iesaucās.
Arī krodzinieka apsarkušās rokas sakampa kaut ko neredzamu.
— Te viņš ir! — krodzinieks iegavilējās.
Atbrīvotais misters Marvels piepeši nokrita zemē
un mēģināja četrrāpus izlīst starp cīnītāju kājām. Cīņa norisinājās ap durvju šķautni. Pirmo reizi visi izdzirda neredzamā cilvēka balsi, — spalgu bļāvienu, jo policists uzmina viņam uz kājas. Tad neredzamais sāka nikni kliegt un viņa dūres lidoja apkārt kā spriguļi. Važonis piepeši iebrēcās un saliecās, dabūjis spērienu pa vēderu. Durvis, kas veda no viesistabas uz virtuvi, aizcirtās, un misters Marvels pazuda aiz tām. Vīri virtuvē apķērās, ka cīnās ar tukšu gaisu.
— Kur viņš izmuka? — bārdainais vīrietis kliedza. — Vai laukā?
— Šeit! — policists iesaucās un, pagalmā izmeties, apstājās.
Gar galvu viņam nosvilpa jumta kārniņš un sašķīda starp podiem uz virtuves galda.
— Es viņam rādīšu! — cilvēks ar melno bārdu iesaucās. Virs policista pleca piepeši iemirdzējās tērauda stobrs, un tumsā, no kurienes bija nācis kārniņa sviediens, viena pēc otras aizlidoja piecas lodes. Šaujot bārdainais vīrs virzīja roku horizontālā lokā, tā ka šāvieni šaurajā pagalmā izlidoja no viena centra vēdekļveidīgi.
Iestājās klusums.
— Piecas patronas, — cilvēks ar melno bārdu sacīja. — Tas ir vislabākais. Četri dūži un džokers. Atnesiet kāds lukturi! Iesim un meklēsim viņa līķi!
XVII
DOKTORA KEMPA VIESIS
Doktors Kemps turpināja savā darbistabā rakstīt, līdz viņu iztraucēja šāvieni. — Trah, trah, trah, — tie atskanēja cits pēc cita.
— Na nu! — doktors Kemps iesaucās. Viņš iekoda zobos spalvaskātu un sāka klausīties. — Kas gan Bar- dokā šauj? Ko tie ēzeļi atkal dara?
Tad viņš piegāja pie loga dienvidu pusē, attaisīja to un izliecies skatījās lejā uz naksnīgo pilsētu, kur gaiši ieaudās logi, apaļās gāzes lampas un veikali, bet jumti un pagalmi grima tumsā.
— Laikam kāds sastrēgums lejā «Pie jautrajiem sportistiem».
Viņš turpināja vērot. Tad viņa skatiens aizklīda tālāk pāri pilsētai, kur redzēja kuģu un ostas dambja ugunis, un apstājās pie maza paviljona, kas ar spilgti apgaismotiem logiem staroja kā dzeltens dārgakmens. Pār pakalna rietumu daļu jau pacēlās augošs mēness, debesis bija skaidras, un zvaigznes mirdzēja gandrīz tikpat spoži kā dienvidos.
Viņš kādas piecas minūtes iegrima domās par tālas nākotnes sabiedrisko iekārtu un pacēlās pāri laikam un telpai, bet tad nopūties saslējās, aiztaisīja logu un atgriezās pie rakstāmgalda.
Apmēram pēc kādas stundas pie ārdurvīm atskanēja zvans. Pēc tam, kad doktoru Kempu bija jau iztraucējuši šāvieni, darbs neveicās un domas arvien aizklīda sāņus. Nu viņš ieklausījās. Viņš dzirdēja kalponi atveram durvis un gaidīja, ka uz kāpnēm atskanēs soļi, bet viņa nenāca.
«Brīnums, kas tur bija?» Kemps prātoja.
Viņš mēģināja strādāt, lai gan neveicās, tad piecēlās, nokāpa līdz kāpņu laukumiņam, pazvanīja un, kad lejā, priekšnamā parādījās kalpone, jautāja viņai pāri margām.
— Vai atnesa vēstuli?
— Nē. Kāds tikai piezvanīja un aizskrēja.
— Es šovakar esmu nervozs, — viņš pie sevis noteica, atgriezās darbistabā un šoreiz nopietni ķērās pie darba.
Pēc brītiņa viņš atkal cītīgi strādāja, y .un vienīgās skaņas istabā bija pulksteņa tikšķieni un spalvas klusā čirkstoņa, kad tā slīdēja pa papīru abažūra mestā gaismas loka vidū.
Doktors Kemps beidza strādāt ap diviem naktī. Viņš piecēlās, nožāvājās un devās augšstāvā uz guļamistabu. Novilcis svārkus un vesti, viņš sajuta slāpes un, paņēmis sveci, nogāja lejā ēdamistabā, lai sameklētu viskiju un sodu.
Zinātniskais darbs bija attīstījis doktora Kempa novērošanas spējas. Ejot atpakaļ caur priekšnamu, viņš pamanīja pie kāpnēm, līdzās paklājam, uz linoleja tumšu traipu. Viņš kāpa augšā un tad piepeši sāka prātot, kas tas varētu būt par traipu uz linoleja. Bez šaubām, sāka darboties viņa zemapziņa. Viņš atgriezās ar nesamo priekšnamā un nolika šifonu un viskiju. Tad viņš noliecās un aptaustīja traipu, un nebija nemaz pārsteigts, kad atklāja, ka tas ir tikpat lipīgs un tādā pašā krāsā kā sažuvušas asinis.
Viņš paņēma atkal nesamo un kāpa augšā, skatīdamies visapkārt un prātodams, kā gan varēja rasties šis asins traips. Augšā viņš atkal ieraudzīja kaut ko, kas viņam lika pārsteigumā apstāties. Viņa istabas durvju rokturis bija notraipīts ar asinīm.
" Viņš paskatījās pats uz savu roku. Tā bija gluži tīra. Viņš arī atcerējās, ka, istabu atstājot, durvis palika vaļā un ka viņš nekādā ziņā nav pieskāries rokturim. Gluži mierīgu seju, kas varbūt bija tikai mazliet stingrāka nekā parasti, viņš iegāja istabā. Viņa skatiens pētoši klīda visapkārt un krita uz gultu. Sega bija notraipīta asinīm un palags — saplēsts. Viņš nebija to ievērojis, pirmo reizi ienākot istabā, jo tad devās tūliņ pie tualetes galda. Otrā malā gultas drēbēs bija iespiedums, it kā tur nesen kāds būtu sēdējis.
Tad viņam dīvainā kārtā šķita, ka viņš dzird dobju balsi:
— Ak debess! Tas taču Kemps!
Bet doktors Kemps neticēja dzirdes halucinācijām.
Viņš stāvēja un raudzījās uz saburzītajiem palagiem. Vai tā patiešām bija balss? Viņš vēlreiz apskatījās visapkārt, taču nepamanīja neko citu kā tikai sajaukto un asinīm notraipīto gultu. Tad viņš skaidri izdzirda troksni, kas nāca no mazgājamā galdiņa puses. Katrs cilvēks, pat visizglītotākais, ir drusku māņticīgs. Viņam kļuva mazliet baigi. Viņš aiztaisīja istabas durvis, piegāja pie tualetes galda un nolika uz tā savu nesamo. Piepeši viņš sarāvās, jo ieraudzīja, ka starp viņu un mazgājamo galdu gaisā karājas ritulī sagriezts un asinīm notraipīts linu lupatas apsējs.