Kad misis Hola iegāja novākt traukus, viņā nostiprinājās pārliecība, ka arī viesa mute ir iedomātā nelaimes gadījumā ievainota vai sakropļota, jo viņš smēķēja pīpi un visu laiku, kamēr viņa bija istabā, neatraisīja sejas apakšējai daļai aptīto zīda šalli, lai pieliktu pie lūpām iemuti. Tā tomēr nebija aizmāršība, jo viņa redzēja, ka viņš noskatījās, kā tabaka pīpē pamazām izdega. Viņš sēdēja kaktā, ar muguru pret loga aizlaidnēm un, paēdis, padzēris un sasildījies, runāja mazāk strupi nekā iepriekš. Uguns sārtais atspīdums tagad padarīja lielās brilles it kā dzīvākas.
— Man Bramblhērstas piestātnē ir bagāža, — viņš sacīja un apvaicājās, kā varētu atgādāt to šurp. Viesis gluži pieklājīgi palocīja apsieto galvu, apmierināts ar misis Holas paskaidrojumiem.
— Rīt! — viņš teica. — Vai to nevarētu nokārtot ātrāk? — Un izskatījās vīlies, kad izdzirda: — Nē. — Vai viņa esot par to pārliecināta? Vai neesot neviena vīra ar ratiem, kas aizbrauktu pakaļ?
Misis Hola ļoti labprāt atbildēja uz viesa jautājumiem un sāka risināt sarunu.
— Ceļš pār kāpām ir stāvs, — viņa stāstīja, atbildēdama uz jautājumu par ratiem, un tad, izmantodama izdevību, turpināja: — Vairāk kā pirms gada tur apgāzās kādi rati. Kungs ar vedēju dabūja galu. Nelaimes gadījumi notiek negaidot, vai ne?
Viesis tomēr nebija tik viegli ievelkams sarunā.
— Tā ir, — viņš caur šalli atbildēja un mierīgi vērās viņā ar tumšajiem briļļu stikliem.
— Bet paiet diezgan ilgs laiks, kamēr atveseļojas, vai ne, ser? Mans māsasdēls Toms ievainoja tikai roku ar izkapti — viņš paklupa uz to pļavā un — iedomājieties! — dabūja trīs mēnešus nostaigāt ar satītu roku. Jūs tam neticēsiet. Man vienmēr tā bail no izkaptīm, ser.
• — To var saprast, — viesis atteica.
— Mes kādu laiku baidījāmies, ka viņam būs jā- iaisa operācija, viņam gāja tik grūti, ser.
Viesis pēkšņi iesmējās. Tas bija smieklu rēciens, ko viņš, kā likās, norija un apslāpēja mutē.
— Patiešām? — viņš vaicāja.
— Jā gan, ser. Un tur nebija nekā ko smieties tiem, kas viņu kopa, kā man, jo māsai bija jānoņemas ar bērniem. Tur bija apsēji jāaptin un jānoraisa. Un ja es uzdrīkstētos teikt, ser …
— Vai jūs neatnestu man sērkociņus? — viesis gluži strupi pārtrauca. — Man pīpis izdzisis.
Misis Hola aprāvās kā uz mutes sista. Pēc visa, ko viņa viesim bija izstāstījusi, tā, zināms, bija rupjība. Viņa brīdi stāvēja vaļēju muti un tad atcerējās abus divdesmit šiliņu gabalus. Viņa aizgāja pēc sērkociņiem.
— Paldies, — viesis īsi noteica, kad viņa tos nolika. Tad viņš novērsās un raudzījās atkal laukā pa logu. Viņam, kā redzams, nepatika sarunas par operācijām un apsējiem. Pēc visa tā «viņa neuzdrīkstējās neko teikt». Viesa strupums bija viņu aizkaitinājis, un Millija to pēcpusdienu dabūja sutu.
Svešinieks palika viesistabā līdz četriem pēc pusdienas un nedeva misis Holai ne mazākā iemesla ieiet pie viņa. Gandrīz visu šo laiku viņš izturējās gluži klusu: varbūt, mijkrēslim aužoties, sēdēja pie kamīna un smēķēja, varbūt — snauda.
Uzmanīgi klausoties, varētu dzirdēt, ka viņš vienu vai divas reizes sabiksta ogles un kadas piecas minūtes staigā pa istabu. Šķita, ka viņš sarunajās pats ar sevi. Tad nočīkstēja atzveltnes krēsls, jo viņš atkal apsēdas.
II
MISTERA TEDIJA HENFRIJA PIRMIE IESPAIDI
Ap četriem, kad jau bija krietni tumšs un misis Hola sasparojās, lai ieietu un pajautātu viesim, vai viņš nevēlas tēju, bufetes telpā ienāca pulksteņu labotājš Tedijs Henfrijs.
— Tīri traki, misis Hola! — viņš iesaucās. — Tāds laiks gan neder plāniem apaviem.
Sniegs laukā sniga stiprāk.
Misis Hola bija ar viņu vienis prātis un tad pamanīja, ka viņam ir līdzi soma.
— Nu, tā kā jūs reiz te esat, mister Tedij, — viņa sacīja, — es būtu priecīga, ja jūs uzmestu aci vecajam pulkstenim viesistabā. Tas iet un sit stipri un labi, bet stundu rādītājs stāv tikai uz sešiem.
Viņa devās pa priekšu uz viesistabas durvīm un pieklauvējusi iegāja.
Durvis atdarot, viņa redzēja viesi sēžam atzveltnes krēslā pie kamīna un, kā likās, snaužam, jo satītā galva bija nolīkusi sāņus. Vienīgais gaišums istabā bija kamīna uguns kvēle. Viss likās sārts, ēnains un neskaidrs, jo vairāk tāpēc, ka viņa tikko bija iededzinājusi bufetes telpās lampu. Viņas acis bija apžilbušas. Mirkli viņai tomēr likās, ka cilvēkam, uz kuru viņa skatījās, bija milzīga, vaļēja un neticami liela mute, kas aizņēma visu sejas apakšējo dalu. Viņa tikai mirkli redzēja balti satīto galvu, milzīgās briļļu acis un platām žāvām pavērtu muti zem tām, tad viesis sakustējās, saslējās un pacēla pie mutes roku. Viņa plaši atvēra durvis, tā ka istaba kļuva gaišāka. Nu viņa redzēja skaidrāk, ka svešais turēja sejai priekšā šalli, tāpat kā iepriekš salveti. Viņa nodomāja, ka ēnas viņu maldinājušas.
— Vai jums nebūtu nekas pretī, ser, ja šis cilvēks ienāktu apskatīt pulksteni? — viņa, daudzmaz nomierinājusies, jautāja.
— Apskatīt pulksteni? — viņš nesaprata, miegaini raudzīdamies apkārt un turēdams mutei priekšā roku, un tad, it kā pilnīgi atmodies, piebilda: — Kāpēc ne?
Misis Hola aizgāja pēc lampas, un viņš piecēlās un izstaipījās.
Tad atnesa gaismu, un misters Tedijs Henfrijs ieejot ieraudzīja satīto cilvēku. Viņš teica, ka «bijis pārsteigts».
— Labvakar, — svešinieks norūca. Atcerēdamies tumšās brilles, misters Henfrijs apgalvoja, ka viņš izskatījies pēc omāra.
— Es ceru, — misters Henfrijs sacīja, — ka neapgrūtinu.
— Nepavisam, — svešinieks atbildēja, — lai gan man liekas, — viņš, pret misis Holu pagriezies, turpināja, — ka šī istaba patiešām nodota manā lietošanā.
— Es domāju, ser, — misis Hola ieteicās, —„ka jūs gribētu, lai pulkstenis …
— Protams, — svešinieks attrauca, — protams, bet es katrā ziņā gribu būt netraucēts un viens.
Viņš pagriezās ar muguru pret kamīnu un sakrustoja rokas aiz sevis.
— Un nu, — viņš sacīja, — kad pulkstenis būs salabots, es labprāt padzertu tēju. Bet atnesiet to tikai tad, kad darbs šeit būs pabeigts.
Misis Hola jau taisījās atstāt istabu — šoreiz viņa nemēģināja uzsākt sarunu, jo nevēlējās saņemt strupas atbildes mistera Henfrija klātbūtnē, — te viesis ievaicājās, vai ir kaut kas darīts, lai atgādātu no Brambl- hērstas viņa somas. Misis Hola atbildēja, ka esot pasacījusi to pastniekam un ka vedējs atgādās tās rītu.
— Vai domājat, ka ātrāk nav iespējams? — viņš jautāja.
Viņa visai vēsi atbildēja, ka noteikti nē.
— Es biju pārāk nosalis un noguris, — viņš piebilda, — un tāpēc jums nepaskaidroju, ka esmu zinātnieks un nodarbojos ar eksperimentiem.
- Vai tiešām, ser? — misis Hola pārsteigta iesaucās.
Un manā bagāžā atrodas aparāti un instrumenti.
— Tās jau ir ļoti vērtīgas lietas, — misis Hola teica.
— Saprotams, ka gribu turpināt eksperimentus.
— Bez šaubām, ser.
— Es atnācu uz Aipingu tāpēc, — viņš visai apdomīgi turpināja, — ka … meklēju vientulību. Es negribu, ka mani traucē darbā. Turklāt pēc kāda nelaimes gadījuma …
— Tā jau domāju, — misis Hola pie sevis noteica.