— Vai viņš arī neredzams?
— Nē.
— Un tad?
— Dodiet man vēl iekost, pirms saku stāstīt. Esmu izsalcis kā suns, un jūs vēl gribat, lai visu ko stāstu.
Kemps piecēlās.
— Jūs taču nešāvāt? — viņš jautāja.
— Es ne, — viesis atbildēja. — Kāds muļķis, kuru savu mūžu nebiju redzējis, šāva uz labu laimi. Daudzi no viņiem pārbijās. Tie visi izbijās no manis. Lai velns viņus parauj! Klausieties, — man vēl gribas ēst, Kemp.
— Es pameklēšu lejā vēl kaut ko ēdamu. — Kemps ' sacīja. — Baidos, ka tur nebūs nekas liels.
Kad neredzamais cilvēks bija paēdis — un tā bija kārtīga maltīte, — viņš pieprasīja cigāru. Pirms Kemps paguva sameklēt nazi, viņš jau nikni nokoda cigāram galu un lādējās, kad atrisa ārējā lapa.
Bija savādi redzēt viņu smēķējam: mute, kakls, aukslējas un nāsis kļuva redzamas, kad pa tām izvēr- pās dūmi.
— Lai slava nikotīnam! — viņš iesaucās un spēcīgi vilka dūmus, — Cik labi, ka uzkūlos jums, Kemp! Jums jāpalīdz man. Cik savādi, ka uzdūros tieši jums!
Esmu briesmīgā tintē, laikam dusmās zaudēju prātu. Ko visu neesmu pārcietis! Bet ticiet, ka tagad izdarīsim lielas lietas.
Viņš ielēja sev vēl viskiju un sodu. Kemps pieceļas, pameta skatienu visapkārt un atnesa sev no blakusistabas glāzi.
— Tas ir kaut kas neiespējams, — bet es arī domāju iedzert.
— Jūs pa šiem divpadsmit gadiem neesat neko daudz pārvērties, Kemp. Gaišmataini cilvēki nenoveco. Tie vienmēr ir apdomīgi un kārtīgi.,, Man jums jāizstāsta. Mēs strādāsim kopā.
— Bet kā jūs to visu izdarījāt? — Kemps jautaja. — Kā jūs tāds kļuvāt?
— Dieva dēļ, Jaujiet man brītiņu mierīgi pasmēķēt, un tad es sākšu stāstīt.
Bet to nakti viņš neko neizstāstīja. Neredzamajam cilvēkam sāka sāpēt roka, viņam bija drudzis, viņš bija noguris un sāka murgot par bēgšanu lejā no kalna un cīņu krogā. Viņš sāka stāstīt, bet aizmaldījās sāņus. Brīžiem viņš sāka runāt par Marvelu, tad smēķēja drudžaināk un viņa balss kļuva nikna. Kemps pēc iespējas centās visu saprast.
— Viņam bija bail no manis, — es redzēju, ka viņam bija bail no manis, — neredzamais cilvēks vairākas reizes atkārtoja. — Viņš gribēja man izmukt, — viņš vienmēr meklēja izdevību. Kāds es biju muļķis! Ak, tas suns! Es biju noskaities. Man labāk vajadzēja viņu nosist.
— Kur jūs dabūjāt naudu? — Kemps skarbi jautāja.
Neredzamais cilvēks brīdi klusēja.
— Es jums tagad nevaru to izstāstīt.
Viņš piepeši nožāvājās un saliecās uz priekšu, atbalstīdams neredzamo galvu neredzamās rokās.
— Kemp, — viņš teica. — Es jau gandrīz trīs naktis neesmu gulējis. Tikai pāris reizes pa stundai iesnaudos. Man nāk miegs.
— Labi, guliet manā istabā, šajā istabā.
— Bet kā es varu gulēt? Ja gulēšu, viņš aizies. Ak! Lai ir ka būdams!
— Kā ar jusu ievainojumu? — Kemps jautāja.
— Ta ir tikai skramba. Ak dievs! Kā man gribas gulēt!
— Kāpēc tad neguļat?
Neredzamais cilvēks, kā likās, vēroja Kempu.
— Baidos, ka draugi mani nenodod, — viņš lēni teica.
Kemps sarāvās.
— Ak, kāds es esmu muļķis! — neredzamais cilvēks iesaucās un stipri uzsita pa galdu. — Es pats jums ierosināju šo domu.
XVIII
NEREDZAMAIS CILVĒKS GUĻ.
Lai gan neredzamais cilvēks bija ievainots un noguris, viņš nepiegrieza vērību Kempa godavārdam, kas garantēja brīvību. Viņš apskatīja abus guļamtelpas logus un, pacēlis aizlaidnes, atvēra tos, lai pārbaudītu Kempa apgalvojumu, ka vajadzības gadījumā var pa tiem izlēkt. Nakts laukā bija klusa un mierīga, un jaunais mēness jau pazuda aiz kāpām. Tad viņš pārbaudīja guļamistabas un ģērbtuves atslēgas, lai pārliecinātos, ka arī tās viņam var nodrošināt brīvību. Beidzot viņš pateica, ka ir apmierināts. Viņš stāvēja uz p.aklāja pie kamīna. Kemps dzirdēja viņu skaļi nožāvājamies.
— Man žēl, — neredzamais cilvēks sacīja,— ka pašlaik nevaru jums visu izstāstīt, ko esmu izdarījis. Esmu ārkārtīgi noguris. Bez šaubām, tas ir jocīgi. Tas ir briesmīgi! Bet ticiet, Kemp, ka, par spīti jūsu šīrīta pierādījumiem, tas ir kaut kas pilnīgi iespējams. Es izdarīju atklājumu. Domāju to paturēt pie sevis, bet nevaru. Man vajadzīgs biedrs. Un jūs… Ko visu mes nevaram izdarīt… Bet par to rīt. Tagad, Kemp, man jāguļ vai jānobeidzas.
Kemps stāvēja istabas vidū un skatījās uz bezgal- vaino augumu.
— Man, šķiet, vajadzēs atstāt jūs vienu, — viņš sacīja. — Tas ir neticami. Ja vēl gadītos pāris tādu parādību, kas apgāž manus priekšstatus^ es zaudētu prātu. Bet tā ir īstenība! Ar ko vēl varētu jums pakalpot?
— Novēliet man tikai labu nakti, — Grifins sacīja.
— Labu nakti, — Kemps noteica un paspieda neredzamu roku. Viņš kāpās sānis uz durvīm.
Piepeši rītasvārks ātri viņam tuvojās.
— Iegaumējiet! — rītasvārks iesaucās. — Nemēģiniet ierobežot mani vai iespundēt! — Citādi…
Kempa seja mazliet pārvērtās.
— Man šķiet, ka devu jums goda vārdu, — viņš atbildēja.
Kemps viegli aiztaisīja aiz sevis durvis, un iekšpusē tūliņ noskrapstēja slēdzene. Stāvot ar nevarīgā izbrīna pārvērstu seju, viņš izdzirda ātrus soļus, kas piegāja ģērbtuves durvīm, un arī tās tika aizslēgtas. Kemps iesita sev ar roku pa pieri.
— Vai es sapņoju? Vai visi kļuvuši traki jeb es viens?
Viņš iesmējās un saņēma aizslēgto durvju rokturi.
— Esmu neiedomājama absurda dēļ izmests pats no savas guļamistabas! — viņš sacīja.
Viņš gribēja kāpt lejā, bet atgriezās un paskatījās uz aizslēgtajām durvīm.
— Tā tas ir, — viņš runāja un pieskārās savam pastīvajam kaklam — Nenoliedzams fakts! Bet…
Bezcerīgi pakratījis galvu, viņš apgriezās un kāpa lejā.
Ēdamistabā viņš aizdedzināja lampu, sameklēja cigāru un sāka staigāt pa telpu. Reizēm viņš sarunājās pats ar sevi.
— Neredzams! — viņš sacīja, — Vai ir neredzami dzīvnieki? Jūrā gan. Tūkstošiem — miljoniem. Amēbas, nauplijas un tornarijas, visas sīkbūtnes, medūzas! Jūrā ir vairāk neredzamu būtņu nekā redzamu. Man tas agrāk nekad neienāca prātā… Un arī dīķos! Cik tur nav mazu organismu un bezkrāsainu, ' caurspīdīgu recekļu … Bet gaisā! Nē!
— Tas nevar būt!
— Bet galu galā — kāpēc ne?
— Ja cilvēks būtu no stikla, viņu tomēr redzētu.
Viņš iegrima dziļās domās. Trīs cigāri jau bija izplēnējuši baltos pelnos uz grīdsegas, kad viņš atkal ierunājās. Tas tomēr bija tikai izsauciens. Viņš atstāja istabu, iegāja mazajā pieņemamā telpā un aizdedzināja gāzi. Tā bija neliela telpa, jo Dr. Kemps nepārtika no prakses. Tur atradās jaunākie laikraksti. Rīta avīze bija nevērīgi atšķirta un aizmesta sāņus. Viņš to paķēra, pašķirstīja un sāka lasīt rakstu par «Dīvaino notikumu Aipingā», ko jūrnieks Stouvas ostā ar tādām pūlēm bija burtojis Marvelam. Kemps to aši pārlasīja.
— Satuntuļojies! — viņš iesaucās. — Pārvērties! Slēpis to! «Neviens nenojaudis, kas ar viņu par nelaimi». Pie velna, kādus jokus viņš dzen?
Kemps nometa lapu un meklējot skatījās apkārt.
— A! — viņš atkal iesaucās un satvēra avīzi, kas vēl gulēja tāpat salocīta kā atnesta. — Nu mēs dabūsim zināt patiesību.