— Jā, — Kemps bilda, — tas jau ir skaidrs. To tagad zina katrs skolaspuika.
— Un nu pastāstīšu vēl kaut ko, kas zināms katram skolniekam. Ja stikla plāksni sasit un saberž pulverī, Kemp, to var gaisā saredzēt labāk, tā kļūst par baltu, necaurredzamu pulveri. Tas ir tāpēc", ka pulverī pavairojas virsmas plāksnītes, kurās notiek gaismas laušana un atstarošana. Stikla plāksnei ir tikai divas virsmas, bet pulverī gaismas starus atstaro un lauž katrs graudiņš, kam tie iet cauri, un caur pulveri var izspiesties ļoti maz gaismas staru. Bet, ja balto, sasmalcināto stiklu ieliekam ūdenī, tas tūliņ pazūd. Sasmalcinātam stiklam uņ ūdenim ir gandrīz viens un tas pats laušanas koeficients, tas ir — pārejot no vienas vielas otrā, gaismas stari tiek ļoti maz atstaroti un lauzti.
Mēs padarām stiklu neredzamu, ja ieliekam šķidrumā, kam ar to vienāds laušanas koeficients, un vispār — caurspīdīgi priekšmeti kļūst neredzami, ja tos ieliek vidē, kurai tāds pats laušanas koeficients kā šiem priekšmetiem. Un, ja jūs padomāsiet, tad sapratīsiet, ka stikla pulverim var likt arī gaisā izzust, ja tā laušanas koeficientu pārvērš tādā pašā, kāds ir gaisam, jo tad gaismas stari, pārejot no gaisa stiklā, netiks ne atstaroti, nedz lauzti.
— Jā, jā, — Kemps piezīmēja, — bet cilvēks nav sasmalcināts stikls.
— Nē, — Grifins atbildēja. — Viņš ir vēl caurspīdīgāks.
— Muļķības!
— Un to saka ārsts! Kā jūs visu esat aizmirsis! Vai tiešām desmit gados tā esat aizmirsis fiziku? Atcerieties visus caurspīdīgos priekšmetus, kas tomēr tādi neliekas! Papīrs, piemēram, ir pagatavots no caurspīdīgām šķiedrām, bet ir necaurredzams un balts tā paša iemesla dēļ, kādēļ necaurredzams un balts ir stikla pulveris. Saeļļojiet baltu papīru, piepildiet šķiedru starpas ar eļļu, lai starus atstarotu un lauztu tikai to ārējā virsma, un tas kļūs caurspīdīgs kā stikls. Tas nenotiks ar papīru vien, bet ar kokvilnas, linu, vilnas, koka šķiedrām arī un kauliem, muskuļiem, matiem, nagiem un nerviem, Kemp. Patiesībā visa cilvēka struktūra, atskaitot sarkanos asins ķermenīšus un matu tumšo pigmentu, sastāv no caurspīdīgiem, bezkrāsainiem audiem, — tāpēc nevajag daudz, lai mēs kļūtu neredzami. Katra dzīva radījuma šķiedras ir gandrīz tikpat caurspīdīgas kā ūdens.
— Protams, protams, — Kemps iesaucās. — Es vēl pagājušo nakti domāju par jūras sīkbūtnēm un medūzām.
— Tagad jūs mani saprotat! To visu es zināju un aptvēru jau gadu pēc tam, kad atstāju Londonu, — pirms sešiem gadiem. Bet es to paturēju pie sevis. Man bija jāstrādā ļoti grūtos apstākļos. Mans profesors Hobema bija zinātnē nejēga un ideju zaglis. Viņš visu izošņāja. Jūs pazīstat nelietīgos paņēmienus, kādi valda zinātnieku vidē. Es vienkārši negribēju neko publicēt un dalīties ar viņu slavā. Turpināju strādāt, lai eksperimentējot realizētu savu formulu, un arvien vairāk tuvojos mērķim. Neteicu neko nevienam, jo gribēju pēkšņi apžilbināt pasauli un ar rāvienu kļūt slavens. Nodevos pigmenta problēmai, lai atrisinātu dažus neskaidrus jautājumus, un piepeši nejaušs gadījums man palīdzēja izdarīt atklājumu fizioloģijā.
— Tā?
— Jus pazīstat sarkanos asins ķermenīšus. Tos var padarīt baltus — bezkrāsainus, — un tomēr tie saglabā visas iepriekšējās funkcijas.
Kemps pārsteigumā un šaubās tikai iesaucās.
Neredzamais cilvēks piecēlās un sāka soļot pa mazo darbistabu.
— Jā, tas ir gan pārsteigums. Es atceros to vakaru. Tas jau bija vēlu naktī. Dienā biju aizņemts ar kūtriem un stulbiem skolniekiem, tāpēc reizēm strādāju pie saviem eksperimentiem līdz gaismai. Man tas ienāca prātā piepeši — lieliska, reāla ideja. Es biju viens, laboratorijā bija klusu, lielās spuldzes dega mierīgi un gaiši .. . «Var padarīt dzīvnieku — ta audus caurspīdīgus! Var padarīt to neredzamu. Viscaur neredzamu, atskaitot pigmentu. Es varu kļūt neredzams,» pēkšņi sev sacīju un sapratu, ko tas nozīmētu albīnam ar šādām zināšanām. Tas mani satrieca. Pametu filtru, ar kuru strādāju, piegāju pie lielā loga un raudzījos laukā uz zvaigznēm. «Es varu kļūt neredzams,» atkārtoju.
Ja es to izdarītu, tad pārspētu maģiju. Mani nenomāca nekādas šaubas. Sapņoju par to, cik milzīgas priekšrocības būtu neredzamam cilvēkam, — noslēpums, vara, brīvība. Nesaskatīju nekādu kavēkļu. Vai varat iedomāties? Es — vienkāršs nabaga noplucis asistents, kas māca nejēgas provinces koledžā, piepeši iegūtu tādas spējas! Sakiet, Kemp, vai jūs… Man liekas, katrs nodotos šim pētījumam. Tā nostrādāju trīs gadus, un aiz katra uzveiktā grūtumu kalna parādījās jauns. Visi neskaitāmie sīkumi! Un izmisuma brīži! Profesors, provinces koledžas profesors vienmēr centas uzost, ko daru. «Kad jūs publicēsiet savu darbu?» viņš mūžīgi jautāja. Bez tam studenti un ierobežotie līdzekļi! Tā nomocījos trīs gadus.
Un pēc trim gadiem, kas pagāja slēpjoties un pūloties, redzēju, ka neko nav iespējams realizēt, — nav iespējams.
— Kāpēc? — Kemps jautāja.
— Man trūka naudas, — neredzamais cilvēks pateica un novērsies skatījās laukā pa logu.
Tad viņš strauji apgriezās.
— Es aplaupīju savu nabaga veco tēvu. Nauda nebija viņa, un viņš nošāvās.
XX
PĒTNIEKA DZĪVOKLI
Kemps brīdi klusēja un raudzījās uz bezgalvainā ķermeņa muguru. Tad viņš sarāvās, jo viņam ienāca prātā kāda doma. Viņš piecēlās un, paņēmis neredzamo cilvēku aiz rokas, atvilka nost no loga.
— Jūs esat piekusis un staigājat apkārt, bet es sēžu, — viņš sacīja. — Sēdieties manā krēslā!
Viņš pats nostājās starp Grifinu un tuvāko logu.
* Grifins brītiņu klusēja, bet tad skarbi turpināja?
— Tūliņ pēc tam atstāju čezilstouvas koledžu. Bija pēdējais decembris. Noīrēju istabu Londonā. Tā bija liela un tukša telpa milzīgā un netīrā namā, nomalē, Greit Portlendstrītas tuvumā. Istaba drīz vien bija pilna instrumentiem, kurus sapirku par tēva naudu. Neatlaidīgi un sekmīgi strādājot, tuvojos mērķim. Es biju kā cilvēks, kas izlauzies cauri biezoknim un piepeši ierauga kādu mazsvarīgu nelaimes gadījumu. Aizbraucu apglabāt tēvu. Domāju tikai par savu pētījumu un nepakustināju ne pirksta, lai glābtu tēva labo slavu. Atceros'bēres, lēto pajūgu, pieticīgo ceremoniju, vējaino dienu, sasalušo zemi un tēva veco skolasbiedru, kas sacīja kapa runu. Tas bija melnās, apdilušās drēbēs ģērbies salīcis vīrs, kas mocījās ar iesnām.
Atceros, kā atgriezos uz tukšo māju. Gāju cauri kādreizējam ciemam, kas tagad, uz ātru roku piebūvēts ar bezgaumīgām ēkām, bija ieguvis neglītas pilsētas izskatu. Visi ceļi, ej pa kuru iedams, ieveda dubļainos laukos un izbeidzās ar lūžņu, netīrumu un atkritumu kaudzēm. Atceros sevi kā melnu un kalsnu stāvu soļojam pa slideno un spīdīgo ietvi un savādo atšķirtības sajūtu, ko modināja šīs vietas liekulīgais cienīgums un zemiskais komerciālisms …