Man nemaz nebija žēl tēva. Man viņš šķita savas muļķīgās sentimentalitātes upuris. Paradums prasīja manu klātbūtni bērēs, bet man gar tām nebija nekādas daļas.
Ejot pa Haistrītu, es mirkli atcerējos bērnību. Man pretī nāca meitene, kuru pazinu pirms desmit gadiem. Mūsu skatieni satikās …
Pats nezinu, kas mani pamudināja atgriezties un parunāties ar viņu. Viņa bija ļoti vienkārša meitene.
Šīs senās vietas apmeklējums likās man kā sapnis. Toreiz nejutu, ka esmu vientuļš, ka esmu pametis dzīvo pasauli un izgājis tuksnesī. Atzinu, ka man nav ne gar ko vairs daļas, bet vainoju pie tā vispārējo dzīves tukšumu. Kad pārnācu savā istabā, likās, ka atgriežos īstenība. Te bija pazīstamas un mīļas lietas. Te stāvēja un gaidīja eksperimentiem sagatavotie aparāti. Gandrīz visas grūtības jau bija parvarētas, atlika izplānot tikai detaļas.
Agrāk vai vēlāk es jums, Kemp, izstāstīšu visus sarežģītos procesus. Pašlaik mums nav vērts kavēties pie tiem. Dažus esmu paturējis prātā, bet lielākā daļa pierakstīta tais kladēs, kuras klaidonis nozaga. Mums jā- sadzen viņš rokā. Mums jādabūn atpakaļ klades. Galvenais darbs bija novietot caurspīdīgo objektu, kura laušanas koeficientu vajadzēja pazemināt, starp diviem ētera vibrācijas izstarojuma centriem. Vēlāk es jums to izstāstīšu sīkāk. Nē, ne jau rentgena stariem. Nezinu, vai kaut kur ir rakstīts par manējiem, bet tādi tomēr ir. Man vajadzēja divas mazas dinamomašīnas, un es tās darbināju ar lētu gāzes motoru … Pirmo eksperimentu izdarīju ar baltu vilnas lupatiņu. Bija savadi redzēt, kā baltā, mīkstā lupatiņa plīvoja staru plūsmā, tad sāka dzist kā dūmu mutulis un beidzot pazuda.
Gandrīz neticēju, ka man tas ir izdevies. Izstiepu roku tukšumā un sataustīju lupatiņu tikpat blīvu kā parasti. Neveikli satverot, man tā nokrita uz grīdas. Bija diezgan grūti to atkal atrast.
Tad izdarīju vēl vienu dīvainu eksperimentu. Izdzirdu ņaudienu un apgriezies ieraudzīju laukā aiz loga, uz ūdenstvertnes vāka, vāju, baltu un ļoti netīru kaķi. Man pazibēja galvā kāda doma. — «Tu man nāc taisni laikā,» es sacīju, piegāju pie loga, atvēru to un klusu pasaucu kaķi. Tas ņurdot ielēca pie manis iekšā. Nabaga dzīvnieks bija izsalcis, un es iedevu tam pienu. Viss mans ēdamais glabājās skapī turpat istabas kaktā. Paēdis kaķis sāka ošņādams apstaigāt visu istabu, acīm redzot, taisīdamies šeit palikt. Neredzamā lupata to drusku sabaidīja! Jums vajadzēja redzēt, kā viņš sprauslāja! Noguldīju viņu uz savas saliekamās gultas spilvena un, lai pilnīgi pieradinātu, iedevu sviestu.
— Un jūs eksperimentējāt ar viņu?
— Jā. Bet nav viegli iedot kaķim zāles, Kemp. Un eksperiments neizdevās.
— Neizdevās?
— Divējādā ziņā. Nevarēju pārvērst nagus un to pigmenta vielu, kas atrodas kaķa acīs. Kā to sauc? Vai jūs zināt?
— Tapetums.
— Jā, tapetums. Tas nepārvērtās. Iedevu kaķim parātu, kas izbalina asinis. Paveicu vairākus sagatavošanās darbus, iedevu dzīvniekam opiju un noliku viņu ar visu spilvenu uz aparātiem. Kad viss pārējais jau bija izdzisis un izzudis, palika tikai divi mazi redzokļi.
— Savādi!
— Es nevaru to izskaidrot. Kaķis, zināms, bija sasiets, un varēju but drošs, bet tas pamodās, būdams vēl miglains, un sāka briesmīgi ņaudēt. Tajā brīdī klauvēja pie durvīm. Tā bija vecene no apakšējā stāva, kas domāja, ka izdaru vivisekciju. Šai vecajai žūpai pasaulē bija tikai kaķis, par ko rūpēties. Paķēru hloroformu, iemidzināju kaķi un tad atvēru durvis. «Vai te neņaudēja kaķis?» viņa jautāja. «Mans kaķis?» — «Šeit viņa nav,» es ļoti laipni atbildēju. Viņa mazliet šaubījās un mēģināja ieskatīties istabā. Tā, protams, viņai likās dīvaina, — kailas sienas, logi bez aizkariem, saliekamā gulta, vibrējošs gāzes motors, spoži mirguļojoši punkti un gaisā viegla hloroforma smaka. Beidzot viņai bija jāapmierinās, un viņa atkal aizgāja.
— Cik ilgi vilkās eksperiments? — Kemps vaicāja.
— Ar kaķi — trīs vai četras stundas. Kauli, cīpslas un taukaudi pazuda pēdējie, tāpat kā tumšo spalvu gali. Bet, kā jau teicu, viela, kas atrodas acs dziļumā, negribēja pilnīgi izzust. \
Laukā sen jau bija satumsis, kad pabeidzu eksperimentu. Bija redzamas tikai kaķa tumšās acis un nagi. Apstādināju gāzes motoru, sataustīju un noglāstīju dzīvnieku, kas bija vēl bez samaņas, un atraisīju to. Tā kā biju noguris, tad atstāju to guļam uz neredzamā spilvena un devos pie miera. Man nenāca miegs. Gulēju nomodā un ļāvos gurdām, bezmērķīgām domām, vēlreiz atceroties visu eksperimentu, vai arī drudžaini sapņoju, ka visas lietas kļūst ap mani miglainas un izzūd, līdz izgaisa pat zeme, uz kuras stāvēju, un man šķita, ka krītu bezdibenī. Ap pulksten diviem kaķis ņaudot sāka staigāt pa istabu. Es labinādams mēģināju to apklusināt un beidzot nolēmu izmest laukā. Atceros pārsteigumu, kad, uzdedzinot gaismu, neredzēju neko vairak kā tikai zaļi mirdzošās acis. Es būtu iedevis kaķim pienu, bet man vairs nebija. Kaķis negribēja norimt, bet notupās pie durvīm un ņaudēja. Mēģināju to saķert, lai izlaistu laukā pa logu, bet tas arvien pazuda un turpināja ņaudēt dažādos istabas kaktos. Beidzot atvēru logu un sacēlu troksni. Galu galā kaķis laikam izskrēja laukā. Neesmu to vairs ne dzirdējis, ne redzējis.
Tad — nezinu, kāpēc, — sāku atkal domāt par tēva bērēm un drūmo, vējaino piekalni, kur to apglabāja. Sāka aust gaisma. Man nebija vairs cerību iemigt, aizslēdzu dzīvokli un izgāju klaiņot pa ielām.
— Tatad pasaulē skraida apkārt neredzams kaķis? — Kemps jautāja.
— Ja tikai nav nosists, — neredzamais cilvēks atbildēja. — Kāpēc gan ne?
— Kāpēc gan ne! — Kemps noteica. — Es negribēju jūs pārtraukt.
— Droši vien tas ir nosists, — neredzamais cilvēks vēl piebilda. — Taču zinu, ka tas vēl bija dzīvs četras dienas vēlāk un laikam tupēja zem žoga Greit Tičfīld- strītā, jo redzēju tur sastājušos pūli, kas pratoja, no kurienes atskan ņaudieni, ja tuvuma nav neviena kaķa.
Viņš krietnu brīdi klusēja un tad skarbi turpināja:
— Ļoti spilgti atceros rītu pirms savas pārvērtībās. Laikam gāju pa Greit Portlendstrītu, jo atceros kazarmas Olbenistrītā un jātniekus, kas izjāja pa vārtiem. Beidzot atrados Primrouzhillas apstādījumos. Sēdēju uz sola saulē un jutos ļoti nelāgi. Bija gaiša janvāra diena — viena no tām saulainajām, bet saltajām dienām, kad vēl nebija uzsnidzis sniegs. Manas nogurušās smadzenes mēģināja apsvērt stāvokli un izstrādāt darbības plānu.
Tagad, kad varēju realizēt savu nodomu, mani pārņēma šaubas, vai to darīt. Patiesībā biju pārstrādājies, un gandrīz četru gadu intensīvais darbs bija notrulinājis visas manas jūtas. Es biju apātisks un velti mēģināju atgūt agrāko entuziasmu un aizraušanos ar atklājumiem, kuru dēļ aizmirsu pat sirmā tēva pazudināšanu. Nekas nelīdzēja. Ļoti labi sapratu, ka tas ir pārejošs noskaņojums, ko radījusi pārpūlēšanās un miega bads. Cerēju vai nu ar zālēm, vai ar atpūtu atkal atgūt agrāko enerģiju.
Mana vienīgā skaidrā doma bija, ka eksperiments jāturpina līdz galam. Sī ideja vēl turēja mani savā varā. Un tas bija jādara drīz, jo nauda bija jau gandrīz izsīkusi. Raudzījos uz piekalni, kur rotaļājās bērni un jaunas meitenes tos pieskatīja, un mēģināju iedomāties, cik pasakainas priekšrocības pasaulē būs neredzamam cilvēkam. Pēc brīža pārvilkos mājās, paēdu, ieņēmu krietni daudz strihnīna un iekritu ar visām drēbēm neatklātajā gultā.Strihnīns, Kemp, ir labs tonizējošs līdzeklis, kas aizdzen cilvēka gurdumu.