Man iešāvās prātā, ka gudrs un izglītots cilvēks, redzot īpatnējos radiācijas aparātus, uzminētu manu noslēpumu, tāpēc, izmantodams izdevīgu brīdi, iekāpu pār palodzi istabā un, aizmanījies aiz vecenes muguras, uzgāzu vienu dinamomašīnu otrai un sadauzīju abas. Kā viņi izbijās! … Kamēr viņi mēģināja izskaidrot, kā taš noticis, izslīdēju no istabas un klusu kāpu lejup.
Es iegāju kādā dzīvojamā istabā un pagaidīju, kamēr viņi nonāca lejā. Viņi vēl arvien sprieda un prātoja. Visi bija mazliet vīlušies, jo nebija atraduši manā istabā nekā briesmīga, un visi bija mazliet samulsusi, jo nezināja, vai ir likumīgi izturējušies pret mani. Tikko visi nogāja lejā, es atkal uzmanījos augšā ar serkociņiem, aizdedzināju papīru un saslauku kaudzi, uzmetu virsu vēl krēslus un gultasdrēbes un pievadīju ar kaučuka cauruli gāzi…
— Jūs aizdedzinājāt māju? — Kemps iesaucās.
— Jā, es aizdedzināju māju! Tā bija vienīgā iespēja slēpt pēdas, un māja, bez šaubām, bija apdrošināta … Klusu atbultēju ārdurvis un izgāju uz ielas. Es biju neredzams un tikai tagad sāku saprast, kādas man bija ārkārtīgas iespējas. Galvā brieda pārdroši un brīnišķīgi nodomi, kurus tagad varēju piepildīt, nebaidoties nekāda soda.
XXI
OKSFORDSTRĪTĀ
Kad devos lejā pa kāpnēm, pirmo reizi sastapos ar negaidītu grūtību: nevarēju redzēt savas kājas. Divas reizes ' pat paklupu un ārkārtīgi neveikli sataustīju bultu. Neskatīdamies uz leju, tomēr diezgan labi iemanījos iet pa līdzenu vietu.
Varat iedomāties, ka biju sajūsmā. Es jutos kā redzīgais, kas klusu un aptītām pēdām staigā starp aklajiem. Man ļoti gribējās dzīt jokus, sabaidīt cilvēkus, uzsist tiem uz pleca, noraut cepures un vispār iztrakoties ar savām ārkārtīgajām priekšrocībām.
Bet, tikko iznācu Greit Portlendstrītā (mans dzīvoklis atradās netālu no lielā manufaktūras veikala), izdzirdu aiz sevis šķindas un tiku no muguras spēcīgi pagrūsts. Apgriežoties ieraudzīju vīru ar zeltera pudeļu grozu, viņš pārsteigts skatījās uz savu nesamo. Lai arī belziens man patiesībā sāpēja, viņa pārsteigums šķita tik jocīgs, ka skaļi iesmējos. «Grozā ir velns!» iesaucos un piepeši izrāvu viņam to no rokām. Viņš tūliņ palaida to vaļā, bet es sašūpoju gaisā visu nesamo.
Kāds-stulbenis važonis, kas stāvēja pie viesnīcas, tūliņ skrēja šurp, un viņa izstieptā roka sāpīgi iezvēla man zem auss. Palaidu grozu vaļā, un tas blākšķot uzkrita virsū važonim. Tad ap piani atskanēja kliedzieni un soļu troksnis, ļaudis iznāca laukā no veikaliem, pajūgi apstājās. Sapratu, ko esmu izdarījis, un, nolādēdams savu muļķību, piespiedos veikala logam un mēģināju izkļūt no burzmas. Pūlis mirklī varēja mani ielenkt un neglābjami atklāt. Aizspraucos garām miesnieka zēnam, un tas par laimi neatskatījās, kas viņu pagrūdis. Tad aizmanījos aiz važoņa ratiem. Nezinu, kā viņi visu tur nokārtoja. Pārskrēju pāri ielai, kas par laimi bija tukša, un, gandrīz nemaz nevērodams, kurp eju, bailēs, ka netieku atklāts, nokļuvu Oksford- strītā, kur pēcpusdienās ir liela drūzma.
Mēģināju iejaukties cilvēku straumē, bet tā bija pārāk blīva, un gājēji drīz vien sāka mīt man uz papēžiem. Nogriezos pa noteku, bet te man atspieda kājas un drīz vien zem plecu lāpstiņas ieurbās ratu ilkss, atgādinādama, ka esmu jau dabūjis nopietnu belzienu. Metos sāņus, strauji izvairīdamies arī no bērnu ratiņiem, un tad atrados aiz kāda pajūga. Mani izglāba laimīga doma, — tā kā pajūgs lēni brauca uz priekšu, bekoju tam cieši aizmugurē, trīcēdams un pārsteigts par šīs dēkas iznākumu, un ne vien trīcēju, bet arī salu. Bija saulaina janvāra diena, un es biju gluži kails. Plānā dubļu kārtiņa, kas klāja ielu, bija jau gandrīz sasalusi. Tagad man tas liekas muļķīgi, bet nebiju padomājis, ka esmu, lai arī neredzams, tomēr padots laika apstākļiem.
Tad piepeši man ienāca prātā laba doma. Es paskrējos uz priekšu un ierāpos pajūgā. Un tā, vienās bailēs, drebot un šņaukājoties, jo biju jau saaukstējies, un juzdams arī sūrstošo plecu, braucu pa Oksford- strītu un šķērsoju Totnemas Kortrodu. Var saprast, ka mans garastāvokis bija pilnīgi pretējs tam, kāds man- bija, kad pirms desmit minūtēm devos pasaulē. Lūk, ko nozīmēja būt neredzamam! Mana vienīgā doma bija, kā izkļūt no šīs likstas.
Mēs lēni braucām garām Mjūdija bibliotēkai, un tad slaida dāma, nesdama rokā piecas sešas grāmatas ar dzeltenām muguriņām, apturēja pajūgu. Paguvu izlēkt laukā, lai izvairītos no viņas, bet man gandrīz uzbrauca virsū ielu dzelzceļa vagons. Devos pa ielas vidu uz Blūmsberija skvēru un gribēju nogriezties uz ziemeļiem no muzeja, lai nokļūtu klusākā rajonā. Es tagad biju stipri saaukstējies, un mans neparastais stāvoklis bija mani tā izmocījis, ka skrienot šņukstēju. Laukuma rietumu daļā no Farmaceitu biedrības kantora izskrēja balts šunelis un tūliņ sāka ošņāt manas pēdas.
Man tas agrāk nekad nebija ienācis prātā, ka deguns sunim nozīmē to pašu, ko redzīgam cilvēkam acis. Ļaudis redz cilvēka ārējo izskatu, bet suns saož tā smaku. Sis nelietīgais radījums sāka riet un lēkāt, un pārāk labi sapratu, ka viņš sajūt manu klātbūtni. Atskatīdamies pār plecu, pārgāju pāri Greit Rasel- strītai un pagājos gabaliņu pa Montegjūstrītu, līdz aptvēru, kas man tuvojas.
Izdzirdu tauru skaņas un, paceļot acis, ieraudzīju, ka no Rasela skvēra nāk pretī bars ļaužu sarkanos kamzoļos, nesot pestīšanas armijas karogu. Tādam pūlim, kur daļa ļaužu gāja dziedot pa ielas vidu, bet cili — ņirgājoties pa ietvi, man nebija nekādu cerību izspiesties cauri. Tā kā baidījos griezties atpakaļ un negribēju aiziet pārāk tālu no mājas, tad, mirklī izšķīries, uzskrēju pa kāda nama baltajām kāpnēm, kas atradās pretim muzeja žogam, un gaidīju tur, lai pūlis paiet garām. Par laimi, suns, orķestri izdzirdis, apstājās, brīdi vilcinājās, bet tad aizskrēja atpakaļ uz Blūmsberija skvēru.
Orķestris tuvojās, un kā neapzināta ironija skanēja korālis, ko dziedāja pilnā balsī: «Kad mēs viņa vaigu redzēsim?» Man šķita, ka cilvēku straume plūda garām pa ietvi veselu mūžību. — Tam, tam, tam, — atbalsojās bungu dārdi. Es nemaz neievēroju divus zeņķus, kas apstājās man līdzās pie žoga.
— Skaties! — viens sacīja.
— Kas ir? — otrs jautāja.
— Nu, re kur kailu kāju pēdas. It kā būtu kāds iebridis dubļos»
Pametu skatienu uz leju un ieraudzīju, ka puikas apstājušies brīnījās par dubļainajiem pēdu nospiedumiem, ko biju atstājis uz baltajām kāpnēm. Ļaudis, garām iedami, stumdīja un grūstīja viņus, bet bija pamodusies jau viņu sasodītā ziņkāre.
— Tam* tam, tam — kad — tam — mēs viņa vaigu — tam — redzēsim — tam, tam.
— Te pa kāpnēm uzgājis augšā baskājis, vai arī es neko nesajēdzu, — puika sacīja. — Un viņš vairs nav nonācis lejā. Viņam kāja asiņojusi.
Lielākā ļaužu drūzma jau bija aizplūdusi garām,
— Paskaties, Ted, — jaunākais detektīvs pārsteiguma pilnā balsī iesaucās un rādīja tieši uz manām kājām. Es paskatījos uz leju un tūliņ ievēroju, ka tās bija notraipītas ar dubļiem un tāpēc kļuva saredzams viegls to apveids. Es brīdi sastingu.
— Vai, tas gan ir ērmīgi! — iesaucās vecākais. — Nudien ērmīgi! Izskatās, it kā būtu kājas ēna, vai ne?