universālveikalā. Tagad zināju, ko darīt, un lieliem līkumiem, vairīdamies no pilnākajām ielām, devos uz nomali, kas atrodas uz ziemeļiem no Strendas. Neskaidri atcerējos, ka tajā rajonā jābūt teātra kostīmu veikaliem.
Bija auksta diena, un ielās pūta ass vējš. Gāju ātri, lai neviens no muguras puses neuzdrāztos man virsū. Katrs ielu krustojums varēja sagādāt briesmas, un bija jāuzmanās no katra garāmgājēja. Rad Bedford- strītas galā gribēju paiet garām kādam cilvēkam, tas piepeši apgriezās un uzskrēja man virsū, nogrūžot mani no ietves gandrīz zem garāmbraucoša pajūga riteņiem. Važonis nosprieda, ka dabūjis satricinājumu. Šī sadursme mani tā uztrauca, ka iegāju Koventgārdena Markitā un elsodams un drebēdams apsēdos klusākā kaktiņā pie vijolīšu galda. Bet es atkal biju saaukstējies, un drīz vien bija jāatstāj šī vieta, jo šķavas pievērstu man-uzmanību.
Beidzot sasniedzu sava gājiena mērķi. Tas bija mazs, mušu apsēsts veikaliņš kādā šķērsielā pie Drūrīleinas. Logs bija pilns ar vizuļainiem tērpiem, viltotiem dārgakmeņiem, parūkām, balles kurpēm, domino mēteļiem un mākslinieku ģīmetnēm. Veikals bija vecmodīgs, zems un tumšs, un virs tā pacēlās četri tumši un drūmi stāvi. Ieskatījos pa logu un, neviena neredzēdams, iegāju. Durvis atverot, nošķindēja zvans. Pametu durvis vaļā un, pagājis garām tukšam drēbju tureklim, nostājos kaktā aiz lielā spoguļa. Brīdi neviens nenāca. Tad dzirdēju, ka tuvojas smagi soļi, un veikalā parādījās cilvēks.
Mans nodoms tagad bija pavisam noteikts. Gribēju iekļūt dziļāk, uzmanīties augšā pa kāpnēm, nogaidīt izdevīgu brīdi un, kad viss būs klusu, sameklēt parūku, masku, brilles, apģērbu un doties pasaulē. Varbūt es izskatītos grotesks, bet tomēr pēc cilvēka. Pie izdevības, protams, varētu nozagt naudu, kas man noderētu.
Veikalā ienākušais cilvēks bija maza auguma, viegli sakumpis virs ar biezām uzacīm, garām rokām un ļoti īsam un līkām kājām. Es, kā redzams, biju iztraucējis viņu ēdot. Viņš gaidoši skatījās visapkārt, bet bija pārsteigts, redzot veikalu tukšu, un noskaitās.
«Sasodītie puikas!» viņš noteica. Viņš pat izgāja laukā un paskatījās uz vienu un otru pusi. Pēc mirkļa viņš atgriezās, nikni aizgrūda ar kāju durvis un murminot devas atpakaļ uz savu dzīvokli.
Gribēju viņam sekot, bet viņš, izdzirdis manu sakustēšanos, sastinga. Arī es sastingu, mani pārsteidza viņa smalkā dzirde. Viņš aizcirta man dzīvokļa durvis deguna priekšā.
Nezināju ko darīt. Piepeši dzirdēju, ka atkal aši tuvojas soļi, un durvis atvērās. Viņš neapmierināts vēlreiz aplaida skatienu visapkārt un, kaut ko murminādams paraudzījās aiz letes un dažām mēbelēm. Tad viņš neziņā apstājās. Dzīvokļa durvis bija palikušas vaļā, un es iemanījos dibenistabā.
Tā bija savāda, maza, trūcīgi iekārtota telpa ar vairākām lielām maskām kaktā. Uz galda stāvēja saimnieka vēlās brokastis. Tās bija briesmīgas mokas, Kemp, jūtot kafijas smaržu un redzot, ka viņš ienāk un turpina ēst. Viņš ēda ļoti neglīti. Mazajai telpai bija trīs durvis; vienas veda uz augšstāvu, otras lejā, bet visas bija ciet. Nevarēju izkļūt no istabas, kamēr viņš bija šeit, un gandrīz nedrīkstēju nemaz kustēties, jo viņam bija ļoti smalka dzirde. Sajutu caurvēju, un divas reizes laikā apvaldīju šķavas.
Ko redzēt, protams, bija daudz interesanta un jauna, bet, tā ka biju visai noguris, tad skaizdamies nevarēju sagaidīt, kad viņš beigs ēst. Beidzot viņš meta mieru, salika nedaudzos traukus uz melnas skārda paplātes, uz kuras jau atradās tējas katls, uzlasīja no sinepēm notraipītā galdauta druskas un aiznesa visu projām. Nesamais neļāva viņam aiztaisīt durvis, ko viņš citādi būtu darījis. Nebiju vēl redzējis cilvēka, kas tā uzmanītu durvis. Sekoju viņam ļoti netīrā pagraba virtuvītē. Man bija gods noskatīties, kā viņš sāk mazgāt traukus, bet, tā kā man tur nebija nekā ko darīt un ķieģeļu grīda saldēja kājas, tad atgriezos augšā un apsēdos pie kamīna viņa krēslā. Uguns bija jau gandrīz izdegusi un es, neko nedomājot, pieliku mazliet ogļu. Troksnis tūliņ uzveda viņu augšā. Viņš stāvēja apmulsis, tad pārmeklēja istabu un gandrīz aizskāra mani.
Taču viņš nelikās visai apmierināts, aizejot vēl apstājās durvīs un pēdējo reizi pārlaida skatienu istabai.
Es atkal gaidīju šai mazajā telpā veselu mūžību. Beidzot viņš atgriezās un atvēra durvis, kas veda uz augšējo stāvu. Turējos cieši aiz viņa.
Kāpnēs viņš piepeši apstājās, tā ka gandrīz uz- kritu viņam virsū. Viņš skatījās man tieši sejā un klausījās. «Es varētu zvērēt,» viņš sacīja, paplūkāja ar garo, spalvaino roku apakšējo lūpu un paskatījās uz augšu un leju. Tad viņš nokrimšķinājās un turpināja kāpt augšā.
Viņš jau bija satvēris durvju rokturi, kad atkal apstājās ar dusmām un satraukumu sejā, jo nojauta manu kustību vieglo troksni. Šim cilvēkam bija velnišķīgi asa dzirde. Piepeši viņš vairs nevarēja novaldīt dusmas: «Ja kāds ir šajā mājā!» viņš iesaucās, izgrūda lāstu, bet nepabeidza draudus. Viņš iebāza roku kabatā, neatrada, ko meklēja, un, padrāzies man garām, kauslīgi noskaņots un trokšņains noklunkuroja pa kāpnēm lejā. Es nesekoju viņam, bet apsēdos kāpņu galā un pagaidīju.
Drīz vien viņš atkal murminādams kāpa augšā. Viņš atvēra istabas durvis, bet aizcirta tās, iekām paguvu ieiet viņam līdzi.
Nolēmu izpētīt māju un darīju to, cik klusu vien bija iespējams. Māja bija veca, nolaista un drēgna, tā ka jumtistabās tapetes bija atkārušās no sienām un žurku saēstas. Lielākā daļa durvju rokturu čīkstēja, un man bija bail tos pagriezt. Vairākas apskatītās istabas bija tukšas, citās bija izmētāti, spriežot pēc izskata, lietoti skatuves rekvizīti. Blakus saimnieka istabai atradu kaudzi vecu drēbju. Sāku rakņāties pa tām un savā dedzībā aizmirsu viņa aso dzirdi. Atskanēja zaglīgi soļi, un, laikā paceļot galvu, redzēju, ka viņš jau glūnēja uz izvandīto drēbju kaudzi un turēja rokā vecmodīgu revolveri. Stāvēju pilnīgi klusu, kamēr viņš vaļēju muti un* aizdomu pilns skatījās visapkārt.
— «Tās būs bijušas žurkas,» viņš lēni noteica. «Sasodītas žurkas.»
Viņš mierīgi aizvēra durvis, un tūliņ dzirdēju, ka noskrapstēja atslēga. Soļi attālinājās. Sapratu, ka esmu ieslēgts. Brīdi nezināju, ko iesākt. Pagājos no durvīm līdz logam un atpakaļ, un tad apjucis apstājos. Mani pārņēma dusmas, bet nolēmu apskatīt drēbes, pirms uzsāku ko citu. Tikko mēģināju to darīt, no augšējā plaukta nogāzās vesela kaudze. Saimnieks tūliņ atgriezās vēl niknāks nekā iepriekš. Šoreiz viņš mani patiešām aizskāra, bet bailēs atlēca atpakaļ un pārsteigts apstājās istabas vidū. ✓
Drīz vien viņš nomierinājās. «Žurkas,» pielicis pirkstu pie mutes, viņš klusu noteica. Acīm redzot, viņš bija drusku nobijies. Es mierīgi manījos laukā no istabas, bet iečīkstējās grīdas dēlis. Tad šis sasodītais nelietis ar revolveri rokā sāka pārstaigāt visu māju, aizslēdza pēc kārtas visas durvis un iebāza atslēgas kabatā. Kad apķēros, ko viņš dara, man sanāca dusmas. Tikko varēju savaldīties, lai nogaidītu izdevīgu brīdi. Tagad zināju, ka viņš ir viens pats mājās, un tāpēc, neko daudz negudrodams, iesitu viņam pa galvu.
— Iesitāt pa galvu? — Kemps iesaucas.
— Jā, — apdullināju viņu, kad viņš kāpa lejā. Iesitu no muguras puses ar krāģīti, kas atradās kāpnēs. Viņš kā maiss novēlās lejā.