— Bet — klausieties! Parastie sabiedrības likumi..,
— Noder parastiem cilvekiem. Bet man bija svarīgi, Kemp, izkļūt no šīs mājas jau apģērbtam un tā, lai viņš mani neredzētu. Nevarēju atrast citu iespēju. Aizbāzu viņam muti ar kādu Luija Četrpadsmitā laika vesti un ievīstīju palagā.
— Ievīstījāt palagā!
— JSasēju kā saini. Tā bija diezgan laba iedoma, ka nobaidīju un padarīju mierīgu šo_ idiotu, jo viņam tagad bija ļoti grūti izspārdīties laukā no cilpām. Mīļo Kemp, kāpēc jūs tā sēžat un skatāties uz mani, it kā es būtu izdarījis slepkavību? Viņam bija revolveris. Ja tikai viņš būtu mani redzējis, tad tagad varētu stāstīt par mani…
— Tomēr, — Kemps iebilda, — mūsu dienas! Anglijā! Cilvēks bija pats savās mājās, un jus taču — laupījāt!
— Laupīju! Pie velna! Jus vēl sauksiet mani par zagli! Jūs, Kemp, taču neesat tāds muļķis, ka dancosiet pēc veca meldiņa! Vai jūs nesaprotat manu stāvokli?
— Saprotu ari viņējo, — Kemps atbildēja.
Neredzamais cilvēks pielēca kājās.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
Kempa seja k|uva skarbāka. Viņš gribēja runāt, bet apdomājās.
— Galu galā liekas, ka jums tas bija jādara, — viņš, piepeši mainīdams izturēšanos, sacīja. — Jūs bijāt sprukās. Un tomēr …
— Zināms,' biju sprukās, — īstās sprukās. Un viņš, vajādams mani pa visu māju, muļķodamies ar revolveri, slēgdams ciet un vaļā durvis, arī nokaitināja mani. Viņš vienkārši bija neciešams. Jūs taču nenosodāt mani? Vai nenosodāt mani?
— Es nekad nevienu nenosodu, — Kemps atbildēja. — Tas nav vairs modē. Ko darījāt tālāk?
— Es biju izsalcis. Lejā atradu klaipu maizes un smirdošu sieru, ar ko pilnīgi pietika, lai apmierinātu izsalkumu. Iedzēru atšķaidītu brendiju un tad devos augšā, garām improvizētajam maisam, — viņš gulēja gluži klusu, — uz to istabu, kur atradās vecās drēbes. Tas bija ielas pusē, un logus sedza divi netīri brūngani mežģiņu aizkari. Piegāju un pašķielēju pa to starpām. Laukā bija gaiša diena un, salīdzinot ar šīs drūmās mājas tumšajām ēnām, likās žilbinoši spoža. Uz ielas bija moža kustība, garām brauca vezumi ar augļiem, pajūgs, rati ar kastu kravu un zivju tirgotāja divriči. Man apžilba acis, un labāk pievērsos ēnainajām lietām istabā. Mans uztraukums norima, un atkal skaidri aptvēru stāvokli. Istabā bija viegla benzīna smaka, jo te laikam bija tīrītas drēbes.
Es sāku no vienas vietas pārmeklēt māju. Laikam kuprītis jau labu laiku dzīvoja te pilnīgi viens. Viņš bija dīvains cilvēks … Izlasīju no veco drēbju kaudzes visu, kas man daudzmaz noderētu, un izvēlējos no tā nepieciešamo. Atradu somu, ko varētu lietot, un arī pūderi, sarkano grimu un lipīgu plāksteri.
Gribēju nokrāsot un nopūderēt seju un rokas, lai padarītu sevi redzamu, bet tad, ja gribētu pazust, man vajadzētu ne vien terpentīnu un citus līdzekļus, bet paietu ari diezgan daudz laika. Beidzot izvēlējos sev piemērotu degunu. Tas bija mazliet grotesks, tomēr gandrīz līdzinājās parastajiem. Tad sameklēju tumšas brilles, sirmu vaigu bārdu un parūku. Nevarēju atrast veļu, bet to varētu nopirkt vēlāk. Pagaidām uzvilku katūna domino mēteli un aptinu galvai baltu kašmira šalli. Nevarēju atrast zeķes, bet man derēja kuprīša zābaki, jo tie bija diezgan lieli. Veikalā kādā atvilktnē bija trīs divdesmit šiliņu gabali un apmēram trīsdesmit sudraba šiliņi, bet, atlaužot dzīvoklī aizslēgtu skapi, atradu astoņas mārciņas sterliņu zeltā. Nu man bija viss, ko vajadzēja, un varēju atkal doties ļaudīs.
Mani tomēr pārņēma savādas šaubas. Vai mana āriene bija patiešām pieņemama? Aplūkoju sevi guļamistabā no visām pusēm mazā spogulītī, lai redzētu, vai neesmu kaut kur atstājis plaisu, bet viss bija apsegts. Izskatījos teatrāli grotesks — kā aktieris skopuļa lomā, bet tomēr biju kaut kas reāls. Tā kā nebiju vēl drošs par sevi, tad paņēmu spogulīti līdzi lejā, aiztaisīju veikala logus un apskatīju sevi no visām pusēm pie lielā spoguļa, kas atradās kaktā.
Pagāja labs brīdis, pirms saņēmu dūšu, atslēdzu veikala durvis un izgāju uz ielas. Saimnieks varēja atbrīvoties no palaga, kad patikas. Piecas minūtes vēlāk mani no teātra kostīmu veikala jau šķīra kāds ducis šķērsielu. Šķita, ka neviens nepiegrieza man sevišķu vērību. Domāju, ka esmu pārvarējis pēdējo grūtību.
Grifins atkal apklusa.
— Un par kuprīti jūs vairs nerūpējāties? — Kemps ievaicājās.
— Nē, — atteica neredzamais cilvēks. — Nezinu, kas ar viņu notika. Domāju, ka viņš kaut kā izkūņojās no palaga. Mezgli bija diezgan cieši.
Viņš apklusa, piegāja pie loga un skatījās laukā.
— Kas notika, kad sasniedzāt Strendu?
— Ak! Atkal vilšanās! Cerēju, ka manas nedienas būs galā. Patiesībā domāju, ka nesodīts varu darīt visu, ko vien gribu, ja tikai nenododu savu noslēpumu. Tā es domāju. Lai darītu ko darīdams, par sekām nav jābaidās. Jānomet tikai drēbes un jāpazūd. Neviens nespēja mani aizturēt. Es varēju paņemt naudu, kur vien to atradu. Nolēmu lepni paēst, tad apmesties labā viesnīcā un apgādāt jaunu rekvizītu krājumu. Cik apbrīno- jama pašpaļāvība! Nav visai patīkami atcerēties, kāds biju ēzelis. Iegāju restorānā un jau pasūtīju pusdienas, kad piepeši man ienāca prātā, ka ēdot būs jāatsedz neredzamā mute. No pusdienām vajadzēja atteikties. Pateicu viesmīlim, ka atgriezīšos pēc desmit minūtēm, un saīdzis atstāju restorānu. Nezinu, vai jums kādreiz tā ir samaitāta ēstgriba.
— Ne tik lielā mērā, — Ķemps sacīja, — bet varu iedomāties.
— Es būtu varējis piekaut tos nejēgas. Kad metās jau nelabi aiz izsalkuma, iegāju citā restorānā un palūdzu atsevišķu istabu. Teicu, ka esmu nejauki sakropļots. Viesmīļi ziņkārīgi noskatījās manī, bet viņiem, zināms, nebija gar to nekādas daļas. Tā beidzot dabūju pusdienas. Tās varēja būt labākas, bet izsalkumu apmierināju un paēdis sāku smēķēt cigāru un izstrādāt darbības plānu. Laukā sākās sniegputenis.
Jo vairāk domāju, Kemp, jo labāk sapratu, cik nevarīgs ir neredzamais cilvēks aukstā un drēgnā klimatā, ļaužu pārpildītā, civilizētā pilsētā. Kad vēl nebiju izdarījis šo trako eksperimentu, sapņoju par tūkstošiem priekšrocību. To pēcpusdienu viss sabruka. Pārcilāju prātā visu, ko cilvēks varētu iekārot. Ja biju neredzams, tad, protams, varēju to iegūt, bet man nebija iespējams baudīt iegūto. Ko nozīme godkāre, ko nozīmē augsta vieta, ja nevar tajā parādīties? Ko nozīmē sievietes mīla, ja šī sieviete būs Delila? Mani neinteresēja politika, intrigas slavas dēļ, filantropija vai sports. Kas man vēl atlika? Es biju kļuvis satuntuļojies spoks, satīta, apsējiem noklāta cilvēka karikatūra.
Viņš apklusa un, cik varēja spriest, pameta skatienu laukā pa logu.
— Bet kā jūs nokļuvāt Aipingā? — Kemps jautāja, jo gribēja, lai viesis turpina runāt.
— Es aizbraucu tur strādāt. Man bija kāda cerība. Neskaidra ideja! Un ir vēl tagad. Nu tā jau gandrīz nobriedusi. Ceļš, kā tikt atpakaļ! Gribu atkal kļūt par redzamu cilvēku. Kad vien vēlos. Kad būšu izdarījis visu, ko gribu paveikt neredzams. Par to arī tagad galvenokārt gribu ar jums runāt …
— Jūs devāties tieši uz Aipingu?
— Jā. Paņēmu līdzi savas trīs piezīmju klades, čeku grāmatiņu, veļu un pārējo bagāžu, apgādāju zināmu daudzumu ķimikāliju, lai varētu realizēt savu nodomu — tiklīdz dabūšu klades, parādīšu jums kalkulācijas, — un tad devos ceļā. Pie velna! Atceros sniegputeni un cik sasodīti grūti bija uzmanīt, lai sniegs neatmiekšķētu papes degunu.