— Man nepieciešams miers. Manas acis reizēm ir tik vājas un sāpīgas, ka man stundām jāpaliek un jāieslēdzas tumsā. Reizēm, — šad un tad. Pašlaik, protams, nē. Pat niecīgākais traucējums, sveša cilvēka ienākšana istabā tādos brīžos var mani ārkārtīgi sadusmot … To vajadzētu saprast.
— Zināms, ser, — misis Hola sacīja, — un ja es uzdrīkstētos prasīt, *,
— Domāju, ka nu esmu pateicis visu, — svešinieks viņu pārtrauca, ļoti noteikti izbeigdams sarunu, kā viņš to jau labi prata. Misis Hola pataupīja savu jautājumu un līdzjūtību labākai reizei.
Kad misis Hola bija atstājusi istabu, viesis palika stāvot kamīna priekšā un glūnēja (pēc mistera Henfrija izteicieniem), kā tika labots pulkstenis. Lampa atradās netālu no mistera Henfrija, un tās zaļais kupols meta spilgtu gaismu uz viņa rokām, pulksteņa kasti un zobratiem, atstājot pārējo istabu ēnā. Kad viņš pacēla galvu, acu priekšā viņam ņirbēja krāsaini plankumi. Būdams ziņkārīgas dabas cilvēks, viņš atskrūvēja rādītājus, kas bija gluži lieks dar-bs, — viņš tikai gribēja uzkavēties ilgāk un varbūt uzsākt sarunu ar svešinieku. Bet svešinieks stāvēja pilnīgi kluss un mierīgs, tik mierīgs, ka misters Henfrijs to nevarēja vairs izturēt. Viņš jutās istabā viens un, paceļot acis, caur zaļo plankumu miglu ieraudzīja pelēku un neskaidru satīto galvu, kas cieši vērās viņā lielām, tumšām lēcām. Tas Henfriju tā pārsteidza, ka viņi brīdi mēmi blenza viens otrā. Tad Henfrijs atkal nolaida skatienu. Ļoti neērts stāvoklis! Gribējās kaut ko teikt. Vai piezīmēt, ka šai gada laikā ir ļoti auksts?
Viņš pacēla galvu, lai notēmētu šo pagaidu šāvienu.
— Laiks … — viņš iesāka.
— Kāpēc jūs nebeidzat un neejat projām? — nekustīgais stāvs, acīm redzot, dusmas valdīdams, prasīja. — Jums tjkai jāpiestiprina uz ass stundu rādītājs. Jūs vienkārši vilcināties.
— Ja, ser, — vēl vienu minūti. Es pārskatījos.
Misters Henfrijs pabeidza un gāja.
Bet aizejot viņš jutās ārkārtīgi apvainots.
— Sasodīts! — viņš pats pie sevis runāja, brizdams pa sakritušo sniegu lejā uz ciemu. — Cilvēkam taču reizēm jāizlabo kāds pulkstenis.
■Un pēc brīža: — Vai tad nemaz nedrīkst skatīties uz jums? Nejēdzīgi!
Un atkal pēc brīža: — Kā redzams, ne! Ja policija jūs meklētu, jūs nevarētu būt vairāk satinies un sa- vīkstījies.
Uz Glīsena stūra viņš ieraudzīja, ka pretim brauca
Hols, kas nesen bija apprecējis viesnīcas «Pie četrjūga» saimnieci un tagad reizēm pārvadāja ceļotājus no Aipingas uz Siderbridžas krustceļiem. Spriežot pēc gaitas, Hols laikam bija «mazliet uzkavējies» Siderbridžā.
— Sveiks, Tedij! — viņš, garām braucot, uzsauca.
— Tev gan tagad ir ērms mājās! — Tedijs sacīja.
Hols draudzīgi apturēja.
— Kā tā? — viņš vaicāja.
— «Pie četrjūga» apmeties ērmīgs zellis, — Tedijs stāstīja. — Nudien!
Viņš izteiksmīgi sāka aprakstīt Holam viņa sievas dīvaino viesi.
— Izskatās, it kā viņš būtu maķenīt maskējies. Man patiktos redzēt cilvēka seju, ja viņš apmestos manā pajumtē, — Henfrijs teica. — Bet sievietes jau viegli uzticas svešiniekiem. Viņš noīrējis jūsu telpas un nav pateicis pat savu vārdu, Hol.
— Ko tu saki! — Hols iesaucās, jo bija diezgan neapķērīgs.
— Jā, — Tedijs turpināja, — uz nedēļu. Lai viņš būtu kas būdams, nedēļas laikā tu nevari tikt no viņa vaļā. Un viņš saka, rītu viņam pienākšot pamatīga ba- ga/.a. Cerēsim, ka somās nebūs akmeņi, Hql.
Viņš pastāstīja Holam, kā reiz kāds svešinieks ar tukšu somu apkrāpis Heistingsā viņa krustmāti. Visā visumā viņš radīja Holam neskaidras aizdomas.
— Kusties nu, vecenīt! — Hols uzsauca zirgam. — Es domāju, ka būs jānodibina kārtība.
Tedijs brida tālāk ar stipri atvieglotu prātu.
Taču,iekāms Hols paguva «nodibināt kārtību», sieva mājās viņu nopietni sarāja, ka tik ilgi palicis Siderbridžā, un uz viņa mīlīgo apjautāšanos atbildēja izvairīgi un aprauti. Neņemot vērā šīs neveiksmes, mistera Hola prātā dīga Tedija iesētā aizdomu sēkla.
— Jūs, sievietes, nekā nesaprotat, — misters Hols sacīja, apņēmies pie pirmās izdevības noskaidrot tuvāk viesa personību. Kad svešinieks ap pusdesmitiem aizgāja gulēt, misters Hols ļoti izaicinoši iegāja viesistabā un ļoti cieši apskatīja savas sievas mēbeles, lai parādītu, ka svešinieks te nav nekāds noteicējs, un
viņš nicīgi papētīja svešinieka atstāto lapu ar matemātiskiem aprēķiniem. Dodamies pie miera, viņš piekodināja misis Holai otrā dienā pamatīgi aplūkot, kada svešiniekam īsti ir tā bagāža.
— Dari savu darbu, Hol, — misis Hola teica, — un es pati zināšu, kas man jādara.
Misis Hola bija jo skarbāka pret vīru tāpēc, ka tas patiešām bija ārkārtīgi savāds viesis un viņa pati nebūt nezināja, ko par to domāt. Nakts vidū viņa pamodās, jo sapņoja par milzīgām, baltām, rāceņiem līdzīgām galvām ar lielām, melnām acīm. Paceldamās uz neizsakāmi gariem kakliem, tās dzinās viņai pakaļ. Bet, tā kā viņa bija prātīga sieviete, tad pārvarēja bailes, apgriezās uz otriem sāniem un atkal aizmiga.
III
TŪKSTOŠ UN VIENA PUDELE
Tātad divdesmit devītajā februārī, atkušņa sākumā, Aipingā nezin no kurienes ieradās šis neparastais cilvēks. Otrā dienā pa dubļiem atveda viņa bagāžu, un tā bija visai ievērojama. Viņam patiešām, kā jau solīdam cilvēkam, bija pāris somu, bez tam kaste ar kladēm — lielām, biezām kladēm, no kurām dažas nesaprotamā rokrakstā — un tad ducis vai vairāk grozu, kastu un kārbu, kurās bija salmos iesaiņoti priekšmeti — kā Holam, kas ar parasto ziņkāri pavilka salmus, likās — stikla pudeles. Kamēr Hols pļāpāja ar Fīrensaidu un grasījās palīdzēt nest iekšā mantas, svešinieks satuntuļojies — cepure, mētelis, cimdi un šalle, nepacietīgi iznāca tām pretī. Viņš iznāca, nepiegriezdams nekādu vērību Fīrensaida sunim, kas viegli ošņāja pie Hola kājām.
— Nesiet šurp mantas! — svešinieks sauca. — Esmu gaidījis jau diezgan ilgi.
Viņš devās pa kāpnēm lejā uz vezuma- galu, lai pats paņemtu mazāko kasti.
Tikko Fīrensaida suns viņu ieraudzīja, tas sacēla spalvu un sāka dusmīgi rūkt. Kad svešinieks noskrēja
pa kāpnēm lejā, suns nedroši salēcās un metās tieši uz viņa roku. '
— Se! — Hols iekliedzās un atsprāga atpakaļ, jo viņš nebija nekāds varonis pret suņiem, bet Fīren- saids uzbrēca: — Gul zemē! — un paķēra pātagu.
Viņi redzēja, ka suņa zobi noslīdēja gar svešinieka roku, dzirdēja spērienu, redzēja, ka suns pielec no sāniem, kampdams svešinieka kājā, un dzirdēja, kā nostirkšķ bikšu stilbs. Tad Fīrensaids ar pātagas galu aizsniedza savu īpašumu, un suns, kaukdams aiz bailēm, palīda zem ratiem. Tas viss notika tepat pusminūtes laikā. Neviens nerunāja, visi kliedza. Svešinieks uzmeta ašu skatienu saplēstajam cimdam un savai kājai, gribēja it kā noliekties pie tās, bet apgriezās un ātri uzsteidzās lievenī. Viņi dzirdēja, kā viņš aizskrēja pa gaiteni un neapklātajām kāpnēm uz guļamistabu.
— Ak tu nekauņa! — Fīrensaids pukojās un pātagu rokā rāpās zemē no bukas, bet suns vēroja viņu caur riteņiem.
— Nāc šurp!.., — viņš uzsauca. — Tev vajadzētu …
IIols visu laiku bija stāvējis ar vaļēju muti.
— Viņam iekoda, — viņš sacīja. — Es labāk iešu un apskatīšos.
Un viņš teciņus metās pakaļ svešiniekam.