Pa kāpnēm jau nāca augšā pulkvedis Edaijs, Bardokas policijas priekšnieks, kas bija saņēmis Kempa vēstuli. Viņš šausmās redzēja, ka piepeši parādās Kemps, bet, dīvaini lēkājot pa gaisu, tam seko tukšs apģērba gabals. Redzēja, ka Kemps nogāzās un pūlējās piecelties kājās; redzēja, ka tas grīļojas, metās uz priekšu un atkal novēlās kā maiss.
Piepeši viņš sajuta stipru belzienu. Bet neviena taču nebija tuvumā! Viņam uzvēlās milzīgs smagums, un viņš tika nogrūsts kūleniski pa kāpnēm lejā, pie kam juta aizžņaugtu kaklu un dabūja spērienu pavēderē. Neredzama kāja uzmina viņam uz muguras, un lejup pa kāpnēm nodimdēja spokaini soļi. Viņš dzirdēja, ka priekšnamā kliedza un skrēja abi policisti un spēcīgi aizcirtās ārdurvis.
Viņš vēl apvēlās un tad piecēlās sēdus. Nu viņš redzēja, ka novārtījies un izspūris pa kāpnēm lejā streipuļo Kemps. Viens vaigs no belziena viņam bija gluži balts, lūpa asiņoja, rokās viņš turēja sārtu rīta svārku un vēl kādu apģērba gabalu.
— Ak dievs! — Kemps iesaucās. — Esam paspēlējuši! Viņš ir izmucis!
XXV
NEREDZAMO CILVĒKU VAJĀ
Kemps brīdi runāja pārāk nesakarīgi, tā ka Edaijs nevarēja saprast visu, kas noticis. Viņi staveja kāpnēs, Kemps stāstīja ļoti ātri un vēl arvien turēja roka Gri- fina dīvainos apģērba gabalus. Taču drīz vien Edaijs sāka aptvert stāvokli.
— Viņš ir traks, — Kemps sacīja, — un necilvēcīgs. Viņš ir īsts egoists, jo domā tikai par savu labumu un drošību. Es šorīt noklausījos viņa brutālajos un savtīgajos plānos … Viņš ir ievainojis cilvēkus. Viņš tos nonāvēs, ja neaizkavēsim. Viņš grib radīt paniku. Nekas viņu nevar apturēt. Nu viņš klīst apkārt un ir saniknots.
— Skaidrs, ka viņš jānotver, — teica Edaijs.
\— Bet kā? — Kemps iesaucās, un piepeši viņam ienāca prātā labas domas. — Jums tūliņ jāsper attiecīgi soļi. Jāizmanto katrs cilvēks: nedrīkst viņam ļaut atstāt šo apkārtni. Ja tikai viņš izbēgs, tad ies pa visu zemi, nonāvēdams un sakropļodams cilvēkus. Viņš sapņo par terora valstību! Saprotiet — terora valstību! Lieciet uzmanīt vilcienus, ceļus un kuģu piestātnes. Jāizsauc garnizons. Telegrafējiet, lai sūta palīgspēkus! Vienīgais, kas viņu te var aizturēt, ir dažas viņam ļoti svarīgas piezīmju klades, kuras viņš grib dabūt rokā. Es jums pastāstīšu! Policijas iecirknī ir cilvēks, vārdā Marvels.
— Zinu, zinu, — Edaijs teica. — Klades, jā. Bet klaidonis …
— Stāsta, ka viņam to nav. Taču neredzamais domā, ka tās ir pie klaidoņa. Jūs nedrīkstat ļaut neredzamajam cilvēkam ne ēst, nedz gulēt. Visa[ apkaimei jābūt trauksmes stāvoklī dienu un nakti. Ēdiens jāieslēdz un jānoglabā viss ēdamais, — lai viņš nevarētu tam piekļūt. Arī mājas jānoslēdz. Kaut dievs dotu aukstas naktis un lietu! Visa apkārtne jāsaceļ kājās, un visiem viņš jāvajā. Es jums saku, Edaij, ka viņš nesīs postu un nelaimi. Briesmīgi iedomāties, kas viss var notikt, kamēr viņš nebūs sagūstīts un nogādāts drošībā.
~— Ko mēs vēl varam darīt? — Edaijs jautaja. — Man tūliņ jāiet un jāsāk viss organizēt. Vai jūs arī nenāktu līdzi? Nāciet jūs arī! Nāciet, noturēsim īstu kara padomi. Pasauksim palīgā Hopsu un dzelzceļa administrāciju. Sasodīts! Jāpasteidzas! Iesim, — aprunāsimies pa ceļam. Ko vel varētu darīt? Nolieciet tās drēbes!
Edaijs sāka kāpt Kempam pa priekšu lejā. Ārdurvis viņi atrada vaļā. Policisti stāvēja ārpusē un skatījās tukšā gaisā.
— Viņš aizbēga, ser, — viens sacīja.
— Mums tūliņ jādodas uz policijas pārvaldi; — teica Edaijs. — Lai viens no jums steigšus noiet lejā un uzsūta mums augšā ratus. Žigli! Nu, Kemp, un ko tad vēl?
— Suņus! — Kemps iesaucās. — Palaidiet suņus! — Tie viņu neredz, bet saož. Palaidiet suņus!
— Labi, — Edaijs atbildēja. — Atklātībai tas nav zināms, bet Holstedas cietuma ierēdņi pazīst kādu cilvēku, kam ir dzinējsuņi. Suņus. Ko vēl?
— Neaizmirstiet, — Kemps turpināja, — ka barība viņu nodod. Kad viņš paēd, barība, kamēr vēl nav sagremota, ir redzama. Tāpēc viņam pēc ēšanas jānoslēpjas. Vajag viņu nepārtraukti vajāt. Pārmeklēt katru biezokni, katru klusu stūrīti. Jānoslēpj visi ieroči, — visi priekšmeti, kas varētu noderēt par ieročiem. Viņš nevar tādas lietas nēsāt līdzi ilgāku laiku. Jānoslēpj viss, ar ko viņš varētu ievainot cilvēkus.
— Labi, — Edaijs vēlreiz noteica. — Mēs viņu notversim.
— Un uz ceļiem.., — Kemps vilcinādamies ierunājās.
— Jā? — Edaijs jautāja.
— Jāizkaisa saberzti stikli, — Kemps teica. Zinu, tas ir nežēlīgi, bet padomājiet, ko visu viņš var izdarīt!
Edaijs skaļi ievilka caur zobiem gaisu.
— Tā nav godīgi. Es nezinu. Likšu tomēr saberzt stiklus. Ja viņš kļūs pārāk …
— Ticiet, ka viņš zaudējis cilvēcību, — Kemps teica. — Daudzmaz atjēdzies, viņš patiešām nodibinās terora valstību. Esmu par to pilnīgi pārliecināts. Vienīgā iespēja — aizsteigties viņam priekšā. Viņš ir atteicies no cilvēkiem. Viņa asinis lai nāk pār viņu pašu.
XXVI
VIKSTĪDA NOGALINĀŠANA
Neredzamais cilvēks laikam bija atstājis Kempa māju aklās dusmās. Kāds bērns, kas rotaļājās vārtu tuvumā, tika nikni paķerts un nomests sāņus, tā ka pārlauza kāju. Pēc tam vairākas stundas neviens nemanīja neredzamo cilvēku. Neviens nezina, kur viņš gājis un ko darījis, bet varam iedomāties, ka viņš karstajā jūnija priekšpusdienā steigšus devās pāri kalnam un aizgāja pa kailajām kāpām, kas sākas aiz Bardokas. Viņš bija sadusmots un izmisis par briesmīgo likteni un beidzot nokārsis un noguris apstājās Hinten- dīnas biezokņos, lai pārkārtotu izjauktos plānus, kādi bija radušies pret citiem cilvēkiem. Varam pieņemt, ka ' viņš tur apmetās, jo ap diviem pēc pusdienas atkal traģiskā kārtā lika sevi sajust šajā apkārtnē.
Kāds noskaņojums viņam bija pa šo laiku, un ko viņš atkal bija nolēmis darīt? Viņu, zināms, ārkārtīgi saniknoja Kempa nodevība, un, lai gan saprotam šīs viltības iemeslus, taču varam arī iedomāties pēkšņā pārsteiguma radītās dusmas un mazliet just tām līdzi. Varbūt viņš bija atkal tikpat pārsteigts kā pēc piedzīvojumiem Oksfordstrītā, jo, acīm redzot, ticēja, ka Kemps atbalstīs viņa brutālo terora sapni. Lai vai kā, ap pusdienas laiku viņš pazuda no cilvēku redzes loka, un līdz pustrijiem neviena dzīva dvēsele nevarēja pateikt, ko viņš dara. Sī bezdarbība bija viņam liktenīga, jo sabiedrība izmantoja šo brīdi.
Sai laikā arvien vairāk cilvēku sāka viņu meklēt pa visu apkārtni. No rīta neredzamais cilvēks šķita vēl tikai izdomāta un briesmīga pasaka, bet pēcpusdienā, pateicoties Kempa lietišķajam paziņojumam, viņu jau uzskatīja par īstu ienaidnieku, kas jāievaino, jānotver vai jāpievārē, un visa apkārtne neiedomājamā steigā saka organizēt viņa vajāšanu. Ap diviem viņš vēl būtu varējis aizbraukt projām ar kādu vilcienu, bet pēc diviem tas vairs nebija iespējams. Visiem pasažieru vagoniem uz dzelzceļa līnijām liela paralelograma robežās, kas ietvēra Sautemptenu, Vinčesteru Braitenu un Horšemu, aizslēdza durvis, un preču vagonus gandrīz nemaz
nelaida apgrozībā. Drīz vien lielā divdesmit jūdžu lokā ap Bardoku ar šautenēm un rungām bruņojušies vīri izgāja pulciņos pa trīs un četri ar suņiem, lai pārmeklētu laukus un ceļus.