Policisti zirgos jāja pa lauku ceļiem, apstājās pie katras mājas un piekodināja ļaudīm aizslēgt durvis un nestaigāt apkārt neapbruņotiem. Skolās ap trim pārtrauca mācības, un bērni izbiedēti pulciņos steidzās uz mājām. Ap četriem vai pieciem pēc pusdienas Kempa paziņojums ar Edaija parakstu jau bija izlikts visā apkārtnē. Tajā īsi, bet skaidri bija ieteikti cīņas paņēmieni. Neredzamajam cilvēkam nedrīkstēja ļaut ne ēst, ne gulēt, visiem bija jāatrodas trauksmes stāvoklī un tūliņ jāsper attiecīgi soļi, ja vien viņš kaut kur tiktu atklāts. Varas orgānu rīcība bija tik ātra un noteikta, un visi tik ļoti ticēja dīvainajam radījumam, ka vēl nebija iestājusies nakts, kad vairāku simtu jūdžu plašā apkārtnē jau bija ieviests stingrs aplenkuma stāvoklis. Un nebija vēl iestājusies nakts, kad visai modrajai un satrauktajai apkaimei pārskrēja izbaiļu trīsas. Ātri un ticami no mutes mutē čukstot izplatījās vēsts, ka nonāvēts misters Vikstīds.
Ja ir pareizi, ka neredzamais cilvēks atrada patvērumu llintcndinas biezokņos, tad varam pieņemt, ka pēcpusdienā viņš tos atkal atstāja, jo nu viņam bija kaut kas padomā, un vajadzēja sameklēt ieroci. Mēs nezinām, kas tas bija par nodomu, bet mazākais es esmu pilnīgi pārliecināts, ka dzelzs stienis viņam jau bija rokā, iekāms viņš sastapa Vikstīdu.
Mēs, protams, nevaram zināt sadursmes sīkumus. Tā notika grantsbedres malā, nepilnus divsimt metrus no lorda Bardoka parka vārtiem. Nomīņātā zeme, mistera Vikstīda daudzās brūces un salauztais spieķis liecināja par izmisuma pilnu cīņu. Grūti izskaidrot šo uzbrukumu ar ko citu kā tikai dusmu lēkmi. Jādomā, ka neredzamo būs pārņēmis trakums. Misters Vikstīds bija lorda Bardoka pārvaldnieks, četrdesmit piecus vai sešus gadus vecs un ļoti lēnas dabas vīrs. Nav nemaz iedomājams, ka viņš būtu varējis aizkaitināt briesmīgo necilvēku. Neredzamais cilvēks, kā liekas, bija izlietojis pret viņu dzelzs stieni, ko izrāvis
no salauzta žoga. Viņš aizturēja šo kluso cilvēku, kad tas mierīgi gāja mājās pusdienot, uzbruka tādam, kas varējā tikai vāji pretoties, salauza tam roku un, no- triecis zemē, sadragāja galvu.
Viņš, protams, būs izrāvis stieni no žoga, iekams satika' savu upuri, — viņš būs to nesis roka. Bez visa jau sacītā notikumu papildināja vēl divi sīkumi. Pirmkārt, grantsbedre neatradās misteram Vikstīdam tieši pa ceļam uz mājām, bet gandrīz pārsimt metru sāņus. Otrkārt, kāda meitenīte, kas pēcpusdienā gājusi uz skolu, apgalvoja, ka redzējusi misteru Vikstīdu jocīgi, teciņiem ejam pa lauku uz grantsbedres pusi. Pēc ta, kā viņa visu to izrādīja, var spriest, ka viņš kaut kam sekojis savā priekšā zemē un šad tad iesitis tam ar spieķi. Viņa pēdējā bija redzējusi Vikstīdu dzīvu. Viņš bija devies tieši pretī savai nāvei; sadursmi meitenes skatienam bija aizslēpis skābaržu puduris un neliels uzkalniņš.
Viss minētais liek autoram secināt, ka slepkavība nav pastrādāta tikai aiz tīra untuma. Varam iedomāties, ka Grifins patiešām paņēma stieni, lai tas noderētu par ieroci, bet viņam nebija ne mazākā nodoma izdarīt slepkavību. Vikstīds garāmejot būs ievērojis, ka stienis neizprotamā kārtā pārvietojas pa gaisu. Viņš būs sācis tam sekot un varbūt nemaz nedomāja par neredzamo cilvēku, jo Bardoka atradās desmit jūdzes tālu. Iespējams, ka viņš pat nebija neko dzirdējis par tādu neredzamo cilvēku. Grifins laikam klusu būs gribējis atstāt apkārtni, lai viņu šeit neatrastu, bet Vikstīds ziņkārīgs un uztraukts sekoja kustīgajam priekšmetam un beidzot tam iesita.
Parastos apstākļos neredzamais cilvēks, protams, viegli būtu izbēdzis pavecajam vajātājam, bet stāvoklis, kādā atrada Vikstīda ķermeni, liecina, ka pēdējais bija par nelaimi iedzinis savu upuri starp dzēlīgām nātrēm un grantsbedri. Tie, kas zina, cik ātri neredzamo cilvēku varēja pārņemt dusmas, viegli iedomāsies pārējo.
Bet tā ir tikai hipotēze. Vienīgie neapstrīdamie faktori ir Vikstīda līķis un asinīm notraipītais dzelzs stienis, kas bija iesviests nātrēs. Uz bērnu stāstījumiem
ne vienmēr varam pajauties. Tas, ka Grifins bija nosviedis stieni, liecina, ka viņš, satraukuma pārņemts, atteicās no nodoma, kāpēc bija to pacēlis, ja vispār viņam bija kāds nodoms. Viņš, zināms, bija ļoti savtīgs un nejūtīgs cilvēks, bet, redzot zemē asiņainu un nožēlojamu savu upuri, savu pirmo upuri, viņam varbūt pamodās ilgi nomāktie sirdsapziņas pārmetumi un viņš uz laiku aizmirsa visus izdomātos plānus.
Pēc mistera Vikstīda noslepkavošanas viņš laikam būs devies pāri uz kāpām. Divi zemnieki tīrumā netālu no Ferna lejas ap saulrietu dzirdējuši balsi. Tā vaimanājusi, smējusies, elsojusi, kunkstējusi un reizēm iekliegušies. Viņiem tas izlicies ļoti dīvaini. Balss pārskanējusi pāri āboliņa laukam un izzudusi uz pakalna pusi.
Pa šo laiku neredzamais cilvēks būs arī sācis sajust, cik ātri Kemps izmantojis viņa atzīšanos. Viņš būs atradis visas mājas aizslēgtas un aizbarikādētas, būs slaistījies pa dzelzceļa piestātnēm un klaiņojis ap viesnīcām un, protams, būs lasījis uzsaukumus un sapratis, kas tiek gatavots pret viņu. Kad pienāca vakars, viņš visur redzēja trīs četru vīru lielas grupas un dzirdēja suņu skaļās rejas. Šie cilvēka mednieki bija īpaši instruēti, kā sadursmes gadījumā ar pretinieku pieaicināt palīgspēkus. Viņš izvairījās no visiem. Varam iedomāties viņa dusmas, kas bija jo lielākas tāpēc, ka pats bija devis norādījumus, kurus tagad tik nežēlīgi vērsa pret viņu. Tai dienā viņš beidzot zaudēja drosmi, jo gandrīz jau divdesmit četras stundas, atskaitot tikai to brīdi, kad pats uzbruka Vikstīdam, viņš tika vajāts kā zvērs. Naktī, jādomā, viņš būs ēdis un gulējis, jo no rīta bija atkal atspirdzis, — aktīvs, spēcīgs, nikns un ļauns, sagatavojies pēdējai lielajai cīņai pret pasauli.
XXVII
KEMPA MĀJA IELENKTA
Kemps lasīja uz netīras papīra strēmeles ar zīmuli rakstītu vēstuli.
«Jūs esat bijis ļoti enerģisks un veikls,» tā tur bija teikts, «lai gan nevaru iedomāties, ko gribat ar to panākt. Jūs esat pret mani. Jūs mani vajājāt visu dienu un mēģinājāt laupīt nakts atpūtu, bet es tomēr, par spīti visam, ēdu un gulēju, un cīņa tagad tikai sākas. Cīņa tikai sākas. Man nekas cits neatliek, ka uzsākt teroru. Paziņoju, ka sākas pirmā terora diena. Varat pavēstīt policijas priekšniekam un visiem pārējiem, ka par Bardoku vairs nevalda karaliene, bet es — Tero'rs! Šī ir jaunā laikmeta, Neredzamā cilvēka laikmeta pirmā gada pirmā diena. Esmu Neredzamais cilvēks Pirmais. Varu teikt, ka valdīt man nenāksies grūti. Pirmajā dienā par brīdinājumu citiem tiks notiesāts cilvēks vārdā Kemps. Viņam šodien jāmirst. Viņš var ieslēgties, paslēpties, likt sevi apsargāt un, ja grib, uzvilkt bruņas, bet viņam tuvojas nāve, neredzama nāve. Lai viņš sper aizsardzības soļus, tas tikai vēl vairāk uztrauks manus pavalstniekus. Nāve tuvosies ap pusdienu no vēstuļu kastītes. Vēstule iekritīs tajā, kad garām ies pastnieks, un tad sāksies! Cīņa sākusies. Nāve tuvojas. Ļaudis, nepalīdziet viņam, jo tad arī jūs tiksiet nogalināti. Kempam šodien jāmirst.»
Kemps divas reizes pārlasīja vēstuli.
— Tie nav joki, — viņš sacīja. — Tā ir viņa valoda. Un viņš nopietni tā domā.
Viņš apgrieza salocīto lapu un tajā pusē, kur bija adrese, ieraudzīja Hintendīnas pasta zīmogu un prozaisko atzīmi: «Jāpiemaksā divi pensi.»
Kemps lēnām piecēlās, nepabeidzis otrās brokastis, — vēstuli atnesa vienos, — un iegāja darbistabā. Viņš pazvanīja un, kad ienāca saimniece, lika viņai tūliņ apstaigāt māju, pārliecināties, vai ir ciet visi logi, un aiztaisīt slēģus. Viņš pats aiztaisīja darbistabas loga slēģus. Tad viņš atslēdza guļamistabā kādu atvilktnīti un izņēma no tās mazu revolveri. Rūpīgi pārbaudījis, viņš iebāza to savu mājassvārku kabatā. Viņš uzrakstīja vairākas īsas vēstules, vienu adresēdams policijas priekšniekam Edaijam, un iedeva tās kalponei, lai iznēsā, sīki paskaidrodams, kā atstāt māju.