— Briesmas nedraud, — viņš sacīja un domās piebilda: «Jums.»
Visu to paveicis, viņš labu laiku domāja un tad atgriežas pie padzisušaļām brokastīm.
Ēdot viņš atkal bieži iegrima domās un beidzot uzsita duri uz galda.
— Mēs viņu dabūsim. Es viņu pievilināšu. Viņš aizies par tālu.
Tad viņš uzgāja darbistabā, rūpīgi aiztaisīdams aiz sevis visas durvis.
— Tā ir sacensība, — viņš teica, — dīvaina sacensība. Lai arī jūs esat neredzams, mister Grifin, un drosmīgs, man ir visas izredzes uzvarēt. Grifins ar savu atriebību ir contra mundum [1] .
Viņš stāvēja pie loga un raudzījās uz saulaino piekalni.
— Viņam ik dienas jādabūn barība, — un es viņu neapskaužu. Vai viņš pagājušo nakti tiešām gulējis? Droši vien kaut kur zem klajas debess, lai izvairītos no sadursmēm. Kaut nu tveici nomainītu labi auksts un lietains laiks! Varbūt viņš mani pašlaik novēro.
Kemps piegāja tuvāk logam. Kaut kas asi atsitās pret mūri virs loga, un viņš strauji atrāvās atpakaj,
«Es k|ūstu nervozs,» Kemps domāja, bet pagāja piecas minūtes, pirms viņš atkal uzdrošinājās tuvoties logam.
— Tas laikam bija zvirbulis, — viņš noteica.
Drīz vien atskanēja ārdurvju zvans, un Kemps steidzās lejā. Viņš atslēdza durvis, aizkabināja tām priekšā važiņu un tad, pats nerādīdamies, uzmanīgi tās attaisīja. Viņu uzrunāja pazīstama balss. Tas bija Edaijs.
— Jūsu kalponei izdarīts uzbrukums, — Edaijs aiz durvīm teica.
— Ko? — Kemps iekliedzās. v
— Viņai atņemta jūsu vēstule. Viņš ir šeit tuvumā. Ielaidiet mani!
Kemps noņēma važiņu, un Edaijs pa šauru sprau- dziņu iespiedās iekšā. Priekšnamā viņš ar lielu atvieglojuma sajūtu noskatījās, kā Kemps atkal nostiprina durvis.
— Vēstule viņai izrauta no rokām. Viņa briesmīgi pārbijusies. Pašlaik viņa atrodas iecirknī. Nervu sabrukums. Viņš ir šeit tuvumā. Kas tur bija rakstīts?
Kemps izgrūda lāstu.
— Kāds es biju muļķis! — viņš iesaucās. — Man vajadzēja to paredzēt. No Hintendīnas līdz šejienei nav ne stundas gājiens. Sākas!
— Kas noticis? — Edaijs jautāja.
— Paskatieties, — Kemps sacīja un ieveda viņu kabinetā. Tur viņš pasniedza Edaijam neredzamā cii- vēka vēstuli. Edaijs izlasīja to un viegli iesvilpās.
— Un ko jūs rakstījāt? — viņš jautāja.
— Es kā muļķis izplānoju viņam lamatas un sūtīju šo plānu jums ar kalponi. Nu tas ir viņa rokās.
Arī Edaijs izgrūda lāstu.
— Viņš aizbēgs, — Edaijs teica.
— Neaizbēgs, — Kemps atbildēja.
Augšā atskanēja plīstošu stiklu šķindas. Edaijs manīja, ka Kempam kabatā pazib revolvera stobrs.
— Tas logs ir augšstāvā, — Kemps teica un pirmais devās augšā.
Kad viņi bija vēl kāpnēs, atkal nošķindēja stikli. Darbistabā viņi redzēja, ka izsisti divi logi, puse istabas piebārstīta stikla drumslām un uz rakstāmgalda guļ liels olis. Abi apstājās durvīs un aplūkoja postažu, Kemps atkal izgrūda lāstu, bet tajā pašā brīdī ar šāvienam līdzīgu troksni nošķinda trešais logs. Starainais plīsums mirkli vēl noturējās un tad iegāzās istabā, sašķīstot robainos, trīsstūrainos gabalos.
— Ko tas nozīmē? — Edaijs iesaucās.
— Tas ir sākums, — Kemps sacīja.
— Vai šeit iespējams uzrāpties?
— Kaķim arī ne.
— Vai logiem nav slēģu?
— Nē. Tie ir tikai apakšējā stāva logiem. Paklau!
Lejā atskanēja blīkšķis un tad stipri triecieni pa
dēli.
— Lai velns parauj! — Kemps iesaucās. — Tas būs — jā — tas ir guļamistabas logs. Viņš grib izdauzīt visus logus. Bet viņš ir muļķis. Slēģi ir iekšpusē un stikli birs uz āru. Viņš sagriezīs kājas.
Plīsa atkal kads logs. Viņi abi apjukuši stāvēja kāpnēs.
— Es zinu, ko darīt! — Edaijs teica. — Iedodiet man spieķi vai citu ko, es došos lejā uz iecirkni un palaidīšu dzinējsuņus. Tad mēs viņu notversim.
Atkal kāds logs pievienojās iepriekšējiem.
— Vai jums nav revolveris? — Edaijs jautāja.
Kemps iebāza roku kabatā. Viņš vilcinājās.
— Man nav neviena, ko aizdot. «
— Es atnesīšu atpakaļ, — Edaijs sacīja. — Jūs būsiet šeit drošībā.
Kemps, sakaunējies par saviem mazajiem meliem, sniedza viņam ieroci.
— Tagad iesim uz durvīm, — Edaijs teica.
Kamēr viņi vilcinādamies stāvēja priekšnamā, atkal
nošķindēja un sašķīda kāds guļamistabas logs. Kemps sāka tik klusu, cik vien bija iespējams, bultēt vaļā durvis. Viņa seja bija mazliet bālāka nekā parasti.
— Ejiet ātri laukā, — viņš sacīja.
Nākamajā brīdī Edaijs jau atradās laukā uz kāpnēm un bultas atkal aizkrita ciet. Viņš brīdi kavējās, jo drošāk jutās, atspiedies ar muguru pret durvīm. Tad viņš stalti un varonīgi devās lejā pa kāpnēm. Viņš pargāja pāri mauriņam un tuvojās vārtiem. Likās, ka zālei pārskrien viegla vēja pūsma. Kaut kas sakustējās viņam līdzās.
— Pagaidiet, — kāda balss sacīja. Edaijs sastinga, un viņa roka sažņaudza revolveri.
— Nu? — viņš jautāja nobālis un drūms, ik nervs bija saspīlēts.
— Esiet tik laipns un ejiet atpakaļ, — svešā balss skanēja tikpat stingri un drūmi kā Edaijam.
— Man ļoti žēl, — Edaijs mazliet piesmacis ierunājās un apslapināja ar mēli lūpas.
Viņam šķita, ka balss atskan pa kreisi. Varbūt laimētos trāpīt?
— Kurp jūs ejat? — balss jautaja.
Abi pretinieki ātri sakustējās, un Edaija kabatas stūrī pamirdzēja kaut kas spožs.
Edaijs tomēr atteicās no sava nodoma un vilcinājās.
— Tā ir mana darīšana, kur eju, — viņš lēni sacīja.
Viņš vēl nebija pabeidzis runāt, kad sajuta^ ap
kaklu roku, dabūja spērienu pa muguru un nogāzās zemē. Edaijs neveikli izrāva revolveri un izšava, kā pagadījās, bet nākamajā brīdī dabūja pa muti, un revolveris viņam tika izrauts. Viņš velti mēģināja satvert glumu locekli, gribēja piecelties kājās, bet atkrita atpakaļ.
— Pie velna! — Edaijs iesaucās.
Balss iesmējās.
— Es jūs nogalinātu, ja man nebūtu žēl lodes, — tā sacīja.
Viņš ieraudzīja sešu pēdu augstumā pār sevi revolvera stobru.
— Nu? — Edaijs piecēlās sēdus.
— Celieties augšā! — balss teica.
Edaijs piecēlās.
— Klausieties! — balss stingri turpināja. — Netaisiet jokus! Ja jūs nevarat redzēt manu seju, neaizmirstiet, ka redzu jūsējo. Jums jāiet atpakaļ uz māju.
— Viņš' nelaidīs mani iekšā, — Edaijs atbildēja.
— Žēl, — 'neredzamais cilvēks sacīja, — man nav pret jums nekāda naida.
Edaijs atkal apslapināja lūpas. Viņš novērsa skatienu no revolvera stobra un ieraudzīja pusdienas saulē tālumā ļoti zilu un tumšu jūru, līdzenas zaļas kāpas, baltu klinti un pilsētas daudzos jumtus. Piepeši viņš saprata, ka dzīve ir ļoti skaista. Viņa skatiens atgriezās pie mazā metāla priekšmeta, kas sešu pēdu attālumā karājās starp debesi un zemi.