— Ko lai es daru? — viņš drūmi jautāja.
— Ko lai e s daru? — jautāja neredzamais cii-» vēks. — Jūs ejat pēc palīgiem. Jums atliek tikai griezties atpakaļ.
— Es mēģināšu. Bel, ja viņš laidīs mani iekšā, vai apsolāties nelauzties durvīs?
— Man pret jums nav nekāda naida, — balss sacīja.
Izlaidis Edaiju laukā, Kemps uzskrēja darbistabā un, laipodams pārkāpis pāri stikla drumslām, sāka uzmanīgi vērot pār palodzes malu. Viņš redzēja, ka Edaijs sarunājās ar neredzamo.
— Kāpēc viņš nešauj? — Kemps brīnījās. Tad revolveris sakustējās, un Kempam iesitās acīs atspīdums no stobra. Viņš aizēnoja ar roku acis un mēģināja skatīties žilbinoša stara virzienā.
— Nu ja, — viņš sacīja. — Edaijs atdevis viņam revolveri.
— Apsolieties nelauzties durvīs, — Edaijs lūdza, — Neaizraujieties par daudz, ja jums tā veicas! Dodiet man izdevību!
— Ejiet atpakaļ uz māju. Es jums skaidri saku, — neapsolu neko.
Šķita, ka Edaijs piepeši izšķīrās. Viņš apgriezās un lēnām tuvojās mājai uz muguras sakrustotām rokām. Kemps pārsteigts viņu vēroja. Revolveris nozuda, pazibēja un atkal nozuda, bet, ciešāk ieskatoties, varēja redzēt, ka mazais tumšais priekšmets visu laiku sekoja Edaijam. Tad notikumi norisinājās ātri. Edaijs atlēca atpakaļ, apcirtās un tvēra šo mazo priekšmetu, nokļūdījās, izpleta rokas un nokrita uz mutes. Gaisā uzpeldēja zils dūmu mākonītis. Kemps nedzirdēja šāviena troksni. Edaijs mēģināja pakustēties, paslējās uz vienas rokas, bet nokrita un palika guļam.
Kemps labu laiku vēroja Edaija mierīgo, bezrūpīgo pozu. Bija ļoti silta un klusa pēcpusdiena. Visa pasaule likās kā sastingusi, tikai divi dzelteni tauriņi dzenāja viens otru dārzā starp māju un vārtiem. Edaijs gulēja mauriņā netālu no vārtiem. Visu vasarnīcu slēģi gar kalna ceļu bija aizvērti, tikai mazā zaļā dārza mājiņā varēja redzēt baltu stāvu, tur laikam bija aizmidzis kāds vecs vīrs. Kemps uzmanīgi pārlūkoja mājas apkārtni, vai atkal nepazibēs revolveris, bet tas bija nozudis. Viņa skatiens apstājās pie Edaija … Jā, cīņa sākās.
Tad pie ārdurvīm atskanēja zvans un klauvējieni, kas kļuva arvien trokšņaināki, bet kalpotāji pēc Kempa pavēles bija ieslēgušies savās istabās. Troksnis aprima un iestājās klusums. Kemps klausījās un tad uzmanīgi palūkojās pēc kārtas pa visiem trim logiem.
Viņš izgāja kāpnēs un uztraukts turpināja klausīties. Tad viņš guļamistabā apbruņojās ar krāsns urķi un nogāja atkal pārbaudīt apakšējā stāva logu aizlaidnes. Viss bija klusu un kārtībā. Kemps atgriezās darbistabā, Edaijs nekustīgi gulēja celiņa malā tāpat, kā bija nokritis. Pa ceļu no vasarnīcu puses nāca šurp kalpone ar diviem policistiem.
Visur valdīja pilnīgs klusums. Šķita, ka trīs nācēji tuvojas ļoti lēni. Kemps prātoja, ko gan dara viņa ienaidnieks.
Viņš nodrebēja, jo ^tkal izdzirda troksni, un, brīdi vilcinājies, kāpa lejā. Piepeši visā mājā atbalsojās skaļi cirtieni un lūztošu dēļu brākšķi. Kemps skaidri dzirdēja blīkšķi, un tad nožvadzēja slēģu dzelzs stieņi. Viņš pagrieza atslēgu un atvēra virtuves durvis. Tajā pašā brīdī, šķīstot un plīstot, izgāzās uz iekšu loga slēģi. Kemps sastinga šausmās. Loga rāmis, atskaitot vienu šķērskoku, vēl turējās, bet no rūtīm gar malu bija atlikušas tikai mazas stikla šķembeles. Slēģi bija saskaldīti ar cirvi, un tagad cirvis deva spēcīgus cirtienus pašam loga rāmim un dzelzs stieņiem, kas to nostiprināja. Piepeši cirvis aizlēca sāņus un pazuda.
Kemps redzēja, ka laukā uz celiņa gulēja revolveris. Mazais ierocis pacēlās gaisā. Viņš atlēca atpakaļ. Šāviens sprāga par vēlu. Kempam pār galvu aizlidoja no durvju aplodas atrauta šķēpele. Viņš aizcirta un aizslēdza durvis un aiz tām stāvot dzirdēja, ka Grifins laukā kliedza un smējās. Tad cirvis atkal turpināja cirst un skaldīt.
Kemps stāvēja gaitenī un ātrumā mēģināja kaut ko izdomāt. Neredzamais cilvēks tūliņ būs virtuvē. Durvis viņu kādu brīdi aizkavēs, un tad …
Pie ārdurvīm atkal atskanēja zvans. Tie -'varēja būt policisti. Kemps izskrēja priekšnamā, aizlika važiņu un atrāva bultas. Tikai izdzirdis kalpones balsi, viņš nocēla važiņu, un visi trīs nācēji tūliņ iebruka priekšnamā. Kemps atkal aizslēdza durvis.
— Neredzamajam cilvēkam ir revolveris, kurā vēl ir palikušas divas lodes, — Kemps sauca. — Viņš nogalināja Edaiju. Sašāva viņu. Vai neredzējāt dārzā? Viņš tur guļ.
— Kas? — viens no policistiem jautāja.
— Edaijs, — Kemps atbildēja.
— Mēs ienācām pa otru pusi, — kalpone atbildēja.
— Kas tas par troksni? — policists jautāja.
— Viņš ir virtuvē — vai arī drīz tur būs. Viņš ir atradis cirvi…
Piepeši visā mājā varēja dzirdēt, ka neredzamais cilvēks skalda virtuves durvis. Kalpone paskatījās uz tām un iebēga ēdamistabā. Kemps vēl ātrumā mēģināja paskaidrot policistiem stāvokli. Viņi dzirdēja, ka virtuves durvis padevās.
— Šurpu! — Kemps iesaucās un sāka rosīties. Viņš ievilka policistus ēdamistabā.
— Ņemiet urķus! — viņš teica un pieskrēja pie kamīna.
Viņš iedeva to urķi, kas pašam visu laiku bija rokā, vienam policistam un to no ēdamistabas — otram.
Pats viņš piepeši atkāpās.
— Hop! — viens no policistiem iesaucās un saliecies atvairīja ar urķi cirvi. Sprāga priekšpēdējais šāviens un saplosīja vērtīgu Sidnija Kupera gleznu. Otrs policists iesita ar urķi mazajam ierocim, kā parasti sit lapsenei, un tas noripoja uz grīdas.
Sadursmei sākoties, kalpone iekliedzās un brīdi turpināja kliegt, stāvēdama pie kamīna, bet tad metās uz logu un saka taisīt vaļā slēģus, jo laikam gribēja izlēkt lauka.
Cirvis atkāpās gaitenī un apstājās divas pēdas virs grīdas. Viņi dzirdēja, kā neredzamais cilvēks elpoja.
— Jūs abi paejiet sāņus, — viņš teica, — man vajadzīgs Kemps.
— Mums vajag tevi, — pirmais- policists iesaucās un, asi paspēris soli uz priekšu, sita ar urķi balss virzienā. Neredzamais cilvēks laikam atkāpās, jo uz- drāzās virsū lietussargu statnim.
Kamēr policists vēl sagrīļojās pēc sava_ sparīgā sitiena, neredzamais cilvēks jau atkal pacēla cirvi, un policista ķivere sagumzījās, it kā būtu no papīra. Viņš pats novēlās pie kāpnēm, kas veda uz virtuvi.
Otrs policists mērķēja cirvim ar urķi un iesita pa kaut ko mīkstu, ka nopakšķēja vien. Atskanēja spalgs sāpju kliedziens, un cirvis nokrita uz grīdas. Policists vēlreiz sita tajā pašā vietā, bet nekam netrāpīja. Viņš uzlika cirvim kāju un sita atkal. Tad viņš ar urķi rokā klausījās, vai nedzirdēs kādu troksnīti.
Viņš manīja, ka atveras ēdamistabas logs un istabai pārskrien ātri soļi. Viņa biedrs ar pūlēm pieceļas sēdus. Pār deniņiem tam plūda asinis.
— Kur viņš ir? — tas jautāja.
— Nezinu. Es viņam iesitu. Viņš ir kaut kur priekšnamā, ja tikai nav aizslīdējis tev garām. Doktor Kemp! Ser!
— Doktor Kemp! — viņš Vēlreiz iekliedzās.
Otrais policists mēģināja piecelties. Beidzot viņam tas izdevās. Piepeši uz virtuves kāpnēm nodipēja kailu kāju soļi.
— Halo! — pirmais policists iesaucās un vicināja urķi, bet sasita tikai gāzes lampiņu.
Viņš gribēja dzīties lejā pakaļ neredzamajam cilvēkam, bet tad apdomājās un atgriezās ēdamistabā.
— Doktor Kemp … — viņš iesāka, bet apklusa.
— Tas nu gan ir varonis, — viņš noteica, kad biedrs ieskatījās viņam pār plecu ēdamistabā.