Ēdamistabas logs stāvēja plaši vaļā, bet istabā nebija ne Kempa, nedz kalpones.
Arī otrs policists veltīja Kempam skaidru un spēcīgu epitetu.
XXVIII
VAJĀTĀJU VAJĀ
Kad sākās Kempa mājas aplenkums, viņa tuvākais kaimiņš misters Hīlass gulēja savā lapenē. Misters Hīlass pieskaitāms tam veselīgi domājošo ļaužu vairumam, kas negribēja ticēt muļķībām par neredzamo cilvēku. Viņa sieva gan, kā viņš vēlāk atcerējās, ticēja. Viņš turpināja, it kā nekas nebūtu noticis, staigāt pa dārzu un pēcpusdienā pēc ilggadēja paraduma aizgāja gulēt. Viņš gulēja, kamēr tika izsisti logi, bet tad piepeši pamodās ar to savādo sajūtu, kad kaut kas nav kārtībā. Misters Hīlass pameta skatienu uz Kempa māju, izberzēja acis un skatījās atkal. Tad viņš nolaida kājas uz grīdas un klausoties piecēlās sēdus.
Viņš izlamājās, bet dīvainais skats nemainījās. Māja izskatījās tā, it kā jau kopš vairākām nedēļām būtu izdemolēta un pamesta. Visi logi bija izsisti, un visiem apakšējā stāva logiem no iekšpuses bija aiztaisīti slēģi.
— Es varētu apzvērēt, ka pirms divdesmit minūtēm viss vēl bija kārtībā, — viņš teica un paskatījās pulkstenī.
Tad viņš izdzirda tālumā vienmērīgu cirtienu troksni un stikla šķindas. Kamēr viņš tā sēdēja vaļēju muti, nāca vēl brīnišķīgāki notikumi. Strauji tika atrauti ēdamistabas- loga slēģi un kalpone, iziešanai saģērbusies, izmisusi mēģināja attaisīt loga rāmi. Aiz viņas piepeši parādījās kāds cilvēks, kas palīdzēja. Tas bija Dr. Kemps! Nākamajā mirklī logs jau bija vaļā, un kalpone izrāpās laukā. Viņa metās bēgt un pazuda dārza krūmos. Misters Hīlass piecēlās un, tik dīvainus notikumus vērodams, vairākas reizes nesakarīgi un uztraukti iekliedzās. Viņš redzeja, ka Kemps uzkāpa uz palodzes un arī izlēca pa logu, bet tūliņ sāka skriet pa dārza celiņu un it kā slēpdamies arvien noliecās aiz krūmiem. Viņš pazuda aiz zelta lietus krūma un parādījās atkal, kad rāpās pāri žogam, kas atdalīja dārzu no kāpām. Mirklī viņš bija pārkūleņojis jau pāri un lielā steigā skrēja pa nogāzi uz mistera Hīlasa pusi.
— Ak kungs! — misters Hīlass, briesmīgas domas pārsteigts, iekliedzās. — Viņu vajā tas zvērs — neredzamais cilvēks! Izrādās, ka tā ir taisnība!
Ja misters Hīlass tā domāja, tad viņš arī zināja, ko darīt, un virēja pa bēniņu logu izbrīnā redzēja, ka viņš vislielākajā ātrumā drāzās uz māju. Tad rībēja durvis, skanēja zvani un Hīlass auroja pilnā kaklā:
— Aizslēdziet durvis, aiztaisiet logus, lai viss būtu ciet, — neredzamais cilvēks nāk!
Tūliņ visā mājā atskanēja kliedzieni, rīkojumi un steidzīgi soļi. Hīlass pats devās aiztaisīt verandas stikla durvis. Tajā pašā laikā uz žoga malas parādījās Kempa galva, pleci un kakls. Nākamajā brīdī viņš jau izbrida caur sparģeļiem un skrēja pa tenisa laukumu uz māju.
— Es nevaru jūs ielaist, — misters Hīlass sacīja un aizslēdza durvis. — Man ļoti žēl, ja viņš jūs vajā, — bet es nevaru jūs ielaist.
Kemps piebāza stiklam baiļu pārņemtu seju, klauvēja un beidzot izmisis raustīja verandas durvis. Redzot, ka tās ir veltīgas pūles, viņš aizskrēja līdz verandas galam, pārlēca pār margām un sāka dauzīt virtuves durvis. Tad viņš apskrēja apkārt visai mājai un nokļuva uz ceļa, kas veda uz pilsētu. Hīlass šausmās raudzījās pa logu. Kemps vēl nebija nozudis, kad sparģeļi atkal noliecās, bet šoreiz zem neredzamām pēdām. Misters Hīlass pa kaklu pa galvu uzbēga augšējā stāvā un neredzēja vairs turpmāko. Skrienot garām kāpņu logam, viņš dzirdēja, ka noklaudzēja dārza vārtiņi.
Izkļuvis uz ceļa, Kemps, protams, sāka skriet uz pilsētu. Tagad viņš skrēja gluži tāpat kā pirms četrām dienām Marvels, kurā viņš tik nicīgi bija noskatījies pa darbistabas logu. Viņš skrēja labi, lai gan nebija trenējies. Bāls un nosvīdis, viņš tomēr nezaudēja apķērību. Kemps skrēja lieliem soļiem un tīšām šķērsoja vietas, kur bija grambas, asi oļi vai zemē spīdēja stikla šķembeles, ļaudams kailajām un neredzamajām kājām, kas viņam sekoja, izvēlēties ceļu pēc patikas.
Kempam pirmo reizi mūžā likās, ka ceļš uz pilsētu ir ārkārtīgi tukšs un klajš un ka pilsētas pirmās mājas kalna pakājē atrodas ļoti tālu. Šķita, ka vēl nekad nav bijis tik lēns un grūts pārvietošanās veids kā skriešana. Visas pēcpusdienas saulē snaudošās vasarnīcas izskatījās aizslēgtas un aizbultētas. Tās, protams, bija aizslēgtas un aizbultētas pēc viņa paša pavēles. Bet ļaudis taču varēja paredzēt tādu gadījumu kā šis! Viņa priekšā izauga pilsēta, bet jūra aiz tās vairs nebija redzama, un lejā staigāja cilvēki. Kalna pakājē pašlaik apstājās tramvajs. Aiz tā atradās policijas iecirknis. Vai viņš nedzirdēja aiz sevis soļus? Uz priekšu!
Ļaudis lejā pārsteigti noskatījās uz viņu, un viens otrs arī jau skrēja. Elpa viņam kļuva gārdzoša. Tramvajs nu jau bija gluži tuvu, viesnīcā «Pie jautrajiem sportistiem» skaļi tika aizšautas durvis. Aiz tramvaja līnijas bija savesti stabi un sabērtas grants kaudzes — tur ierīkoja kanalizāciju. Sākumā Kemps gribēja ielēkt tramvajā un aiztaisīt durvis, bet tad nolēma doties uz policijas iecirkni. Viņš paskrēja garām «Jautrajiem sportistiem» un nokļuva izjauktajā ielas galā. Apkārt atradās cilvēki. Tramvaja vadītājs ar konduktoru, kas stāvēja pie izjūgtajiem zirgiem, pārsteigti noskatījās viņa trakajā steigā. Tālāk aiz grants kaudzēm pavīdēja strādnieku izbrīna pilnās sejas.
Kemps palēnināja gaitu, bet tad izdzirda vajātāja ātros soļus un atkal izrāvās uz priekšu.
— Neredzamais cilvēks! — viņš uzsauca strādniekiem un noteikti pameta ar roku. Paklausīdams pēkšņai iedomai, viņš pārlēca pāri grāvim, un tagad viņu no vajātāja šķīra spēcīgu vīru pulciņš. Viņš vairs nedevās uz policijas iecirkni, bet iegriezās mazā sānieliņā, paskrēja garām sakņu pārdevēja ratiem, desmitdaļu sekundes vilcinājās pie saldumu veikala durvīm un tad metās tālāk pa gatvi, kas uzveda viņu atkal uz Kalna ceļa. Scit rotaļājās divi trīs mazi bērni, kas, viņu ieraugot, iekliedzās un aizbēga katrs uz savu pusi. Tūliņ atvērās logi un durvis, un uztrauktās mātes sāka klaigāt. Viņš atkal atradās uz Kalna c;eļa — trīssimt metru no tramvaja līnijas gala punkta un tūliņ dzirdēja skaļas klaigas un redzēja no visām pusēm skrienam cilvēkus.
Kemps pameta skatienu uz kalna nogāzi. Kādu desmit metru attālumā skrēja liela auguma strādnieks, tas izgrūda aprautus lāstus un spēcīgi cirta ar lāpstu. Sažņaugtām dūrēm tūliņ aiz viņa skrēja tramvaja konduktors. Sitamos vicinādami un kliegdami, viņiem sekoja visi pārējie. Vīrieši un sievietes skrēja lejā uz pilsētu, un viņš vēl ievēroja cilvēku, kas ar nūju rokā iznāca no veikala.
— Retojieties! Retojieties! — kāds kliedza.
Kemps tūliņ aptvēra stāvokļa maiņu. Viņš apstājās
un elsodams apskatījās visapkārt.
— Viņš ir šeit tuvumā! — Kemps iesaucās. — Vienā rindā priekšā …
Viņš dabūja belzienu pa ausi un sagrīļojās, bet mēģināja pagriezties pret neredzamo pretinieku. Viņam izdevās noturēties kājās, bet sitiens trāpīja tukšā gaisā. Tad viņš dabūja triecienu pa žokli un novēlās zemē. A^irkli vēlāk viņa krūtīm uzgūlās celis, bet k«klu sa- zņaudza divas stingras rokas, taču viena bija jūtami vājāka par otru. Viņš satvēra tās aiz locītavām un dzirdēja, ka uzbrucējs sāpēs iekliedzās. Tai brīdī strādnieks pacēla virs viņa lāpstu un ar dobju pakšķi iesita kaut kam mīkstam. Kempa sejai uzpilēja kaut kas mitrs. Tvēriens ap kaklu atslāba, un, ar pūlēm izlocījies, Kemps saņēma ļenganu plecu un uzvēlās tam virsū. Viņš sažņaudza netālu no zemes neredzamus elkoņus.