— Es viņu notvēru! — Kemps iekliedzās. — Palīgā! Palīdziet noturēt! Viņš ir zemē! Turiet kājas.
Nākamajā mirklī visi jau drāzās uz cīņas vietu. Ja garām nejauši ietu svešinieks, tas nodomātu, ka te notiek īpaši mežonīga regbija sacīkste. Pēc Kempa kliedziena dzirdēja vairs tikai sitienus, soļu dipoņu un smagas elsas.
Neredzamajam cilvēkam izdevās ar lielām pūlēm piecelties kājās. Kemps bija pieķēries viņam kā medību suns briedim un desmitiem roku sita un zvēla neredzamajam. Konduktors satvēra viņu aiz kakla un nostiepa gar zemi.
Vīri cīkstēdamies mudžeklī sakrita viņam virsū un, liekas, nežēlīgi spārdīja kājām. Piepeši atskanēja izmisis kliedziens: — Žēlojiet! Žēlojiet! — kas ātri izdzisa apslāpētā vaidā.
— Paejiet nost, nejēgas! — Kemps dobji iesaucās, un druknie vīri negribot pavirzījās sāņus. — Viņš taču ir ievainots. Paejiet nost!
Pēc brīža izdevās atbrīvot mazu laukumiņu, un ziņkārīgo skatītāju loks redzēja, ka Kemps nometies ceļos kādu gabaliņu virs zemes un tur neredzamas rokas. Policists aiz viņa bija satvēris neredzamas kājas.
— Nepalaidiet viņu vaļā! — kliedza lielais strādnieks. Rokā viņam bija asinīm notraipīta lapsta. — Viņš izliekas.
— Viņš neizliekas vis, — Kemps, uzmanīgi paceldams celi, sacīja, — un es viņu turu.
Kempam bija sadauzīta seja, un tā jau pietūka. Runāt iarēja tikai ar pūlēm, jo asiņoja lūpa. Viņš palaida vienu neredzamo roku un šķita aptaustām pretinieka seju.
— Visa mute ir slapja, — viņš teica un, pēkšņi iesaucās: — Ak kungs!
Tad viņš strauji piecēlās, bet tūliņ atkal nometās ceļos pie neredzamā radījuma. Ļaudis stumdīja un grūstīja cits citu, lai labāk varētu redzēt, tuvojās vēl smagu soļu dipoņa, un drūzmēšanās pieauga. Cilvēki iznāca laukā no mājām, «Jautro sportistu» durvis piepeši atvērās līdz galam vaļā. Runāts tika maz. Kemps aptaustīja neredzamo cilvēku. Šķita, ka viņa roka kustas pa tukšu gaisu.
— Viņš neelpo, — Kemps sacīja. — Arī sirds ir rimusi. Un sānos — ak!
— Paskatieties! — spalgi iekliedzās vecīte, kas blenza pār lielā strādnieka elkoni. Viņa izstiepa krunkaino pirkstu. Visi paskatījās norādītajā virzienā un ieraudzīja ļengani noslīgušas rokas kontūras. Roka bija bāla un caurspīdīga kā stikls, tā ka varēja saskatīt vēnas, artērijas, kaulus un nervus. Viņiem tā skatoties, roka kļuva blāva un necaurredzama.
— Oho! — policists iesaucās. — Šeit parādās kājas!
Un tā, sākot no rokām un kājām un lēnām virzoties uz ķermeņa dzīvības centriem, turpinājās dīvainā pārvērtība un miesa kļuva redzama. Tas izplatījās lēni kā inde. Vispirms mazas baltas vēnas iezīmēja dūmakaini pelēku locekļa apveidu, tad kļuva redzami stiklaini kauli un artēriju tīkls un beidzot muskuļi un āda, kas sākumā izskatījās kā viegla migliņa, bet ātri sabiezēja un zaudēja caurspīdīgumu. Drīz vien viņi varēja redzēt saspiestās krūtis un plecus un izmocītās sadauzītas sejas vieglās kontūras.
Kad pūlis beidzot atkāpās, tā ka Kemps varēja piecelties kājās, zemē sadauzīts, nožēlojams un kails gulēja apmēram trīsdesmit gadu veca cilvēka ķermenis, uzacis uņ mati viņam bija balti, — tie nebija nosirmojuši, bet tik balti kā ārkārtīgi blondam cilvēkam. Acis bija sarkanas kā granāti. Rokas viņam bija sažņaugtas, bet acis plati ieplestas, un tajās bija lasāmas dusmas un izmisums.
— Apklājiet seju! — kāds iesaucās. — Dieva dēļ, apklājiet seju!
No «Jautrajiem sportistiem» kāds atnesa palagu. Ļaudis apsedza viņu un ienesa viesnīcā. Un nu viņš pievilts, sasists, vienās brūcēs, gulēja patumšā, bezgaumīgā telpā, netīrā gultā. Ap viņu drūzmējās neizglītoti un uztraukti ļaudis, kas tomēr neviens viņu nenožēloja. Tā Grifins — pirmais cilvēks, kas padarīja sevi neredzamu, un visspējīgākais fiziķis pasaulē — tik ārkārtīgi nelaimīgi beidza savas dīvainās un drausmīgās dzīves gaitas,
EPILOGS
Tā beidzas stāsts par neredzamā cilvēka savādo un noziedzīgo dēku. Ja gribat zināt par viņu ko vairāk, jums jādodas uz krodziņu Stouvas ostmalā un jāaprunājas ar tā īpašnieku. Kroga izkārtne ir — tukšs dēlis, uz kura uzzīmēta tikai cepure un zābaki, bet kroga nosaukums ir tāds pats kā šim stāstam. Krodzinieks ir maza auguma patukls vīrs, gurķim līdzīgu degunu, sarainiem matiem un sārtiem plankumiem sejā. Pasūtiet bagātīgi, un viņš jums bagātīgi izstāstīs visu, ko piedzīvojis un kā tiesneši gribējuši atņemt pie viņa atrasto naudu.
— Kad viņi nevarēja noskaidrot, kam šī nauda pieder, — ak tu tētīt! — viņš teiks, — tie gribēja mani pataisīt par svešas mantas slēpēju. Vai es izskatos pēc mantas slēpēja? Un tad kāds kungs man maksāja gi- neju par vakaru, lai es visu šo notikumu izstāstu Karaliskajā Varietē teātrī, lai tikai izstāstu pats saviem vārdiem un neko neizlaižu.
Bet, ja gribat pārtraukt viņa atmiņu plūdumu, ieminieties, vai nebijusi runa ari par trim piezīmju kladēm. Viņš to nenoliegs un zvērēdams sāks stāstīt, ka visi domā, tās esot pie viņa. Taču, pie velna, viņam to neesot!
— Neredzamais cilvēks atņēma man tās un paslēpa, kad pametu viņu un sāku skriet uz Stouvu. Misters Kemps tikai izlaidis baumas, ka tās atrodas pie manis.
Tad viņš kļūs domīgs, zagšus vēros jūs, nemierīgi pacilās glāzes un drīz vien.atstās bufetes telpu.
Viņš ir vecpuisis — viņam vienmēr ir bijuši vecpuiša paradumi, un mājā nav nevienas sievietes. Virsējos apģērba gabalus viņš aizpogā, jo to prasa pieklājība, bet intīmākās vietās, piemēram, pie bikšturiem, viņš vēl arvien lieto aukliņas. Viņš neievieš savā uzņēmumā nekādus jauninājumus, bet ļoti rūpējas par tā labo slavu. Viņam ir gausa gaita, un viņš ir liels domātājs. Ciemā viņu uzskata par gudru un ļoti taupīgu cilvēku, un Dienvidanglijas ceļus viņš pazīst labāk par jebkuru ceļavadoni.
Svētdienas rītos — katru svētdienas rītu, kad krogs apmeklētājiem slēgts, un katru vakaru pēc desmitiem viņš paņem glāzi atšķaidīta degvīna un ieiet viesistabā. Nolicis glāzi, viņš aizslēdz durvis, apskata slēģus un palūkojas pat zem galda. Pārliecinājies, ka ir pilnīgi viens, viņš atslēdz bufeti, izvelk šķirstiņu, atslēdz tā atvilktni, izņem trīs klades brūnos ādas vākos un svinīgi noliek uz galda. Vāki ir nobružāti un zaļi nosūbējuši, jo klades reiz ir gulējušas grāvī. Netīrais ūdens noskalojis dažas lapas gluži baltas. Saimnieks apsēžas atzveltnes krēslā un, neatraudams skatienu no kladēm, lēnām piepilda garu māla pīpi. Tad viņš pievelk vienu no kladēm sev tuvāk un sāk to pētīt, šķirstīdams lapas uz priekšu un atpakaļ.
* Viņš ir saraucis pieri un ar pūlēm kustina lūpas.
— Ikss, gaisā mazs divnieks, krusts un — jocīgs ķeksītis. Ak kungs! Kas viņš bija par gudru cilvēku!
Drīz vien viņš nogurst un atliecas taisni. Acis mirkšķinādams, viņš vēro caur pīpes dūmiem pāri istabai kaut ko tādu, kas citiem nav saredzams,
— Pilnas noslēpumiem, — viņš saka. — Brīnišķīgiem noslēpumiem!
— Ja es tiktu tiem klāt! Ak kungs!
— Es gan tā nedarītu kā viņš. Es tikai, — na!
Viņš turpina sūkt pīpi un nododas sapnim, neizgaistošajam un brīnišķīgajam sava mūža sapnim. Lai arī Kemps neapnicis meklēja šīs klades, kurās bija neredzamā cilvēka pārvērtības atslēga un vairāki citi neparasti noslēpumi, tomēr neviens cilvēks bez krodzinieka nezināja, kur tās atrodas. Un neviens arī nezinās līdz viņa mūža galam.