IV
MISTERA KASA SARUNA AR SVESINIEKU
Es diezgan sīki aprakstīju svešinieka ierašanos Aipingā, lai lasītājs saprastu dīvainos iespaidus, ko tā radīja. Viņa dzīvi līdz ievērojamajai biedrības svētku dienai, atskaitot divus savādus gadījumus, var pārstāstīt visai pavirši. Notika dažas sadursmes ar misis Holu par mājas kārtību, bet viņš ik reizes paturēja virsroku, jo viegli izpalīdzējis ar īpašu piemaksu. Tā tas gāja līdz aprīļa beigām, kad varēja manīt, ka viņam sāk trūkt naudas. Holam viņš nepatika, un tas, kad vien drīkstēja, runāja, ka prātīgāk butu tikt no viesa vaļā, bet savu nepatiku Hols lepni apslēpa un pēc iespējas izvairījās sastapties ar viesi.
— Pagaidi līdz vasarai, kad sāks nākt mākslinieki, — misis Hola ar ziņu teica. — Tad redzēsim. Var būt, ka viņš ir drusku uzpūtīgs, bet, saki nu ko sacīdams, maksājumus gan vienmēr nokārto laikā.
Svešinieks neapmeklēja baznīcu un viņam pat apģērba ziņā nebija nekādas starpības starp svētdienu un darbdienu Viņš, pēc misis Holas domām, strādaja ļoti untumaini. Daždien viņš nonāca lejā agri un stra- dāja visu laiku, citreiz — piecēlās vēlu, staigāja pa istabu, stundām skaļi pukojās, smēķēja vai arī gulēja atzveltnes krēslā pie kamīna. Viņam nebija nekādu sakaru ar ārpasauli. Viņa garastāvoklis bija ļoti mainīgs; lielāko tiesu viņš izturējās kā cilvēks, ko pārņēmis grūti valdāms sapīkums, un vienu vai divas reizes pēkšņā dusmu lēkmē viņš kaut ko sasita, saplēsa vai salauza. Viņam izveidojās paradums pusbalsī sarunāties ar sevi, bet, lai arī misis Hola klausījās cik uzmanīgi klausīdamās, viņa nekā nesaprata no tā, ko dzirdēja.
Dienu viņš reti atstāja māju, bet krēslā, vienalga, vai laiks bija auksts vai ne, izgāja, satinies līdz deguna galam un izvēlējās vientuļākas takas, kā arī tās, kas bija koku un pakalnu apēnotas. Viņa briļļu redzokļi un spokainā, notītā seja zem cepures platās malas tumsā nepatīkami pārsteidza vienu vai divus mājup ejošus strādniekus. Tediju Henfriju, kurš kādu vakaru ap pusdesmitiem izklumburoja no «Sarkanā svārka», pēkšņi atvērto viesnīcas durvju gaismā nejauki izbiedēja svešinieka baltais pauris (viņš gāja, cepuri rokā turēdams). Bērni, kas redzēja viņu mijkrēslī, sapņoja fKar bubuļiem, un bija jāšaubās, vai viņš ienīda puikas vairāk kā tie viņu, bet starp abām pusēm valdīja visai stipra nepatika.
Cilvēks ar tik uzkrītošu ārieni un izturēšanos tādā ciemā kā Aipingā neglābjami kļuva par pastāvīgu sarunu tematu. Domas par viņa nodarbošanos stipri dalījās. Misis Hola šai jautājumā bija smalkjūtīga. Ja kāds jautāja, viņa, lēni izrunādama balsienus, it kā baidīdamās pārsacīties, ļoti piesardzīgi paskaidroja, ka viņš esot «eksperimentējošs zinātnieks». Ja viņai jautāja, kas ir eksperimentējošs zinātnieks, viņa ar zināmu pārākumu atbildēja, ka vairums izglītotu ļaužu to zinot, un tad paskaidroja, ka viņš «izdara atklājumus». Viņa teica, ka ar viesi noticis nelaimes gadījums, kas uz laiku izbalinājis viņa seju un rokas, bet, tā kā viņš esot jūtīgas dabas, tad viņam netīkot, ka ļaudis to ievērojot.
Viņai aiz muguras plaši izplatījās uzskats, ka viņš ir noziedznieks, kas grib izbēgt tiesai, un satuntuļojas, lai viņu neatrastu policija. Šī doma radās mistera Te- dija Henfrija galvā. Bet kopš februāra otrās puses nebija zināms, ka būtu ticis pastrādāts kaut mazākais noziegums. Skolotāja amata kandidāta Gulda fantāzijā pārstrādāta, šī teorija pieņēma tādu veidu, ka svešinieks ir pārģērbies anarhists, kas izgatavo sprāgstvielas, un Gulds apņēmās, cik laiks atļautu, uzņemties detektīva pienākumus. Izsekošana galvenokārt izpauda'. tādejādi, ka viņš ļoti cieši vērās svešiniekā, kad vien viņu satika, un izprašņāja par svešinieku cilvēku., kas to nekad nebija redzējuši, bet viņš nekā neatklāja.
Citi pievienojās misteram Fīrensaidam un vai nu pieņēma versiju, ka viesis ir raibs, vai arī kādu tās variantu. Sailess Dargans, piemēram, apgalvoja, ka svešais drīz vien kļūtu bagāts,^ja gribētu rādīt sevi tirgos. Tā kā viņš bija bībelnieks, tad salīdzināja svešinieku ar vīru, kas apracis savu dālderi. Vēl citi uzskatīja svešinieku par nekaitīgu plānprātiņu. Šim uzskatam bija tā priekšrocība, ka tas uzreiz izskaidroja visu. Starp šīm galvenajām grupām bija vēl arī tādi, kas šaubījās, un tādi, kas pieņēma gan vienu, gan otru variantu. Saseksas iedzīvotāji nav visai māņticīgi, un tikai pēc aprīļa sākuma notikumiem ciemā izplatījās baumas par pārdabiskām parādībām. Arī tad ticēja tām vienīgi sievietes.
Taču, lai aipingieši domātu par svešinieku ko domādami, nevienam viņš nepatika. Garīga darba strādnieks pilsētā varbūt saprastu viņa viegli aizkaitināmo dabu, bet šiem mierīgajiem Saseksas iedzīvotājiem tā radīja tikai izbrīnu. Sad un tad tos iztrūcināja viņa neapvaldītie žesti; kad bija satumsis, viņš strauji uz- drāzās tiem virsū aiz klusiem stūriem; viņš gandrīz brutāli atgrūda visus tos, kas bikli viņam tuvojās savā ziņkārē; viņam patika krēsla, un viņš tāpēc aizslēdza durvis, aizklāja logus un izdzēsa sveces un lampas. Kas ar visu to varēja samierināties? Ļaudis grieza ceļu, kad viņš gāja caur ciemu, un, kad viņš bija pagājis garām, jaunie jokdari uzlocīja apkakli, novilka cepuri uz acīm un satraukti soļoja nopakaļ, imitēdami viņa mistisko izturēšanos. Tajā laikā bija populāra dziesma «Bubulis». Miss Sečela dzfedāja to skolas koncertā baznīcas lampu iegādei par labu, un vēlāk, kad vien satikās pāris ciema ļaužu un parādījās svešinieks, klusāk vai skaļāk arvien tika nosvilpota kāda šīs melodijas takts. Pat mazi bērni, vakarā vēlāk palikuši laukā, nosauca viņam pakaļ «bubulis!» un satraukti un sajūsmināti laidās lapās.
Vietējo ārstu Kasu mocīja ziņkāre. Apsēji modināja viņā profesionālu interesi, baumas par tūkstoš un vienu pudeli — skaudīgu apbrīnu. Visu aprīli un maiju viņš meklēja izdevību parunāties ar svešinieku un beidzot ap vasaras svētkiem nevarēja vairs nociesties un izmantoja par ieganstu gadījumu, ka tika vākti ziedojumi ciema žēlsirdīgajai māsai. Viņš bija pārsteigts, ka misters Hols nezināja viesa vārdu.
— Viņš sacīja savu vārdu, — misis Hola gluži nepamatoti apgalvoja, — bet es labi nesadzirdēju. — Viņai šķita ļoti muļķīgi, ka viņa nezina šā cilvēka vārdu.
Kass pieklauvēja pie viesistabas durvīm un iegāja. Iekšā atskanēja labi sadzirdams lāsts.
— Piedodiet, ka traucēju, — Kass teica. Tad durvis aizvērās un misis Hola nedzirdēja vairs turpmāko sarunu.
Nākošajās desmit minūtēs bija dzirdamas tikai neskaidras balsis, tad kāds pārsteigumā iekliedzās, samīņājās, apgāzās krēsls, nodārdēja smieklu rēciens, durvīm tuvojās ātri soļi, un tajās, atskatīdamies pār plecu, nobālis parādījās Kass. Viņš atstāja durvis aiz sevis vaļā un, nepametis ne acu uz misis Holu, lieliem soļiem devās cauri priekšnamam lejā pa kāpnēm un aizsteidzās pa ceļu. Cepuri viņš nesa rokā. Misis Hola stāvēja aiz letes un lūkojās uz viesistabas atvērtajām durvīm. Tad viņa dzirdēja, ka svešinieks klusu nosmējās un nāca pāri istabai. Viņa nevarēja no tās vietas, kur atradās, redzēt svešinieka seju. Viesistabas durvis aizcirtās, un atkal valdīja klusums.
Kass devās tieši uz ciemu pie mācītāja Bantinga.
— Vai esmu jucis? — Kass strupi jautāja, ieejot mazajā, trūcīgi iekārtotajā kabinetā. — Vai es izskatos pēc nenormāla cilvēka?