— Kas tad noticis? — mācītājs brīnījās un uzlika gliemežvāka slogu uz topošā sprediķa tukšajām lapām.
— Tas zellis viesnīcā …
— Jā?
— Dodiet man kaut ko iedzert, — Kass palūdza un apsēdās.
Kad uztraukums bija nomierināts ar glāzi lēta vīna vienīgo dzērienu, ko labais mācītājs varēja piedāvā!, Kass atstastīja sarunu ar svešinieku.
līs ieeju, viņš aizelsdamies runāja, — un lūdzu, lai parakstās par labu žēlsirdīgās māsas fondam. Kad iegāju, viņš bija sabāzis rokas kabatās un lempīgi atzvēlās krēslā. Viņš nošņaukājās. Teicos esam dzirdējis, ka viņš interesējas par zinātni. «Jā,» viņš atbildēja un atkal nošņaukājās. Viņš šņaukāja visu laiku, jo, acīm redzotv bija stipri apaukstējies. Nav brīnums, ja tā notinas. Sāku klāstīt par žēlsirdīgo māsu un visu laiku turēju acis vaļā. Visur pudeles, ķimikālijas. Svari, statīvos iestiprinātas mēģenes un — prīmulu smarža. Vaicāju, vai viņš ziedos. Sacīja, ka padomāšot. Tad prasīju tieši, vai viņš nodarbojas ar pētījumiem. Tā esot gan. Vai ilgstošiem pētījumiem? Viņš noskaitās. «Sasodīti ilgstošiem!» atcirta, jo nevarēja vairs novaldīties. «Ak tā!» es iesaucos.
Tad viņš klāja visu vaļā. Vīram sirds bija pilna, un mans jautājums atraisīja viņam mēli. Viņš esot dabūjis recepti — ļoti svarīgu recepti, — viņš gan neteica, kādam nolūkam. — «Medicīnisku?» — «Pie velna! Ko jūs ošņājat?» Es atvainojos. Viņš atkal cienīgi nošņaukājās un noklepojās. Viņš izlasījis recepti. Piecas sastāvdaļas. Nolicis, aizgriezis galvu. Caurvējš no loga pacēlis papīru. Kaut kas nočabējis. Viņš esot strādājis istabā, kur vaļējs kamīns. Noplīvojis papīrs, un recepte kamīnā jau uzliesmojusi. Kad viņš piesteidzies, tā nozudusi dūmvadā. Tāl Tai brīdī, lai stāstu ilustrētu, pacēlās viņa piedurkne.
— Ko?
— Ne jau roka. Tikai tukša piedurkne. Debess! Es domāju, ka viņš ir sakropļots, ka viņam ir mākslīga roka, kuru viņš noņēmis. Tad man ienāca prātā, ka tas tomēr ir savādi. Pie velna, kas gan notur piedurkni paceltu un atvērtu, ja tajā nekā nav? Es jums saku, it nekā nebija iekšā. It nekā līdz pašai locītavai. Es varēju ieskatīties pa to līdz elkonim, un pa plīsumu drēbē iespīdēja gaisma. «Augstais dievs!» es iesaucos. Viņš aprāvās. Paskatījās ar tumšajiem briļļu stikliem uz mani un uz savu piedurkni.
— Un tad?
— Tas ir viss. Viņš neteica ne vārda, tikai paskatījās un ātri iebāza piedurkni atkal kabatā. «Es stāstīju,» viņš sacīja, «ka recepte sadega, vai ne?» Un vaicājoši noklepojās. «Velns, kā jūs varat tā kustināt tukšu piedurkni?» es prasīju.
«Tukšu piedurkni?» — «Jā,» es atbildēju, «tukšu piedurkni.»
«Vai tā ir tukša piedurkne? Vai jūs redzējāt, ka tā ir tukša piedurkne?» Viņš pielēca kājās. Es arī piecēlos. Viņš tuvojās man trim ļoti lēniem soļiem un pienāca gluži klāt. Nikni nošņaukājās. Es nekustējos ne no vietas, un, lai mani uzkar, liekas gan, ka šie redzokļi un satītā poga nobiedētu katru, ja tā mierīgi nāktu virsū. «Jūs teicāt, ka tā ir tukša piedurkne?» — viņš vaicāja. «Zināms,» es atbildēju. Viņš klusēdams blenza manī tā, kā cilvēks ar atklātu seju, bez brillēm, nekad nevarētu. Tad viņš gluži mierīgi atkal izvilka no kabatas piedurkni un pacēla pret mani roku, it kā gribētu atkal parādīt. Viņš darīja to ļoti ļoti lēnām. Es skatījos. Likās, pagāja vesela mūžība. «Nu?» es noklepojies sacīju, «Tajā nekā nav.»
Bija taču kaut kas jāsaka. Man sāka mesties bail. Es labi varēju ieskatīties piedurknē. Viņš lēni lēni izstiepa to pret mani — lūk tā, — līdz aproce atradās pāris desmit centimetru no manas sejas. Dīvaini redzēt, kad pretī ta paceļas tukša piedurkne. Un tad .. t
— Nu?
— Kaut kas — gluži kā divi pirksti — ieknieba man degunā.
Bantings sāka smieties.
— Tur it nekā nebija! — Kass teica, spalgi uzsverot «nekā». — Jūs varat smieties, bet es jums saku, es tā pārbijos, ka iezvēlu viņam pa aproci, apgriezos un izskrēju no istabas, — es pametu viņu .. /
Kass apklusa. Nebija šaubu, ka viņa izbailes bija patiesas. Viņš nevarīgi apskatījās apkārt un iztukšoja otru glāzi lieliskā mācītāja draņķīgā vīna.
— Es jums saku, ka tad, kad iesitu pa viņa piedurkni, man nudien likās, ka situ pa roku. Bet tur nebija rokas! Tur nebija ne ēnas no rokas!
Mislers Bantings brīdi klusēja un aizdomu pilns uzlilkoļa Kasu.
Ta*. ii visai ievērojams notikums, — viņš sacīja un izskatijas ļoti nopietns un gudrs. — Tas paliesam ir visai ievērojams notikums, — viņš prātīgi uzsvēra.
V
zādzība mācītāja mājā
Patiesība par zādzību mācītāja mājā kļuva zināma galvenokārt pēc mācītāja un viņa sievas izteicieniem. Tā notika agri no rīta otrajos vasarassvētkos, dienā, kas Aipingā tika veltīta biedrības svētkiem. Misis Ban- tinga pēkšņi pamodusies klusumā, kas iestājas pirms ausmas, ar savādu sajūtu. Viņai licies, ka guļamistabas durvis atveras un atkal aizdarās. Viņa sākumā nemodināja vīru, bet klausīdamās piecēlās gultā sēdus. Tad viņa skaidri izdzirda basu kāju soļus, kas, nākdami no blakusistabas, aizdipēja uz kāpņu pusi. Tiklīdz viņ'a to skaidri aptvēra, tā pēc iespējas klusu uzmodināja godājamo misteru Bantingu. Viņš neiededza gaismu, bet uzlika brilles, uzvilka rīta svārkus un tupeles un izgāja paklausīties kāpnēs. Viņš gluži skaidri dzirdēja, ka lejā kabinetā kāds taustās ap viņa galdu un spēcīgi nošķaudās.
Tad misters Bantings atgriezās guļamistabā, apbruņojās ar visdrošāko ieroci — krāsns urķi — un, cik klusu vien iespējams, kāpa lejā. Misis Bantinga iznāca kāpņu telpā.
Pulkstenis varēja būt četri, un dziļā nakts tumsa jau bija izgaisusi. Priekšnamā vāji audās gaisma, bet kabineta durvis rēgojās kā melns plankums. Viss bija klusu, tikai kāpnes mazliet čīkstēja zem mistera Bantinga soļiem un kabinetā bija dzirdams viegls troksnis. Tad tur kaut kas nokrakstēja, tika attaisīta atvilktne un nočaukstēja papīri. Beidzot tika izgrūsts lāsts, uzrauts sērkociņš un kabinets pielija ar dzeltenu gaismu. Misters Bantings tagad bija priekšnamā un pa durvju spraugu varēja redzēt galdu, vaļējo atvilktni un uz galda degošu sveci. Laupītāju viņš neredzēja. Viņš stāvēja priekšnamā un nezināja, ko iesākt. Misis Bantinga bālu, apņēmīgu seju lēnām nokāpa lejā pie viņa. Viens apstāklis neļāva misteram Bantingam zaudēt dūšu. Tā bija pārliecība, ka zaglis ir ciema iedzīvotājs.
Nožvadzēja naudas gabali un viņi saprata, ka laupītājs atradis saimniecības rezerves kapitālu — pavisam divas mārciņas, desmit šiliņus — desmit šiliņu gabalos. Sī skaņa lika misteram Bantingam rīkoties ātri. Cieši sažņaudzis urķi, viņš iesteidzās istabā. Misis Bantinga sekoja viņam uz pēdām.
— Padodies! — misters Bantings nikni iekliedzās un tad pārsteigumā apstājās. Istaba, kā redzams, bija pilnīgi tukša.
Viņi tomēr bija noteikti pārliecināti, ka tieši tobrīd pa istabu kāds kustējās. Varbūt pusminūti viņi stāvēja vaļējām mutēm, tad misis Bantinga pārgāja
pār istabu un paskatījās aiz kamīna aizsarga, bet misters Bantings, tādu pašu jūtu pamudināts, paglūnēja zem galda. Tad misis Bantinga pašķīra logu aizkarus un misters Bantings ieskatījās kamīna dūmvadā, pabikstīdams ar urķi. Tad misis Bantinga izvandīja papīru grozu un misters Bantings attaisīja ogļu spaini. Beidzot abi meta mieru un nesapratnē vērās viens otrā.